Daniēls Nebukadnēcaram apgalvo, ka sapņa izskaidrojums ir uzticams, jo pats sapnis ir patiess (45. p. NIV). Mēs varam saprast Daniēla vārdus šādi: „Sapnis ir patiess [Daniēls to spēja pareizi atstāstīt], tāpēc arī tā izskaidrojums ir uzticams.” Tas ir arguments, lai ticētu. Ķēniņš to saprot un pieņem.
„Tad ķēniņš Nebukadnēcars nokrita uz sava vaiga ...” (46. p.) Šī ir otrā lūgšana, kas aprakstīta Daniēla grāmatā. Ķēniņš vēl neuzdrīkstas vērsties pie debesu Dieva, pie dievības, kas viņam ir pārāk tāla, pārāk nesaprotama un varbūt arī pārāk uztraucoša. Tā vietā viņš zemojas Daniēla priekšā. Tas vēl nenozīmē, ka ķēniņš ir sajaucis Daniēlu ar viņa Dievu un gatavojas to pielūgt. Saskaņā ar Jozefu Flāviju, līdzīgā veidā Aleksandrs Lielais metās zemē Jeruza lemes priestera priekšā, sakot „Ne viņa priekšā es zemojos, bet Die va priekšā, kura augstajam priesterim viņam ir gods būt.” Turklāt Nebukadnēcars skaidri atzīst Dieva augstāko varu: „Jūsu Dievs ir visu dievu Dievs un visu ķēniņu Kungs.” (47. p.) Ar šiem vārdiem, kā šķiet, viņš pauž savu pakļaušanos „ķēniņu Kungam”. Tomēr neļausim, lai šī pēkšņā daiļrunība mūs maldina. Nebukadnēcara izmantotās frāzes ir visai divdomīgas. „Ķēniņu kungs” patiesībā bija viens no vārdiem, kādā tika saukts Marduks, babiloniešu karaliskā dievība, un Nabu, kura vārdu nesa arī pats ķēniņš, „Marduka dēls”. Līdz ar to ķēniņa ticības apliecinājums labākajā gadījumā ir neskaidrs. Babilonijas valdnieks vēl nav sapratis, kas ir Dievs. Viņš gan runā par Daniēla Dievu, bet dod mājienu uz savējo. „Tavs Dievs, Daniēl, ir manējais. Par savu spēku tu esi parādā pateicību ma nam dievam, manam tēvam.” Ķēniņš nav mainījies. Viņa izrādītā pielūgsme ir apšaubāma. Ķēniņš nesper sagaidāmos grēku nožēlas un atgriešanās soļus, bet tā vietā pievēršas Daniēlam. Babilonijas valdnieks pārslēdzas no vertikālās dimensijas, atsaukšanās Dievam, uz horizontālo, cilvēcīgo. Nebukadnēcars parāda atzinību Daniēlam un pie tā viņš arī apstājas. Nebukadnēcara reliģija nepaceļas augstāk par Daniēla cilvēcisko personu. Viņa lūgšana ir aptraipīta ar lepnumu – tāda cilvēka lepnumu, kas patiesā Dieva vietā dod priekšroku pats savai reliģijai un pats savam elkam. Ir vieglāk zemoties statujas vai pat cilvēka priekšā, nekā darīt to neredzama Dieva priekšā. Daniēla sniegtā pierādījuma iedarbība ir tikai daļēja. Nebukadnēcars tagad tic Dieva eksistencei, bet vēl nepielūdz Viņu. Viņš labāk vēlas izvairīties no attiecībām ar šo neprognozējamo nākotnes Dievu. Līdz šim Dieva plāns ar Nebukadnēcaru nav īstenojies.
Nav grūti atzīt Daniēla pravietojuma vēsturisko ticamību. Mēs viegli varam identificēt Babilonu, mēdiešus un persiešus, Grieķiju, Romu utt. Mēs varam pat būt pārliecināti, ka sapni sūtīja Dievs, un kopā ar Nebukadnēcaru atzīt, ka Viņš ir tas, kurš „atklāj noslēpumus” (47. p.). Bet attiecībā uz notikumiem, kas seko vēsturei, piemēram, Dieva valsts izveidošana, mēs drīzāk paliekam skeptiski. Tomēr pravietiskā sapņa jēga bija pārliecināt mūs par tā vēsturisko uzticamību līdz pat pēdējiem notikumiem, ieskaitot tos, kas saistās ar Dieva valsti. Nebukadnēcara sapnis varēja pievērsties tikai šai pēdējai – acīmredzami vissvarīgākajai – valstij. Tomēr tas līkumo cauri vēsturei, dodot mums iespēju soli pa solim pārliecināties par pravietojuma ticamību. Neviena no tēla daļām – tēlu veidojošām valstīm – nav ļoti svarīga; tie ir tikai orientieri vai ceļa zīmes, kas vada pie pēdējā pravietojuma un pēdējās, dievišķās valsts. Tās kalpo arī par hronoloģiskiem pieturas punktiem, pozicionējot nākamās Dieva valsts vietu laikā. Tēla četras valstis mums māca divas lietas par Dieva valsti: pirmkārt, tā ir reāla un patiešām parādīsies vēsturē tāpat, kā tas bija ar cilvēciskajām valstīm. Otrkārt, pravietojumā esošā informācija ļauj secināt, ka mēs dzīvojam gala laikā, tuvu Dieva valsts izveidei. Līdzīgi Nebukadnēcaram mēs savu ticību bals tām iepriekš redzētajā. Zināšanas par vēsturi stiprina mūsu ticību nākotnes Dievam.