Džeimsa Vaita sieva bija gan īsta māte, gan “māte Israēlā”. Kamēr pēc Kunga aicinājuma viņa kopā ar vīru atradās ceļojumos, mājsaimnieces uzraudzībā atstātie zēni bija pastāvīgs raižu avots. Savukārt Džeimsam Edsonam un mazajam Villijam, kā jau tas ar zēniem mēdz būt, šī bija pastāvīga izdevība darīt blēņas. Īpaši tas attiecināms uz Džeimsu Edsonu.
Tieši pirms Edsona sešpadsmitās dzimšanas dienas māte ar nopūtām viņam uzrakstīja ļoti nopietnu vēstuli. “Kad visi jau guļ, man nedod mieru bažas par tavu garīgo stāvokli. Mierinājumu es varu gūt tikai klusā lūgšanā (..). Mūsu klātbūtnē tu varbūt ņem vērā mūsu vēlēšanās, taču (..) tu rīkojies pilnīgi pretēji, kad mūsu nav. Tu tik daudzas reizes esi rīkojies pēc sava prāta un īstenojis savas ieceres, slēpdams to no mums, rīkodamies pilnīgi pretēji mūsu padomiem un aizliegumiem, ka nevaram tev vairs uzticēties (..). Tu tagad esi nevis mierinājums, bet sāpīgu raižu avots (..). Manā dārzā ir sazēluši ērkšķi un mežrozītes un nomākuši to sēklu, kuru esmu mēģinājusi sēt.” Un pat vēl sliktāk: “Neizsakāma nomāktība pārņem mūs, kad iedomājamies, kādu iespaidu tu atstāj uz Villiju. Tu viņam māci nepaklausību, slapstīšanos un blēdīšanos (..). Ak, Edson, kad es par to domāju, tas man atņem spēkus un satriec mani, un varbūt tādēļ nevarēšu vairs uzstāties.” 1
Kad Elena Vaita pamācīja vecākus lūgt par saviem bērniem, turot pirkstu uz Bībeles apsolījumiem, un to darīt, cik vien ir vecāku spēkos — dziļā pazemībā, nopietnā neatlaidībā un nešaubīgā ticībā, viņa zināja, par ko runā.2
No pieredzes viņa zināja, ko nozīmē rakstīt jauniešiem, “skolēniem mūsu skolās” un “jaunajiem draugiem” Polam, Delbertam, Annai, Mērijai un citiem jauniešiem, savējos ieskaitot — visiem, kurus Dievs ar viņas starpniecību vēlas uzrunāt. Kad viņa aicināja šos jauniešus atdot savas sirdis Kristum, sagatavoties Viņa atnākšanai un kalpot ne tikai sev, tad droši vien vismaz reizes simts māsa Vaita ir jautājusi, kādēļ tik maz jauniešu iesaistās dvēseļu mantošanā tā, kā to savā laikā bija darījusi viņa pati.
Atgriezīsimies Elenas bērnībā. Vēlu vakarā uz pirkstgaliem kopā ar misis Hārmonu pieiesim pie guļamistabas durvīm, kurā atrodas Elena ar savu dvīņumāsu Elizabeti, un ieklausīsimies.
“Ak, Dievs, Marta vēl nav gatava!” istabā bija dzirdams čuksts. “Lūdzu, lūdzu, palīdzi man saprast, ko es varētu darīt viņas labā!”
Pēc pārtraukuma balss turpināja: “Dažus draugus Tu jau man esi palīdzējis atvest pie Jēzus — Rebeku, Reičelu, Sjūzenu, Violu un viņas vīru, Annu un viņas vīru, Loisu, Feniju un Peišensu. Esmu tik laimīga par katru no viņiem. Es Tev pateicos, es Tev ļoti pateicos (..). Es ļoti priecājos, ka Jēzus nāks drīz. Bet Martai jābūt gatavai! Lūdzu, palīdzi man saprast, ko es varētu darīt viņas labā.”
Misis Hārmona zina, ka Elena bija gaidījusi, kamēr Elizabete iemieg, klusiņām izlavījusies no segu apakšas un nometusies uz ceļiem blakus gultai. Tāpat viņai ir skaidrs, ka Elena tā turpinās visu nakti un ka rītvakar viņa lūgs atļauju kopā ar vecāko māsu Sāru doties pie Martas uz mājām, un ka viņa nenāks atpakaļ, kamēr Marta savu sirdi nebūs atdevusi Kungam, pat ja tas aizņems visu nakti. Šāda pārpūle ir krietni iedragājusi meitenes veselību, taču šķiet, viņa par to nedomā. Viņa tic, ka pavisam drīz katram būs jauna miesa, katram, kas būs gatavs Jēzus atnākšanai. Un tā turpinās viņas aizlūgšanas par Martu un citiem. Misis Hārmona klausās, kamēr nespēks gūst virsroku un viņa aizstreipuļo uz savu istabu, pieiet pie gultas, uz ceļiem izsaka pēdējo lūgšanu un dodas pie miera.3
Iepriekšējā nodaļa bija veltīta adventes kustības sievietēm, taču tajā ļoti maz runāts par vispazīstamāko adventistu sievieti.
