Nebukadnēcaram nebija nepieciešama Daniēla palīdzība, lai saprastu, ka zelta galva aino viņa paša valsti. Metālu uzskaitījums lejupejošā secībā no galvas līdz pēdām un sekojošie notikumi, kas ainoti ar akmens iznīcinošo darbību, norāda uz hronoloģisku progresiju. Ķēniņš varēja secināt, ka galva aino pirmo fāzi, sevišķi tāpēc, ka vārds „galva” ebreju un aramiešu valodā nozīmē arī „sākums” vai „pirmais”. Turklāt zelts Babilonā bija vispo pulārākais metāls. Ierodoties Babilonā, grieķu vēsturnieks Herodots bija pārsteigts par izšķērdīgo zelta pielietojumu tempļu un piļu būvē. Zelta sienas, zelta statujas un citi no zelta darināti objekti liecināja par Babilonas krāšņumu un godību (Herodotus 1. 181; 3. 1-7). Pravietis Jeremija salīdzināja Bābeli ar zelta kausu (Jeremijas 51:7), un Daniēls šo salīdzinājumu tagad attīsta tālāk: „Tu, ak, ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu, tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva.” (Daniēla 2:37, 38)
Tituls „ķēniņu ķēniņš” un piešķirtā vara pār visu dzīvo norāda uz Babilonijas pārākumu pār citiem. „Ķēniņu ķēniņš”, protams, bija arī oficiālais Babilonijas valdnieka tituls, un Ecēhiēla 26:7 attiecina to konkrēti uz Nebukadnēcaru. Impērijā Babilonas ķēniņus šajā vārdā (akadiešu valodā: shar sharrani, „ķēniņu ķēniņš”) sauca tāpēc, ka viņi kontrolēja reģionālās pavalstis un to valdniekus. Bet Daniēla vārdos šis tituls ietver ko vairāk. Būt zelta galvai nozīmē būt sava laikmeta augstākajam valdniekam. Turklāt fakts, ka Dievs viņam ir devis varu pār visu dzīvo, atgādina Ādamam uzticēto atbildību, kas 1. Mozus 1:28 formulēta līdzīgā veidā. Teksts šeit raksturo Nebukadnēcaru kā pirmo cilvēku, jo līdzīgi Ādamam viņš ir valdnieks pār zemi un līdzīgi Ādamam ar viņu sākas vēsture. Tomēr tajā pašā laikā sapnis atgādina Nebukadnēcaram viņa atkarību no Dieva. Ķēniņam piešķirtā vara nes sev līdzi arī atbildību pārvaldīt un aizsargāt, turklāt viņš to ir saņēmis kā dāvanu, tā nav kas tāds, kas viņam dabīgi piederētu. Neskatoties uz varas skurbumu, viņam tas ir jāatceras, lai nesekotu senās Bābeles pēdās (1. Mozus 11:1-9). Tomēr pravietojums ietver ko vairāk nekā tikai Nebukadnēcara personu. Vārds „ķēniņš” Rakstos bieži tiek izmantots kā sinonīms vārdam „valsts”: „Pēc tevis nāks cita valsts.” (Daniēla 2:39; sk. arī 44. pantu un Daniēla 7:17) Tātad „zelta galva” aino Babilonijas valsti sākot ar Nebukadnēcara nākšanu pie varas 605. gadā pirms mūsu ēras līdz tās sabrukumam 539. gadā p.m.ē.
Pēc Babilonijas nāk cita impē rija, kaut kādā ziņā mazāk varena par savu priekšteci; uz to vīzijā norāda mazāk vērtīgais sudrabs, un to skaidri pasaka arī Daniēls: „Pēc tevis nāks cita valsts, kas būs vājāka par tavējo.” (Daniēla 2:39) Tā ir mēdiešu un persiešu valsts. Bet atklāsme nenorāda tikai uz Persijas valsti, kā to ir apgalvojuši daži komentētāji, jo Persija pastāvēja vienlaikus ar Babiloniju, nevis bija tās pēctece. Mēdiešu valsts nonāca Persijas pakļautībā pēc Persijas ķēniņa Kīra kaujas ar mēdiešu ķēniņu Ištovigu jeb Astiagu 550. gadā pirms Kristus. Turklāt pats Kīrs bija mēdiešu izcelsmes, pa mātes līniju ķēniņa Ištoviga, kuram viņš atņēma troni, mazdēls. Saskaņā ar Herodotu (1. 206), masagetu ķēniņiene Tomirisa Kīru saukusi par „mēdiešu ķēniņu”. Zinot šo vēsturisko fonu, ir vieglāk saprast, kāpēc Raksti runā par mēdiešu un persiešu valsti. Daniēls šo frāzi vairākkārt lieto, lai norādītu uz valsti, kas nāk pēc Babilonijas (Daniēla 5:28; 6:8; 8:20). Gadsimtu vēlāk to apstiprina Esteres grāmata (Esteres 1:3). Neskatoties uz to, ka ģeogrāfiski mēdiešu un persiešu valsts bija plašāka, kulturālā ziņā tā atpalika no Babilonijas. Faktiski mēdiešu un persiešu iekarotāji pārņēma babiloniešu civilizāciju, kas bija attīstītāka par viņējo.
