Protams, ne jau katrs piekrita Milleram vai ņēma viņu nopietni. Daži teica, ka to visu viņš darot naudas dēļ. Likumdevēji izteica priekšlikumu atlikt pasaules galu uz 1860. gadu. Kāds krāpnieks par 200 dolāriem piedāvāja vietas glābšanas balonā, kāds sludinājums ziņoja: “Ir pienācis laiks” — tas ir, laiks ārstēties ar “Vinstāra mežaķiršu balzamu”. Karikatūrā bija attēlota “Millera saiešanas telts lielā debesbraukšana”, bet blakus velns, kas, sagrābis Haimsu, kliedz: “Džošua V., tev jāpaliek ar mani.”
Kad Millers sāka sludināt, Amerikā valdīja optimisms, un daudziem runas par tuvojošos pasaules galu bija jaunums. Džeksona demokrātija šķita kā cilvēces pilnības vēstnesis. Līdzīgi bija arī ar misionāru biedrībām, Bībeles biedrībām, svētdienas skolām. Gandrīz neticami izgudrojumi sniedza pierādījumu, ka pasaule ir nostājusies uz zelta laikmeta sliekšņa.
Kad Viljams Millers 1833. gada pavasarī ar tvaikoni brauca pa Hudzonas upi uz kādu savu uzstāšanās vietu, viņš dzirdēja, kā vairāki vīri apbrīno pēdējo gadu notikumus. Gāzģeneratori! Kokvilnas tīrāmās mašīnas! Konservi! Fotogrāfija! Makormika pļaujmašīna! Tvaika lokomotīves! Kaut vai tas pats pukstošais, šļakstinošais un dūmus klepojošais tvaikonis, ar kuru viņi brauca.
“Tas tā nevar turpināties,” kāds no vīriem izbijies piezīmēja, “citādi pēc trīsdesmit gadiem cilvēks kļūs par kaut ko pārdabisku.”
Sarunas nobeigumā tai pievienojās Millers. “Kungi,” viņš piebilda, “šie izgudrojumi man liek domāt par Daniēla grāmatas 12:4: “Pēdējās dienās daudzi to tad izpētīs, un atziņas vairosies.”” “Pamanījis, ka klausītāji izrāda interesi, viņš sniedza tiem vēstures apskatu Daniēla grāmatas 11. un 12. nodaļas pravietojumu gaismā. Tad viņš pēkšņi attapās. “Džentlmeņi, es negribēju tik ilgi izaicināt jūsu pacietību.”
Kad Millers pārgāja uz tvaikoņa otru galu, visa grupa sekoja un lūdza turpināt. Tad viņš mācīja visu Daniēla grāmatu — par zelta galvu, par mazo ragu, par 2300 dienām — būtībā visu, sākot ar četrām valstīm un beidzot ar tiesu un Kristus otro atnākšanu. “Vai jūs to esat arī uzrakstījis?” viņam jautāja; un, kad viņš parādīja savas iespiestās svētrunas, izķēra visas, kas bija paņemtas līdzi.1
Nav zināms, vai Millera ceļa biedri galu galā pieņēma viņa mācību, taču vairums tā laika sludinātāju un teologu gan nepieņēma. Tā vietā viņus bija pārņēmis fantastiskais “postmileniālisms”*, kuru popularizēja Daniēls Vitbijs. Viņi norādīja uz izgudrojumiem un misijas darba attīstību, sacīdami: “Redziet, — pasaule kļūst arvien labāka. Kristus otrā nākšana notiek jau tagad — garīgi, ļaužu sirdīs. Mēs atrodamies uz tūkstoš miera gadu sliekšņa!”
Lai arī cik savādi tas liktos, ne viens vien no šiem sludinātājiem vairāk vai mazāk ticēja 2300 dienu pravietojumam. Daži uzskatīja, ka jaunais laikmets sāksies 19. gs. 40. gados. Viņa svētība Džordžs Bušs, Ņujorkas universitātes ebreju un Austrumu literatūras profesors, bija tipisks šī uzskata pārstāvis. Atzīdams, ka Millera sapratne par 2300 dienām ir pareiza, viņš neatlaidīgi apgalvoja, ka “lielais pasaules notikums ir nevis tās fiziska sadegšana, bet tās garīgā atdzimšana” 2
Millers atbildēja, citējot Rakstus: “ (..) pastarajās dienās,” viņš teica, “ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā, maldinādami un maldīdamies” (2. Tim. 3:1,13); taču ne jau katrs sludinātājs gribēja dzirdēt šādu rakstvietu. Laikam paejot, viņi no savām kancelēm enerģiski sāka oponēt Milleram. Daži oponēja ar citiem paņēmieniem.