Elena Vaita Septītās dienas adventistu draudzei nozīmēja daudz — viņa bija rakstniece, praviete, padomdevēja, kolektes ierosinātāja un palīdze dažādu iestāžu dibināšanā. Tomēr, lai saprastu misis Vaitu, jāzina, kāda rakstura cilvēks viņa ir būtībā. Elena Vaita caurcaurēm ir bijusi dvēseļu mantotāja. Ne tikai jaunībā, bet visu mūžu viņas vēlēšanās bija redzēt cilvēkus izglābtus.
Reiz, jau vairākus gadus pēc apprecēšanās, viņa ar Džeimsu apmaldījās mežā. Kāda vietējā kolonista ģimene abus pabaroja un parādīja ceļu, bet Elena viņiem atstāja literatūru un pastāstīja par savu ticību. Pēc ilgāka laika viņa šos pašus cilvēkus satika kādā nometnes sanāksmē, un viņi visi bija kļuvuši par Septītās dienas adventistiem. Citu reizi, kad piecas stundas bija jāgaida dzelzceļa stacijā, ar kādu sievieti viņa uzsāka plašas garīgas pārrunas, bet kādai citai skaidroja Bībeli. Šveicē, saņēmusi darbnīcā savu rokas pulksteni, misis Vaita aicināja jauno meistaru apciemot viņu mājās. Kad meistars atnāca, viņas liecības ietekmēts, tas izšķīrās atstāt darbu, kura dēļ bija jāpārkāpj sabats, un atdot savu sirdi Kungam.
Nekad savā kalpošanā viņa neaprobežojās ar draudzi. Tieši otrādi — bieži izrādījās, ka draudzes prasības ierobežo viņas dvēseļu mantošanas darbu un neļauj pildīt īsto misiju. “Es nenācu uz šo Austrālijas nostūri,” viņa teica kādam jauno ticīgo pulciņam šajā zemē, “lai ziedotu savu laiku un spēkus jūsu garīgā stāvokļa uzturēšanai (..). Mana misija ir iet uz tālākiem apvidiem, pie tiem, kas sēž tumsībā un kam nav gaismas.” 4 1901. gada Ģenerālkonferences sesijā sanākušajiem vadītājiem viņa sacīja: “Mana sirds tiecas un ilgojas pēc dvēseļu glābšanas.” 5 Tomēr vēl kādu brīdi pakavēsimies viņas jaunībā.
Mēnesi pēc septiņpadsmitās dzimšanas dienas viņa saņēma savu pirmo atklāsmi.6 Tā svētos no vilšanās aizveda pie dzīvības koka. Kopā ar eņģeļiem viņa dziedāja “Aleluja” un kopš tā brīža dedzīgāk nekā jebkad agrāk vēlējās redzēt cilvēkus izglābtus. Viņa bija redzējusi Debesis! Viņa pati ar savām acīm pārliecinājās, ka nekāds pasaulīgs apģērbs, nedz ērtības, popularitāte vai finansiāli apsvērumi nevarēja līdzināties dzīvei Dieva pilsētā.
Tomēr būt pravietei dvēseļu mantotājai bija grūtāk nekā būt vienkārši pusaudzei, kas manto dvēseles. Pravietes darbs prasīja lielāku briedumu. Tāpat kā pravietis Jānis, viņa varēja priecāties par iespēju pabūt Debesīs un sarunāties ar Jēzu; taču, kā pravietim Jesajam, viņai arī tika pavēlēts “likt pie sirds Manai tautai tās grēkus”. Kā Jeremijam viņai dažkārt bija jāraud par savu nepopularitāti. Kā Pāvilam viņai bija daudz jāceļo, bieži jāpacieš neērtības un draudošas briesmas. Tā tas bija. *
Daudzi viņu mīlēja, bet daži izsmēja, uzskatīdami par fanātiķi, viltvārdi vai tādu, kas jaucas citu darīšanās. Sākumā, kad Dievs Elenai lika kādam cilvēkam uzrādīt tā grēkus, viņa dažkārt mīkstināja rājienu, lai to būtu vieglāk uzņemt. Tad Jēzus viņas priekšā parādījās svinīgā nopietnībā. Sejā viņa saskatīja mīlestības pilnas raizes. Viņa saprata, ka, ja cilvēki turpinās grēkot tāpēc, ka viņa tiem neaizrāda, tie zaudēs savas dvēseles.7
Vēsts savu panāca. Veselu nakti Elena pavadīja, lūdzot par cilvēkiem, un pēc tam vēl vienu nakti, runājot ar tiem. Ja grēku uzrādīšana bija absolūti nepieciešama cilvēku glābšanai, viņa to, protams, darīja.