Atsauce uz sudrabu norāda uz zīmīgu nākamo valsti rakstu rojošu īpašību. Persieši izmantoja sudrabu savā nodokļu sistēmā. Sa skaņā ar Herodotu (3. 89-95), satrapiem savas nodevas bija jāmaksā sudrabā. Vienīgi bagātākajiem indiešu satrapiem nodevas bija jā maksā zeltā. Un pat tad ierēdņi šo zeltu pārrēķināja un uzskaitīja sudraba vienībās. Skaidrs, ka tajā laikā arī persiešu monetārās sistēmas pamatā bija sudrabs. Plašākā nozīmē var sacīt, ka sudrabs raksturoja un simbolizēja šīs valsts labklājību un bagātību, kas no drošināja persiešu ķēniņu varu (Daniēla 11:2). Patiesi, vēstures avoti viņus piemin kā „bagātus un varenus”, un Herodots rakstu roja Dāriju kā tādu, kas „no visa gūst peļņu” (Herodotus 3. 89). Mēdiešu un persiešu valsts varenība ilga no Babilonijas sabrukuma 539. gadā pirms Kristus līdz 331. gadam pirms Kristus, kad grieķu – maķedoniešu armijas sakāva pēdējo Persijas ķēniņu Dāriju III.
Nākamo valsti pārstāv varš (angļu Bībelē – bronza). Tas simbolizē Grieķijas uzvarošo spēku. Šis metāls bija Grieķiju raksturojoša iezīme. Pravietis Ecēhiēls piemin varu kā galveno norēķinu līdzekli starp grieķiem (Ecēhiēla 27:13). Grieķu armija plaši izmantoja vara (bronzas) bruņas, bruņucepures, vairogus un pat ieročus. Stāsta, ka Ēģiptes faraons Psammetiks I esot lūdzis padomu Latonas orākulam, kā atmaksāt saviem persiešu ie naidniekiem, un atbilde esot bijusi: „Atmaksa nāks no jūras ar bron zas cilvēku rokām.” Ēģiptiešu valdnieks sākotnēji to esot uztvēris skeptiski, līdz kādā rītā pēc kuģa katastrofas Ēģiptes krastos izcēlu sies mirdzošās bronzas bruņās tērpta grieķu armijas daļa. Saskatot šajos grieķos orākula paredzējuma piepildījumu, faraons apvienojies ar tiem pret saviem ienaidniekiem (Herodotus 2. 153, 154). No vienas puses varš, kas ir mazāk vērtīgs par zeltu un sudrabu, norāda uz zināmu pagrimumu. Bet no otras puses tas norāda arī uz iekarošanu un pakļaušanu. Grieķu kareivju bronzas bruņas asi kontrastēja ar mēdiešu un persiešu kareivju vienkāršajiem auduma kaujas tērpiem (Herodotus 7. 61, 62).
Tagad mēs varam labāk saprast, ko nozīmē „trešā valsts, no vara, [kas] valdīs pār visu zemi” (Daniēla 2:39). Vēsture apstiprina dievišķo pravietojumu. Iekarojušas Feniķiju, Palestīnu un Ēģipti, Aleksandra Lielā armijas paplašināja grieķu impērijas robežas līdz pat Persijai un Indijai. Aleksandrs ne tikai kā mēdiešu un persiešu ķēniņu pēctecis pieņēma titulu „Persijas ķēniņš”, bet arī pasludināja sevi par pasaules valdnieku. Un tas nebija tikai militārā ziņā. Pat vis attālākajos impērijas nostūros uzplauka grieķu kultūra. Saprotot, ka tik plaša impērija viegli var kļūt nestabila un sairt, Aleksandrs centās nostiprināt tās iedzīvotāju lojalitāti, asimilējot savus kareivjus vietējā populācijā, pat veicinot jauktas laulības. Šajā ziņā viņš pats rādīja saviem pavalstniekiem piemēru, apprecot persiešu princesi. Kopš tā laika grieķu valoda un kultūra izplatījās visur, un tās ietekme uz civilizāciju turpinās līdz pat mūsdienām. Grieķu hegemonija ilga no 331. gada p.m.ē., kad Aleksandrs uzveica persiešus, līdz 168. gadam p.m.ē., kad Roma pakļāva Maķedoniju. 142. gadā pirms Kristus impērija to anektēja.
