Šī Babilonijas valdnieka īstenotā uzurpācija atgādina lasītājam stāstu par seno pilsētu Bābeli un tās tīkojumiem. Jau kopējs vārda biqah lietojums abu tekstu sākumā (1. Mozus 11:1; sal. Daniēla 3:1) norāda uz saikni starp tiem. Tornis, tāpat kā statuja, ir uzcelts
„līdzenumā” jeb „klajumā”, kur visapkārt ir pietiekami daudz vietas, lai ļaužu masas varētu pulcēties kopīgai pielūgsmei. Visticamāk, abi notikumi norisinājās vienā un tajā pašā vietā. Tas pilnīgi noteikti ir viens un tas pats ģeogrāfiskais apvidus. Un ja mēs 1. Mozus 11:2 (KJV) lietoto mazliet neskaidro izteicienu „Sineāras līdzenums” pie ņemam plašākā nozīmē kā „Babilonas apgabalu”, iespējams, ka tas attiecas uz Duras klajumu, kas arī atrodas „Babilonas apgabalā” jeb „Babilonas provincē” (Daniēla 3:1 KJV; latviešu Bībelē – „Bābeles valsts”). Arheoloģiskajos izrakumos ir atrasta vieta, kuras arābu nosaukums joprojām atbalso seno apzīmējumu Tolul Dura (Duras uzkalns). Tā atrodas trīs jūdzes uz dienvidiem no senās Babilonas, netālu no Duras upes ietekas Eifratā. Izrakumos pat tika atsegta deviņpadsmit ar pusi pēdas (5,9 m) augsta platforma ar virsmas laukumu sešpadsmit ar pusi kvadrātjardi (13,8 kv.m), kas varēja būt kalpojusi par pamatni statujai.
Ceremonija, uz kuru Nebukadnēcars aicina savus viesus, tāpat kā Bābeles gadījumā, ir reliģiskas dabas. Tā ir iesvētīšana, hanukkah (Daniēla 3:2, 3). Bībelē šis vārds vienmēr lietots saistībā ar altāri vai templi (4. Mozus 7:10; 2. Laiku 7:9). Līdz ar to ir skaidrs Ne bukadnēcara nolūks: viņa tēla dievišķa pielūgsme. Tāpēc arī nav pār steidzoši, ka uz pielūgsmi ir virzīts viss notikuma scenārijs. To pašu zemošanos, sgd, ar kuru iepriekš Nebukadnēcars bija izrādījis savu pielūgsmi Dievam (Daniēla 2:46), tagad ķēniņš prasa no citiem sava tēla priekšā. Nebukadnēcars ir aizstājis Dievu. Tas pilnībā atspoguļo augstprātību un lepnību, kas raksturoja Bābeli: paaugstināšanos, lai pretendētu uz dievišķo godu un prerogatīvām.
Līdzība starp abiem notikumiem ir uzkrītoša. Bābeles laikā „visa pasaule” pulcējās līdzenumā, lai vienotos kopējam sakrālam aktam (1. Mozus 11:1). Nebukadnēcars tajā pašā līdzenumā arī pulcina ne vien savas amatpersonas, bet visas „tautas, ciltis un valodas” (Daniēla 3:4), lai tās par godu viņam vienotos sakrālā ceremonijā. Šeit mēs ieraugām Bābeles reliģijas pamatiezīmi: tā nepieļauj daudz veidību. Tā ir tā pati dziņa pēc vienotības, ko mēs vērojam starp Bābeles cēlājiem: „Celsim sev pilsētu ar torni (..). Ar to mēs sev sagā dāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi”. (1. Mozus 11:4)
Gan statujas materiāls, gan izmērs norāda uz rūpēm par vie notību. Tēls ir pilnībā no zelta. Pretēji sapnī redzētajam tēlam, kas sastāvēja no dažādiem metāliem, kuri katrs simbolizēja savu valsti, Nebukadnēcars savu tēlu veido tikai no viena metāla, zelta, kas aino viņa paša valsti. Viņš ne tikai noraida pēctecības, bet arī dažādības ideju: viss ir atliets vienā un tajā pašā veidnē.
Tēls ir sešdesmit olekšu augsts. Skaitlis 60 mums ir jāsaprot tā kulturālajā kontekstā. Atšķirībā no mūsu pārņemtās ēģiptiešu sis tēmas šumeru-akadiešu numeroloģijas pamatā ir skaitlis 60. Interesanti, ka šī sešdesmitdaļīgā sistēma joprojām dzīvo mūsu laika un telpas priekšstatos: 60 minūtes, 60 sekundes, 360 grādi utt. Pravieša Ecēhiēla norāde uz sešu olekšu (apmēram 3 m) mērkoku (Ecēhiēla 40:5) liecina par babiloniešu ietekmi. Sešdesmit olekšu mērs apstiprina stāsta vēsturisko autentiskumu. Turklāt disproporcija starp sešdesmit olektīm augstumā un tikai sešām olektīm platumā norāda uz formu, kas vairāk līdzinās obeliskam nekā statujai, atgādinot daudzos senatnes pieminekļus, ko Plīnijs Vecākais pielīdzināja torņiem. Pārmērīgais augstums atbalso ķēniņa augstprātību, kurš cenšas atstāt iespaidu uz atnācējiem. Bet skaitlis 60 norāda uz vēl kādu mērķi: babiloniešu numeroloģijā skaitlis 60 simbolizē vienotību, veselumu. Veidojot 60 olekšu augstu tēlu, Nebukadnēcars parāda savu gribu attiecībā uz vienotību – viena valsts, viena reliģija. Nebukadnēcara apsēstību ar vienotības ideju mēs gluži labi varam saprast, ņemot vērā arheologu nesen atrasto ķīļrakstu plāksni, kas datēta ar viņa valdīšanas devīto gadu (595-594). Plāksnes teksts stāsta par kādu sacelšanos, kas apdraudēja valsts vienotību.