Ar visu to viņas nevēlēšanās vēl šad un tad parādījās, it īpaši tad, kad viņa nezināja, kā pārliecināt smagākus raksturus. Liecību kādam pazīstamam sludinātājam misis Vaita bija spiesta vēlreiz pārskatīt un nodeva to viņam, kad tas jau atradās uz nāves gultas.8
Parasti viņa tomēr pārvarēja nevēlēšanos un kā uzticīga vēstnese sludināja Dieva vārdu. Neviens upuris nebija par lielu, ja tas izšķīra dvēseļu likteni.
Šodien Elenu Vaitu vairāk pazīst pēc viņas grāmatām. Jā, viņa tiešām bija izcila rakstniece. Viņa izdeva vairāk nekā 40 000 iespiestu lappušu un vairāk nekā 50 000 lappušu bija manuskriptā. Viņa rakstīja par morāles jautājumiem, ģimenes dzīvi un teoloģiju; arī par audzināšanas principiem, ekonomiku un veselību; par vēstures nozīmi, rakstu izskaidrošanu un vēl par daudz ko citu. Lai tam atrastu laiku, viņa bieži agri gāja gulēt un cēlās, kad mājās viss vēl bija kluss — piecos, trijos vai pat vienos naktī.
Kaut arī misis Vaita ir pazīstama sarakstīto grāmatu dēļ, tomēr vairāk popularitātes viņa ir ieguvusi, uzstājoties publiski.9
Jaunībā Elenai bieži bija jācieš no hroniska aizsmakuma, kas dramatiskā kārtā pazuda, kad viņa ticībā uzrunāja draudzes sapulci. Šis fenomens viņas dzīvē bieži atkārtojās arī vēlāk. Dievs Elenu būtu varējis izdziedināt pavisam, taču Viņš acīmredzot par vērtīgāku uzskatīja savas klātbūtnes apliecinājumu, kad Elena piecēlās, lai runātu. Elena Vaita darīja visu, lai ievērotu veselīgu dzīvesveidu, un pārējo atstāja Dieva ziņā. Viņa mēdza lūgt: “Kungs, es esmu darījusi visu, ko spēju, un izmantojusi Tevis ieteiktos līdzekļus, bet tagad manis uzturēšanai es lūdzu īpašu svētību, ko vienīgi Tu spēj dot.” Kad Džeimss vēl bija dzīvs, viņa bieži tam mēdza teikt: “Ak, cik labi būtu, ja es varētu būt pārliecināta jau iepriekš!” Viņš tad atbildēja: “Dievs nekad nav aizturējis savu svētību brīdī, kad tu piecelies runāt. Tāpēc, lai arī kā tu justos, tev jāpaļaujas uz Viņu un jāuztic sava bezpalīdzīgā dvēsele Viņa apsolījumiem.” “To es arī mēģinu darīt,” viņa teica. “Esmu iemācījusies, ka, sadarbojoties ar Dievu, mums jādara sava daļa. Viņš dod spēku katra pienākuma izpildīšanai.” 10
Lielāko daļu savu brieduma gadu māsa Vaita runāja ļoti skaidrā un spēcīgā balsī. Vēl ilgi pirms mikrofonu parādīšanās viņa runāja tā, ka dzirdēt varēja pieci tūkstoši cilvēku, bet ne vienreiz vien klausītāju bija piecpadsmit vai pat divdesmit tūkstoši.11 Kāds pacients Vašingtonas sanatorijā reiz, apsēdies otrā stāva balkonā, skaidri dzirdēja, kā Elena Vaita uzrunā nometnes sapulci netālu uzceltajā teltī.
Viņa nekliedza. Tiem klausītājiem, kas atradās priekšpusē, likās, ka viņa runā tieši viņiem. Misis Vaita šo spēju neizskaidroja kā brīnumu, kaut arī godināja Dievu par to. Tieši otrādi — viņa izmantoja zinātniski izpētītu paņēmienu diafragmas balstīšanai un veltīja nopietnu uzmanību izrunai un balss tonim. Tas bija garīgas dabas jautājums. Labi teikta runa veicināja trešās eņģeļa vēsts nodošanu tālāk. Dziļa elpošana stiprināja viņas plaušas un paildzināja gan mūžu, gan kalpošanu. Pareiza runa deva iespēju glābt vairāk dvēseļu. Viņa mācīja, ka ikviens varētu veiksmīgi uzstāties publikas priekšā, ja vien tas izpētītu un ievērotu tos likumus, kurus ievēroja viņa.12