Pēc bronzas laikmeta pravietiskais sapnis paredz dzelzs periodu. Kas grieķiem bija bronza, tas romiešiem dzelzs. Par šo pāreju liecina latīņu dzejnieki. Vergīlijs apraksta seno armiju bronzas bruņojumu: „Bronza staro viņu vairogos, bronzā atmirdz viņu zobeni.” Lukrēcijs salīdzina bronzu ar dzelzi: „Bronzas izmantošana bija pazīstama pirms dzelzs. (..) Ar bronzu cilvēki apstrādāja zemi (..) ar bronzu tie kūla kara viļņus.”
Latīņu literatūras piemēri liecina, ka pāreja no bronzas uz dzelzi bija paralēla Grieķijas nomaiņai ar Romas impēriju. Vēsture apstiprina, ka romiešu armija tiešām bija „no dzelzs” – ar saviem dzelzs zobeniem, vairogiem, bruņām, bruņucepurēm un sevišķi ar saviem pilum – dzelzs šķēpiem. Bet Daniēla skaidrojums norāda uz ko vairāk nekā tikai pašu metālu. Dzelzs arī simbolizē „stiprumu” (Daniēla 2:41) un rīcību, kas „satriec un sagrauj visu” (40. p.). Romas impērijas spēks slēpās arī tās pārvaldes veidā. Roma neapmierinājās tikai ar aizvien jaunu teritoriju iekarošanu, bet veidoja arī progresīvu politisko iekārtu. Tā bija vēsturē pirmā republika ar izsmalcinātu administratīvo sistēmu, kas uzturēja impērijas vienotību un nodrošināja pasaulē mieru, toreiz pazīstamu ar nosaukumu Pax Romana. Romiešu naturālists un dzejnieks Plīnijs Ve cākais (23-79) to pamatoti raksturoja kā „romiešu miera bezgalīgo diženumu”. Imperatora Vespasiana laikā viņš piebilda: „Romas spēks ir nodrošinājis Romas vienotību; visiem būtu jāatzīst tās ie guldījums attiecību veicināšanā starp dažādām etniskām grupām, ļaujot tām baudīt Pax Romana labumus.” Ņemot vērā Romas dzelzs armiju un dzelzs tvērienu pārvaldes jautājumos, var labāk saprast mūsu teksta norādi, ka Roma „satrieks un sagraus visas pārējās” (40. pants). Mēs atceramies Romas armijas graujošās uzvaras un Jūlija Cēzara vēsturisko teicienu: „Veni, vidi, vici” [„Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju”]. Bet pāri par šiem panākumiem īpaši jāpiemin veids, kā Cēzars izturējās pret tiem, kas uzdrīkstējās pretoties. Represiju po litika izpaudās senās Gallijas ciemu dedzināšanā un druīdu apspie šanā, Kartāgas izpostīšanā, Jeruzalemes aplenkšanā un sagrāvē un neskaitāmos citos līdzīgos piemēros. Viens no spēka rādītājiem ir arī ilgmūžība. Romas vara turpinājās 500 gadus un tas ir daudz vairāk, nekā jebkurai no iepriekšējām lielvalstīm. Beidzot Roma padevās barbaru invāzijai. 476. gadā ģermāņu vadonis Audavakrs (Odoacers) gāza no troņa pēdējo Romas imperatoru.
Sprie žot pēc šī apraksta garuma (41.-43. pants), šķiet, ka šeit aprakstītie notikumi pravieša uzmanību piesaistīja jo īpaši. Teksts šo jauno valsti neraksturo kā kaut ko atsevišķu vai atrautu no iepriekšējās dzelzs lielvaras. Kā liecina dzelzs klātbūtne, tā joprojām pieder ceturtajai valstij, bet vecajā ir iespiedies jauns elements – māls. Šai neparastajai kombinācijai ir trīspakāpju nozīme: