1. Tā būs „savā būtībā nevienāda veidojuma valsts” (41. p.). Māla un dzelzs apvienojums norāda uz dalītu, neviendabīgu struk tūru, un šis fakts ir sevišķi zīmīgs tāpēc, ka tas notiek tieši pēc perioda, kuru raksturoja vienotība. Retrospektīvs atskats vēsturē to apstiprina. Patiešām, kopš Romas krišanas kādreizējās impērijas reģions joprojām tiecas pēc apvienošanās; un, ja ticam pravietim, tas nekad neizdosies.
2. Šī valsts būs pa daļai stipra, pa daļai tomēr tieksies arī sadrupt.” (42. p.) Teksts norāda uz dzelzi un mālu kā savā būtībā atšķirīgām lietām. Kā dzelzs šo veidojumu stiprina, tā māls to vājina. Valsts, kas tagad ir dalīta, kļūst par neviendabīgu vājo un stipro elementu sajaukumu. Kādreizējās Romas impērijas teritorija ir stipru un vāju, bagātu un trūcīgu nāciju kopums. Bet dzelzs un māls nozīmē ko vairāk par „stiprs” un „vājš.” Iepriekšējās valstīs katram no elementiem – zeltam, sudrabam, varam un dzelzij – bija simboliska nozīme. Šajā kontekstā būtu loģiski, ja arī mālam būtu noteikta simboliska loma. Ievērojiet, ka pāreja no metāla uz mālu ir vairāk nekā negaidīta. Līdz šim brīdim metāli ainoja politiskas varas. Māls acīmredzot reprezentē varu, kas savā būtībā ir citāda. Turklāt Daniēls precizē, ka šis māls ir „podnieka māls” (41. p. NKJV). Rakstos māla, it īpaši podnieka māla, tēls izmantots radīšanas kontekstā: „Bet, ak, Kungs, Tu taču esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs, mēs visi esam Tavu roku darbs.” (Jesajas 64:8) Kad vien Bībelē lietots vārds „māls”, tas aizvien ir saistībā ar vārdu „pod nieks” un norāda uz cilvēka atkarību no Dieva. Norādei uz mālu tādējādi ir izteikti reliģiska pieskaņa. Mums ir iemesls domāt, ka māls lielā tēla kājās simbolizē reliģiskas dabas varu, kas tomēr ir saistīta ar politisku varu, ko aino dzelzs. Raugoties vēsturiskā lī menī, tas nozīmē, ka pēc Romas impērijas sairšanas vajadzētu parādīties jaunai – reliģiskai – varai, kas vairāk vai mazāk būtu saistīta arī ar Romas politisko spēku. Šai politiskireliģiskajai varai būtu jāsaglabājas pat līdz mūsdienām, jo tekstā tā pastāv līdz „beigu laikam”. Senie rabīni karsti diskutēja par šīs noslēpumainās varas identitāti, kamēr par iepriekšējām četrām valstīm viņi biji nonākuši pie vienprātības. Gandrīz visi piekrita, ka šīs valstis ir Babilonija, (Medo-) Persija, Grieķija un Roma. Saskaņā ar tradicionālajiem skaidrojumiem, vairums jūdu komentatoru atzina, ka ceturtā valsts (dzelzs un dzelzs/māls) bez šaubām ir Roma un vēl precīzāk – tās sabiedrotais Edoms. Jūdu tradīcijā Edoms aino Israēla nāvīgo ienaidnieku, kas tomēr ir arī tā brālis. Tāpēc nav brīnums, ka vairumam jūdu komentatoru šī noslēpumainā politiskireliģiskā vara nav nekas cits kā kristietība, jūdaisma māsas reliģija. Romas impērijas adoptēta, bāreņreliģija drīz kļūst par valsts reliģiju un sāk apspiest jūdus. Raugoties no jūdu viedokļa, Baznīca pilnībā atbilst pravietojuma ainojumam. „Pēc komentatoru domām, Daniēla debesu vīzijā (7:8) redzētā un eņģeļa izskaidrotā Roma piedzīvo pārmaiņu, no vecās impērijas sekulārās varas kļūstot par reliģisku varu, kristietību. Bezspēcīgais bārenis, ko pieņēma varenā impērija – sākotnēji imperators Konstantīns I un vēlāk arī viņa pēcteči, izauga par milzu impērijas valsts reliģiju un piedzīvoja bezprecedenta uzplaukumu. Tās vara, gan laicīgā, gan garīgā, atstāj ēnā pat valstis un impērijas. (..) Ceturto valsti reprezentē kristīgā Baznīca, kas, neskatoties uz visām tās dažādajām formām, ir uztverama kā viens veselums.”