Šo notikumu gaismā mēs saprotam, ka ķēniņam bija iemesls celt savu tēlu kā simbolu vienotībai un kā pārbaudes līdzekli savu padoto uzticībai. Līdz pat mūsdienām mēs pazīstam šādas politikas izraisītās neiecietības formas. No Luija XIV līdz ajatolām, neaizmirstot arī Hitleru un Staļinu, tā ir vēstures konstante: kad augstākais ideāls ir vienotība, viss citādais un katra atšķirība izraisa aizdomas un ir jālikvidē. Bēdas ikvienam, kurš neiederas veidnē! Neiecietībai seko vardarbība un izrēķināšanās. Līdz ar to nav grūti saprast aicinājumam uz tēla pielūgsmi pievienotos draudus: „Bet, kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!” (Daniēla 3:6)
Šajās rindiņās aprakstītā reliģija nav pārdomu, analīzes vai izvēles rezultāts, nedz arī ticības vai dziļa iekšēja pārdzīvojuma izpausme. Mēs pielūdzam tāpēc, ka kāds mūs uz to spiež. Mēs krītam ceļos, bet mūsu sirds ir kaut kur citur. Tā ir birokrātu, aitu un automātu reliģija. Un patiesi, to prototipus mēs sastopam Duras klajumā.
Teksts vispirms ziņo par birokrātiem, dažādu rangu ierēd ņiem no augstākajiem līdz zemākajiem. Viņi visi ir klāt, uzskaitīti hierarhiskā secībā Daniēla garumgarajā sarakstā (3. pants). Viņu pielūgsme ir formalitāte – viņi ir šeit sava ieņemamā amata dēļ. Viņu interesēs ir izrādīt zināmu centību, jo viņu reliģija ir viņu panākumi un stāvoklis sociālajā piramīdā.
Pēc ierēdņiem nāk ļaužu pūlis. Viņi ir kā aitas ar savu kopīgo kuslo, šablonisko blējienu. Nespēdami pielūgt patstāvīgi, viņi gaida norādījumus, starta signālu – kā jau tipiskā totalitārā sabiedrībā. Visi ir ierindā. Kā ziņo teksts, tie „nostājās tēla priekšā” (3. pants), līdzīgi marionetēm pēc ķēniņa pavēles mūzikas instrumentu pa vadījumā gatavi vienprātīgi pacelt rokas. Par to daiļrunīgi stāsta tekstā vairākkārt atkārtotais ķēniņa sasaukto ceremonijas dalībnie ku uzskaitījums un tas, kā viņi mūzikas instrumentu pavadījumā izpildīja komandas.
„Nebukadnēcars sasauca pārvaldniekus, priekšniekus, augstā kos virsniekus, virstiesnešus, mantziņus, tiesnešus, padomniekus un visus citus valsts augstākos ierēdņus piedalīties tēla iesvētīšanā.” (2. pants)
„Tad sapulcējās zemju pārvaldnieki, priekšnieki, augstākie virsnieki, virstiesneši, mantziņi, tieslietu pratēji, padomnieki un visi citi augstākie valsts ierēdņi uz tēla iesvētīšanu, ko bija licis veidot Nebukadnēcars, un nostājās tēla priekšā.” (3. pants)
„Līdzko jūs dzirdēsit atskanam pūšamos ragus, bazūnes, flautas, vijoles, cītaras, stabules, somu dūkas un citus mūzikas ins trumentus, tad jums jānometas zemē zelta tēla priekšā, ko Nebu kadnēcars licis darināt, un tas jāpielūdz!” (5. pants)
„Kad tautas, ciltis un valodas dzirdēja bazūnes skaņas, flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, tad tās zemojās zelta tēla priekšā, ko ķēniņš Nebukadnēcars bija licis uz sliet, un to pielūdza.” (7. pants)
Garās rindkopas, izmantojot satīrisko atkārtojuma tehniku, ar nolūku pasvītro šīs pielūgsmes automātisko raksturu. Arī mūzikai šeit ir svarīga loma. Teksts piemin dažāda veida mūzikas instrumentus, līdzsvarojot trīs pūšamos instrumentus ar trīs stīgu instrumentiem, tādējādi apvijot ceremoniju ar trīskāršo pilnības simbolu. Viss ir apdomāts, viss ir ritmisks, viss ir savā vietā. Kaut arī tam var trūkt dziļuma, vismaz forma ir ieturēta. Fokusēšanās uz ārēju organizē tību bieži kompensē iekšēju neauglību un tukšumu. Administratori ir aizņemti ar darba plāniem un struktūrām, ar to it kā norādot uz ticības un paļāvības izzušanu. Bābeles reliģijas formālisms gūst virsroku pār garīgo patiesību. Šajā kontekstā mūzikas primārā loma ir radīt reliģisku jūtu ilūziju.
