Daniēla grāmata sākas ar ieroču žvadzoņu. Babilona pret Jeruzalemi: „Jūdas ķēniņa Jojakīma trešajā valdīšanas gadā Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars devās kara gājienā pret Jeruzalemi un aplenca to”. (Daniēla 1:1) Pāri par lokālo divu vēsturisko valstu sadursmi autors norāda uz kādu citu – universālu konfliktu. Par to rosina domāt jau pati klasiskā „Babilonas – Jeruzalemes” kombinācija un Sineāras zemes pieminēšana (2. pantā) to vēl vairāk apstiprina. (Sineāra ir mītisks Babilonas vārds, minēts arī 1. Mozus 11:2 stāstā par Bābeles torni.) Kopš vissenākajiem laikiem Babilona Bībelē ir simbolizējusi ļaunuma spēkus, kas pretojas Dievam un tiecas sagrābt dievišķas prerogatīvas un privilēģijas. 1. Mozus 11. nodaļa vēsta, kā laikā pēc plūdiem ļaudis nolēma būvēt torni, pa kuru nokļūt pie debesu vārtiem. Teksts ar humora pieskaņu stāsta, ka Dievs nonāca, lai pārtrauktu viņu projekta realizāciju, sajaucot tiem valodas. Izmantojot vārdu spēli, Raksti skaidro Bābeles vārdu saistībā ar sak ni bll, kas nozīmē „sajaukt” (9. pants). Tādējādi Bābele, ebreju apzīmējums Babilonai, ir bībelisks simbols pasaulei apakšā, kas uzurpē jeb sagrābj augšējai pasaulei ekskluzīvi piederošo varu.
Vēlāk pravieši atkal izmanto šo motīvu: „Tad tu dziedāsi iz smieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: (..) Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!” (Jesajas 14:4-14; sal. Jeremijas 50:17-40; Ecēhiēla 31)
Aiz Babilonas un Jeruzalemes konfrontācijas pravieši saskata citas dimensijas konfliktu. Daniēla grāmata mums jālasa ar šo perspektīvu prātā.