19. gs. 40. gados populāra bija frenoloģija. Tā pretendēja uz spējām noteikt cilvēka raksturu pēc viņa galvas formas. Tolaik bija modē iet pie šādiem speciālistiem un izpētīt savu galvu. 1842. gada martā, kad Millers sludināja Medfordā, Masačūsetsas štatā netālu no Bostonas, kāds adventistu uzskatus pieņēmis kristietis pierunāja Milleru apmeklēt viņa draugu frenologu, ļoti cerēdams to tādā kārtā atgriezt. Frenologs, kas par adventismu neinteresējās, nekad nebija saticis Milleru un nepazina viņu.
“Kas par izbalansētu un labi attīstītu galvu,” viņš piezīmēja, ar saviem trenētajiem pirkstiem taustīdams Millera galvaskausu. “Ser, es jums saku, misteram Milleram būtu pamatīgi jānopūlas, ja viņš gribētu atgriezt šo cilvēku!” Pagājis nedaudz pretī un ieskatījies Millera sejā, viņš teica: “Jums ir krietni vairāk veselā saprāta, nekā tas būtu vajadzīgs, lai atturētos no mistera Millera vieglprātīgajiem niekiem!”
Frenologs turpināja, izteikdams veselu rindu pikantu salīdzinājumu starp galvu, ko viņš pētīja, un Millera galvu, kādu viņš to bija iedomājies. “Ak, kā es vēlētos izpētīt mistera Millera galvu,” viņš nopūtās vīru priekšā, kuri sēdēja krēslu rindā gar sienu. “Tad es to noteikti sakamptu!” Tad, uzlicis roku uz “fanātisma daivas”, viņš iespurdzās: “Varu saderēt ar jums, ka vecajam Viljamam Milleram uz galvas ir fanātisma puns manas dūres lielumā.”
Kad frenologs ilustratīvi divkāršoja savu dūri, klientu rinda jautri smējās kopā ar viņu, plikšķināja augšstilbus un taustīja cits citam galvas, atdarinādami ārsta dūri. Frenologs smējās visskaļāk.
Kad apskate beidzās, frenologs laipni palūdza: “Ser, vai jūs man nepateiktu savu vārdu, lai to varu ierakstīt jūsu kartītē?”
“Ak,” Millers līdzjūtīgi atbildēja, “manam vārdam jau nav nekādas nozīmes. Lai paliek.”
“Bet, ser, es tiešām gribētu reģistrēt tik lielisku galvu kā jūsējā. Turklāt tas ir vajadzīgs maniem pierakstiem.”
“Nu, labi,” klients negribīgi piekāpās, “ja vēlaties, varat to nosaukt par Milleru.”
“Millers? Millers?” stostījās frenologs. “Bet vai drīkstu pajautāt, kāds ir jūsu vārds?”
“Mani sauc Viljams Millers.”
“Vai tas džentlmenis, kas lasa lekcijas par pravietojumiem?”
“Tas pats.”
Te frenologs apsēdās savā krēslā, drebēdams aiz pārsteiguma un samulsuma.3
Ja daži oponēja Milleram un izsmēja viņu, tad citi, kaut arī nepiekrita Milleram, stingri aizstāvēja viņa godu. Bija ļoti daudz arī tādu — gan fermeru, mājsaimnieču, rūpnīcu strādnieku un inteliģences pārstāvju, kuri negribēja ticēt viņam, taču jutās neveikli.
Laikraksti tika pieblīvēti ar noslēpumainu parādību aculiecinieku stāstiem. Oreola apvīts Jupiters. Zirgs ar jātnieku uz Mēness. Melns krusts uz asiņaina Mēness. Dziedāšana debesīs. Cilvēki pastaigājas debesīs. Triju eņģeļu saucieni: “Vai, vai, vai.”
Ne par visām šīm noslēpumainajām parādībām ziņoja millerieši. Viņi bija tik ļoti aizņemti ar Rakstu pētīšanu, ka tās maz aplūkoja, bet par tām ziņoja neticīgie un plaši to publicēja presē.
1833. gadā, divus gadus pēc tam, kad Millers sāka sludināt, zvaigznes krita kā sniegpārslas. 1843. gadā kādas februāra beigu dienas vēsā mijkrēslī debesīs dienvidrietumu pusē parādījās iepriekš neparedzēta liesmojoša komēta. Tā bija redzama dienas gaismā. Vēstnesis no kosmosa. Pastardienas spīdeklis. Pat skeptiķi nodrebēja.