3. Abu daļu cilvēki sadzīvē un laulības noslēdzot gan saska ras cits ar citu, bet neviena daļa nesaraujami nesavienojas ar otru.” (Daniēla 2:43) Tas norāda uz divu elementu nestabilo jeb pagaidu savienību. Tad „šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti” (44. p.). Šis periods atklāsmē ir vienīgais, kurā notiek kādas darbības. Līdz šim inspirētie izskaidrojumi norādīja uz stāvokli vai īpašībām: „nevienāda” (41. p.), „stipra” un „vāja” (42. p. TEV). Ievērojot to, ka šīs īpašības raksturo stāvokli, kas turpinās līdz beigām, tagad aprakstītā darbība norisinās „laiku beigās”. Pirmo reizi vārds ir daudzskaitlī un norāda uz vairākiem „ķēniņiem” (44. p.). Iepriekš, kaut arī „nevienāda” (41. p.) un sašķelta stiprās un vājās daļās (42. p.), valsts bija viena. Vīzija attēlo drudžainu „beigu laika” steigu veidot alianses, kas nekad reāli nedarbojas. Tas atgādina epizodi ar Bābeli. Jau 41. pantā izmantotā sakne plg („nevienāda veidojuma”, burtiski – „dalīta”) dod mājienu uz Bābeles torni. Bībeliskā tradīcija saista šo sakni, no kuras atvasināts vārds Pelegs, ar Bābeles torņa notikumiem: „...viena dēla vārds ir Pelegs, jo tas dzima zemes sadalīšanas laikā.” (1. Mozus 10:25; sk. arī 1. Laiku 1:19) Daniēla grāmatas pravietojums tādējādi paredz notikumu, kas kaut kādā ziņā līdzinās ar Bābeles torni saistītajiem notikumiem. 1. Mozus grāmatas stāstā Dievs nolaižas no Debesīm brīdī, kad zemes ļaudis, baidoties no iznīcināšanas, apvienojas, lai celtu „torni, kura virsotne sniedzas debesīs”, un „sagā dātu sev vārdu” (1. Mozus 11:4). Līdzīgā kārtā Dievs iejaucas „laiku beigās”, kad zemes varas, arī baidoties no iznīcināšanas, cenšas apvienoties. Ja atjaunotie vienotības centieni raksturo beigu laikus,
nevaram nepamanīt tā saistību ar mūsdienām. Vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis tik daudz globālu mēģinājumu apvienoties. Tā ir modernās politikas raksturīga iezīme. Pirmo reizi zemes varas izjūt nepieciešamību nākt kopā vai apvienoties, veidojot visu līmeņu alianses: politiskās, tādas kā ANO, NATO, OAU (Āfrikas vienotības organizācija) utt.; ekonomiskās, tādas kā Pasaules Tirdzniecības organizācija, EEC (Eiropas ekonomiskā savienība), OPEC (Naftas eksportētājvalstu organizācija) u.c.; reliģiskās, tādas kā ekumēniskā kustība; un politiskireliģiskās, piemēram, labējās ideoloģijas. Bet nesen cilvēce ir iecerējusi vēl pārdrošāku aliansi. Kopš komunisms ir sabrucis, ejot tālāk par kontinentālām vai ideoloģiskām savienībām, pasaules varas uzdrīkstas sapņot par globālu politiku: Jauno Pasaules Kārtību. Vai varētu būt, ka pravietojums norāda uz mūsu laiku?
Tagad mēs esam sasnieguši vīzijas vissvarīgāko daļu. Tā aizņem ķēniņa sapņa lielāko daļu un tajā, kā šķiet, saplūst kopā viss pārējais sapņa saturs. Tā ir sapņa otrā daļa, un tās izskaidrojums ir veidots tādā pašā divdaļīgā struktūrā, kā tās izklāsts (sk. iepriekš). Iepriekš Daniēls bija ievadījis izskaidrojumu ar norādi uz „debesu Dievu”, kurš piešķir varu (Daniēla 2:37). Līdzīgā veidā arī šo otro daļu pravietis sāk ar atsauci uz „debesu Dievu”, kurš tagad ceļ valsti (44. p.). Šis paralēlisms netieši pretstata sapņa divas daļas. Pirmajā daļā valstis tiek nodotas cilvēcei, kamēr otrajā daļā „debesu Dievs” ceļ valsti un pats pār to arī valda. Patiesībā šī pēdējā valsts nekādi nelīdzinās pirmajām, tā atšķiras visos līmeņos.
Mēs varam pretstatīt akmens vienotību un mo nolītumu tēla metālu dažādībai. Otrā iekārta (aprakstīta sapņa otrajā daļā) ietver tikai vienu valsti, kamēr pirmā sastāv no vairākām. Akmens Rakstos tiek izmantots saistībā ar savienību starp cilvēkiem un Dievu: lai celtu altāri (2. Mozus 20:24), piemiņas monumentu (5. Mozus 27:4) un templi (1. Ķēniņu 6:7), kā arī lai iegravētu Dieva un Israēla alianses („derības”) likumus jeb baušļus (2. Mozus 24:12). Tas izskaidro stingro aizliegumu akmeņu apstrādei izmantot dzelzs instrumentus (2. Mozus 20:25), jo tā itin viegli varētu nonākt līdz elku darināšanai (3. Mozus 26:1). Akmens kā celtniecības materiāls tā dabiskajā veidā kļuva par dievišķās dimensijas, par paša Dieva un Mesijas simbolu (Psalmi 118:22; Jesajas 28:16; Caharijas 3:9; Apustuļu darbi 4:11). No otras puses, metāli Bībeles simbolismā bieži ir saistīti ar elku veidošanu un tādējādi netieši norāda uz cilvē ku inspirētu reliģiju. Daniēla grāmata metālus vienmēr saista ar elku pielūgsmi, sevišķi tos, no kā veidots tēls (Daniēla 3:5; 5:4, 23). Akmens simbolizē Dieva valsti, kamēr metāli reprezentē cilvēku valstis. Līdzīgi mālam akmens norāda uz reliģisku dimensiju, bet saistībā ar dzelzi tas zaudē bībeliskās prerogatīvas un pieņem elku kalpības formu.
Pretstatā metālu statiskajam stāvoklim akmens „at raisās” un „gāžas lejup” „bez kādas cilvēku roku palīdzības” (Daniēla 2:34, 45). Akmens valsts ir gluži citāda nekā tēla valstis, jo to ceļ debesu Dievs (44. p.). Tā nāk no augšas. Savā skaidrojumā Daniēls redz akmeni atdalāmies un veļamies no „kalna” (45. p.). Babiloniešu domāšanā „Kalns” bija vareno dievu mājvieta, īpaši Enlila, kas viņu izpratnē bija augstākā dievība un dzīvoja debesīs. Saskaņā ar babiloniešu ticējumiem, šis kalns ietiecās debesīs un balstīja visaugstākā dieva debesu rezidenci. Nebukadnēcaram mājiens uz „lielu kalnu” (35. p.) ir pilnīgi skaidrs: akmens, kas „novēlās no kalna” (45. p.), reprezentē dievišķas izcelsmes valsti. Ebreju pravietim kalns simbolizē Ciānu jeb Jeruzalemi (Daniēla 9:16, 20; 11:45) un tālākā nozīmē arī Dieva debesu mājvietu. Raksti pat aino Ciānas kalnu jeb Jeruzalemi kā atrodošos debesīs. Psalmi 48:2, 3 lietotā valoda liek saprast, ka Ciānas kalns atrodas „galējos augstumos” (NIV); tas ir speciāls termins, kas norāda uz Dieva debesu mājvietu (Jesajas 14: 13, 14). Turklāt aramiešu vārds tur (kalns) ir ekvivalents ebreju vārdam tsur (klints). Bībele to bieži izmanto, lai simbolizētu pašu Dievu. Akmens ir daļa no klints, līdz ar to tam ir ne vien dievišķa izcelsme, bet arī dievišķa daba. Divi motīvi – „klints” (tsur) un „akmens” (eben) – ir sinonīmi un aino Dievu (Jesajas 8:14).
Atklāsme pretstata akmeni statujai. Darbības vārds „sašķaidīt” jeb „satriekt”, kas lietots Daniēla 2:35, norāda uz sadursmi starp divām iekārtām. Dieva veidotā valsts nav cilvēku valstu atvase. Cilvēciskās valstis ‘sašķīst smalkās druskās’ (35. p.), tās ir ‘satriektas un iznīcinātas’ (44. p.), ‘no tām nekā vairs nepaliek’ (35. p.). Jaunajai valstij nav nekā kopēja ar iepriekšējām, pat māls tiek satriekts druskās (45. p.). Galvenā atšķirība ir faktā, ka tā nāk no citurienes: akmens, kas atdalījās no kalna, paveicis savu misiju, atkal top par „lielu kalnu” (35. p.). Pirmavota un gala rezultāta sakritība netieši liecina par valsts dievišķo dabu. No vecās iekārtas nepaliek nekas. Un visbeidzot – jaunā valsts „pati pastāvēs mūžīgi” (44. p.). Zemes valstis bija īslaicīgas un galu galā sabruka. Pēdējā valsts pastāvēs mūžam. Mūžīgais uzveic laicīgo. Divu iekārtu kontrastu mēs varam novērtēt pat telpiskā ziņā. Lai cik liels arī bija tēls, salīdzinot ar kalnu, „kas piepildīja visu zemi” (35. p.), tas bija tikai punduris. Bezgalīgais pārspēj ierobežoto. Debesu valsts apņem visu zemi un pastāv mūžīgi. Mūsu racionālajiem prātiem kaut ko tādu ir grūti iztēloties. Mēs izjūtam kārdinājumu sekot daudzu teologu un filozofu pēdās un „demitoloģizēt” atklāsmi. Debesu valsts tad pieņem daudz mērenākus – Baznīcas, tautas, iekšējas apgaismības un tamlīdzīgus apveidus. Jūdu tradīcijā pēdējā valsts reprezentē visas Israēla cerības. Tā nevar būt cilvēciska, tai jābūt Mesijas valstij. Raši un Ibn Ezra, sekojot senajai jūdu interpretācijai, dēvēja to par „Ķēniņa Mesijas” valsti, malkut melek hamashiah. Tanhumas komentārā par frāzi „Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties” (34. p.) skaidrots: „Reiš Lakuiš sacīja: ‘Tas ir ķēniņš Mesija.’” Rabīns Eliezers 35. pantā saskata „Ķēniņu (..) Mesiju, kas nākotnē valdīs no viena zemes gala līdz otram”.