Senās tautas zināja, kā izmantot mūziku mistiska pārdzīvo juma rosināšanai. Mūzika izsenis tika izmantota kopā ar narkotikām un sevis kropļošanas praksi, lai izraisītu ekstāzi jeb unio mystica. Viss paliek emociju un nervu sistēmas līmenī. Pat mūsdienās, pateicoties medijiem, mēs varam pārliecināties par mūzikas ietekmi uz masām. Dziedātājiem un mūziķiem piemīt milzīga vara pār viņus dievinošo fanu pūļiem. Lai pārliecinātu citus, mums vairs nevajag liriku vai sakarīgu vēsti. Šis fenomens ir pārņēmis pat reliģiskās draudzes. Reaģējot uz tradicionālo dievkalpojumu vēsumu, dažas denominācijas ir kritušas pretējā galējībā. Viņi iebaro un noskalo vēsti ar pastāvīgu mūziku fonā. Ticīgie, gara aizrauti, kliedz, smejas un raud neprāta pacilātībā. Šāda pieeja domāšanu uzskata par nevajadzīgu un novecojušu. Par absolūtiem spriedumiem tā tikai pasmaida. Šī Daniēla grāmatas epizode mūs brīdina no emocijās centrētas reliģijas. Emocijas var būt daļa no reliģiskās pieredzes vienīgi saistībā ar prāta darbību, domāšanu. Pielūgsmei ir jāietver visa būtne, un nevērība pret kādu no aspektiem var vest pie elku kalpības. Bābeles sludinātāji Duras klajumā nešķieda laiku pierādījumiem un argumentiem. Pielūgsmes izraisīšanai pietiek ar mūziku, un šādas pieejas piekritēji dzīvo arī mūsdienās.
Vēl un vēl teksts uzsver pašreizējo brīdi, tagadnes dimensiju. „Līdzko jūs dzirdēsit (..) jums jānometas zemē zelta tēla priekšā, (..), un tas jāpielūdz!” (Daniēla 3:5) Mūzikas rosināto emociju un pūļa iespaida pārņemts, katrs krīt ceļos, nedomājot par rītdienu. Tas ir gandrīz automātisks reflekss. Turpat netālu kā tūlītējs drauds kuras ceplis – starp citu, tā laika Tuvajos Austrumos izplatīta paraža. Tas ir arī viens no Hammurapi kodeksā paredzētajiem soda veidiem (25. un 110.). Jūdu tradīcija vēstī, ka arī Ābrahāms sastapās ar šāda veida nāvi, kad atteicās zemoties Nimroda elku priekšā. Dažus gadus iepriekš Nebukadnēcars bija izcepis divus viltus praviešus – Cedekiju un Ahabu. Uz šo gadījumu norādīja arī pravietis Jeremija (Jeremijas 29:21, 22), saistot sadedzināšanu ceplī ar lāstu. Šādi cepļi bija raksturīgi tā apvidus ainavai; tie tika izmantoti ķieģeļu apdedzināšanai. Arheoloģiskajos izrakumos Babilonas apkaimē ir atrasti vairāki šādi cepļi. Raksti cepļus saista arī ar Bābeles torņa celtniecību (1. Mozus 11:3).
Iespējams, ka ceplis atradās tieši tēla pakājē. Saskaņā ar Sicī lijas Diodoru, kartāgieši bija uzcēluši sava dieva bronzas statuju tieši virs zemē ierakta cepļa, kurā viņi metuši dzīvus zīdaiņus. Ceplis seno Tuvo Austrumu iedzīvotāju domāšanā nudien nebija nekāda miglaina abstrakcija. Šajos sausajos reģionos liesmas kvēloja ar nāvējošu spēku. Cepļa jēdziens ļaužu prātos nenovēršami saistījās ar tūlītējām briesmām. Šeit mēs atkal sastopam norādi uz tagadnes dimensiju: „Kas nezemosies tēla priekšā un to nepielūgs, to tūlīt iemetīs degošā ceplī!” (Daniēla 3:6) Briesmu tuvuma biedēti, viņi nespēj domāt ne par ko citu, kā vien par tagadni, pašreizējo brīdi, un viņu paklausība ir vienīgi pašsaglabāšanās instinkta izpausme. Varmācīga un neiecietīga, totalitāra un mehāniska, Bābeles reliģija ir centrēta tagadnē. Katrā gadījumā tas darbojas: visi paklausa. Bet vai tiešām visi?