Millera sākotnējās aplēses noveda pie “apmēram 1843. gada”. 1843. gada sākumā laikrakstā “New York Tribune” (“Ņujorkas Tribīne”) viņš publicēja atklātu vēstuli Džošuam V. Haimsam, paskaidrodams, ko bija domājis ar šo termiņu.
Millers saprata, ka 457. gads pirms Kristus pēc Bībeles iesākās pavasarī jeb, precīzāk, 457. g. 21. martā, tāpēc no tā laika skaitītajam 2300. gadam jāsākas 1843. gada pavasarī un jābeidzas 1844. gada pavasarī.
Tāpēc laikrakstā “Tribune” viņš paziņoja, ka viņa noteiktais laiks ir ne ātrāk kā laika posmā starp 1843. gada 21. martu un 1844. gada 21. martu.
Uzsākot “pasaules pēdējo gadu”, Millers nopietnāk nekā jebkad agrāk savā svinīgajā, skanīgajā un laipnajā balsī visur aicināja cilvēkus atgriezties:
“Uzmanieties, atgriezieties, steidzieties, steidzieties pie Dieva šķirsta, pie Jēzus Kristus, pie reiz nokautā Jēra, lai jūs dzīvotu, jo Viņš ir cienīgs saņemt visu godu, varu un slavu. Ticiet, un jūs dzīvosit. Paklausiet Viņa vārdam, Viņa Garam, Viņa aicinājumiem, Viņa ielūgumiem; vairs nav laika atlikt; es jūs lūdzu, neatsakieties no tā; nē, ne uz īsu brīdi. Vai jūs vēlaties pievienoties Debesu korim un dziedāt jauno dziesmu? Tad nāciet tā, kā Dievs vēlas; atgriezieties. Vai jūs gribat, lai jums Debesīs būtu mūžīgās mājas, kas nav rokām darinātas? Tad savā sirdī un dvēselē pievienojieties šiem laimīgajiem ļaudīm, kuru Dievs ir tas Kungs. Vai jūs gribat, lai jums būtu daļa pie mīļotās pilsētas — jaunās Jeruzalemes? Tad pagriezieties pret Ciānu; kļūstiet par svētceļniekiem kā vecajos labajos laikos. “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības,” saka Kristus, “tad jums visas šīs lietas taps piemestas.””4
Ak, vai! Par spīti visām svētrunām, par spīti visām izdalītajām publikācijām, par spīti visām sarīkotajām nometnēm, par spīti Millera skaidrajiem Bībeles pierādījumiem, par spīti viņa apbrīnojamam aicinājumam darīt to zināmu pasaulei, pasaules pēdējais gads aizritēja, bet Kristus neatnāca.
Ticīgie bija apmulsuši. Tomēr viņi nebija cerējuši uz konkrētu dienu gadā, tāpēc 1844. gada pavasarī nepiedzīvoja tik sāpīgu vilšanos kā 22. oktobrī. Kustība vēl joprojām elpoja, taču tās pulss bija kļuvis lēnāks, un acis nolaidās.
Tomēr tūkstošiem milleriešu liecināja par noslēpumaino Svētā Gara spēcinošo darbību, kas norisinājās cilvēkos.
Atgriezušies pie Bībeles, viņi izlasīja: “Šis pravietiskais skatījums īstenosies noteiktā laikā, (..) pat ja tā piepildīšanās novilcinātos, tad tomēr stipri būs uz to cerēt un paļauties, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks.” (Hab. 2:3)
Sevišķi viņus iedrošināja Kristus vārdi: “Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas [desmit jaunavas] visas iesnauda un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: “Redzi, līgavainis nāk.”” (Mat. 25:5,6)
Atklājums, ka Bībele ir paredzējusi laika novilcināšanos, kļuva par spēcīgu iedrošinājumu. 1844. gada maijā Džosija Ličs publicēja darbu “Advent Shield” (“Adventes Vairogs”), kas bija pārskats par Dieva vadību un mācīšanu adventes atmodā līdz tam laikam. Arī šis bija uzmundrinājuma un spēka avots.
Ap to laiku adventes cerības opozīcija, kas attīstījās dažādās protestantu konfesijās, sasniedza kulmināciju, un millerieši tika atstumti. Redzēdami, ka draudzes, pie kurām viņi piederēja, ignorē Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā uzrakstīto pirmā eņģeļa vēsti, viņi atzina, ka tās ir “kritušās Bābeles” draudzes, par kurām pravieto šīs pašas nodaļas otrais eņģelis. Tas vēlāk pievienoja viņu uzticībai domu, ka tie ir pravietotie ļaudis un ka Dievs ir ar viņiem.