Atšķirībā no dažiem brāļiem Elena Vaita nekad neaizmirsa iemeslu, kāpēc pastāv Septītās dienas adventistu kustība. Jēzus ir iegājis vissvētākajā vietā, lai uz visiem laikiem atbrīvotu savu tautu no grēkiem. Lai veicinātu cilvēku raksturu svētošanos, Viņš stāv pie Derības šķirsta, izliedams uz zemi sabata svētuma godības gaismu. Taču Viņš tur nestāvēs ilgi. Kad Jēzus atstās vissvētāko vietu, katra cilvēka lieta būs izlemta.
Vēstij par sabatu, uzticību Dievam un vitāli svarīgajām attiecībām ar Jēzu jānonāk pie katras dzīvas dvēseles, lai katram būtu iespēja mainīt savus ceļus pirms pārbaudes laika beigām, pirms septiņu pēdējo mocību sākuma un pirms sātana nežēlīgajiem uzbrukumiem bēdu laikā. “Ne pār vienu,” viņa rakstīja, “nevajadzētu nākt Dieva dusmām, kamēr patiesība nav aizsniegusi cilvēka apziņu un tikusi atmesta (..). Katram jāsaņem pietiekami daudz gaismas, lai saprātīgi varētu pieņemt savu lēmumu. Sabats būs lielais uzticības pārbaudījums.” 13
1874. gada 14. augustā Ģenerālkonference beidzot atsaucās viņas vīra un šveiciešu aicinājumiem. Vējā plandošajā nometnes teltī tika pieņemts vēsturisks lēmums, pēc kura adventisms sāka oficiāli izplatīties ārpus Ziemeļamerikas: “Izlemts, ka Ģenerālkonferencei (..) jāizvirza uzdevums padomei sūtīt sludinātāju Dž. N. Endrūsu uz Šveici iespējami drīzā laikā.”
Endrūss bija gatavs. Pēc mēneša, 15. septembrī, viņš no Bostonas izbrauca uz Liverpūli, lai tālāk dotos uz Šveici.
Kopā ar viņu uz kuģa “Atlants” klāja bija Ademārs Vilemīrs, viņa sākotnējais franču valodas tulks, un abi dzīvi palikušie bērni — divpadsmit gadus vecā Mērija un septiņpadsmit gadus vecais Čārlzs. Endrūsam pašam bija septiņpadsmit gadu, kad viņš pieņēma sabatu. Andželīna bija mirusi 1872. gada martā. Miruši bija arī divi zīdaiņa vecuma bērni. “Gandrīz pusi savas ģimenes viņš ir atstājis kapu kopiņā,” ar līdzjūtību rakstīja Džeimss Vaits.
Sievas un mātes trūkums sāpīgi ietekmēja šīs misionāra ģimenes locekļu veselību, tomēr Endrūss droši bija stājies pretī neizsakāmām grūtībām, būdams vēl pašmāju misionārs, tāpēc arī ārzemēs viņu nekas nespēja biedēt. Arī bērni sevi bija nodevuši Dievam.
Tikko ieradies, Endrūss metās darbā. Viņš sasauca sapulci un tika karaliski uzņemts. Tad kopā ar Ercbergeru viņš devās uz Prūsiju, lai sastaptos ar kādu turienes sabata ievērotāju grupu, kas nebija adventisti. Taču Endrūsa prātu nodarbināja vajadzība izdot “Signs of the Times” franču valodā — “Les Signes des Temps”. Zinādams, ka francūžiem ne visai patīk ārzemnieki, kas kropļo franču valodas gramatiku, viņš darīja visu iespējamo, lai pilnīgi iemācītos šo valodu. Viņš nevēlējās, ka starp cilvēkiem un viņa vēsti būtu nevajadzīgas barjeras. Šajā ziņā Mērija un Čārlzs pievienojās tēvam. Pēc diviem gadiem viņi bija gatavi noslēgt svinīgu derību, kura tika rakstiski apstiprināta un parakstīta un saskaņā ar kuru Endrūsi apņēmās arī mājās runāt tikai franču valodā. Izņēmuma kārtā dažkārt drīkstēja izmantot arī vācu valodu, taču angļu valodu — tikai sevišķi grūtos brīžos.
Šī trīs cilvēku ģimene apmetās uz dzīvi kādā namā Šveices pilsētā Bāzelē, kur valdošā bija vācu valoda. Šeit Endrūss atkārtoja sākotnējo “Ročesteras modeli”, izmantodams ēku gan kā izdevniecību, gan kā dzīvokli. Viņš centīgi gatavoja rakstus savai avīzei vai arī rūpīgi tulkoja tos no “Review” un Kalifornijas “Signs”. Čārlzs strādāja tikpat centīgi, salikdams tekstu iespiešanai. Mērija, kura franciski runāja kā dzimtajā valodā, palīdzēja rediģēt.
Iespiešanai saliktās lappuses ar ķerru tika nogādātas uz kādu no daudzajām tipogrāfijām. Endrūss Bāzeli bija daļēji izvēlējies tās tipogrāfiju labās slavas dēļ, taču viņa prasīguma priekšā visas labās tipogrāfijas nebija populāras, bet populārās nebija īsti labas. Reiz viena paša metiena laikā viņš piecdesmit reizes lika apturēt iespiedmašīnu, labodams iespiedēja nevīžīgo darbu.
Viņš lūdza Betlkrīku sagādāt viņam pašam savu tipogrāfiju un cilvēkus, kas tajā strādātu. Džeimss Vaits nodibināja šim nolūkam fondu, kura apmēriem bija jāsasniedz 10 000 dolāru, bet tolaik no iecerētā maz tika saņemts.
Šķiet, Endrūsam nebija pastāvīgas algas, un savām vajadzībām viņš izmantoja ziedojumus, kas laiku pa laikam tika saņemti no Amerikas. Tas ir kuriozi, ja ņem vērā, ka Endrūss pats noorganizēja regulāro iemaksu. Būdams apzinīgs kristietis, viņš neuzdrošinājās ņemt ne centa vairāk par to, ko pats uzskatīja par absolūto nepieciešamību. Būtībā Endrūss ņēma pat par maz. Kādu gadu vairākus mēnešus viņš ar saviem bērniem neēda gandrīz neko citu kā maizi, kartupeļus, rupju kviešu biezputru, pa visu šo laiku tikai nedaudz vīnogu un šad tad kādus citus augļus.
Paralēles ar Ročesteru bija pārāk tiešas arī citādā ziņā. Ap 1878. gadu, kad Moda Saislija un Viljams Ingss bija atbraukuši viņiem palīgā, Ingsa kundzei radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā ar Mērijas veselību. Ameriku sasniedza baumas, ka misionāru ģimenēm draud dilonis.
Endrūss tika ielūgts uz 1878. gada Ģenerālkonferences sesiju. Viņš lūdza atļauju ņemt līdzi Mēriju un solīja samaksāt par viņu ceļa naudu. Endrūsam vēl joprojām bija palikuši ietaupījumi no naudas par māju, ko viņš pirms aizceļošanas bija pārdevis.
Tas bija Mērijas pēdējais brauciens. Pat jaunais Dr. Kelogs nevarēja dot nekādas cerības. Tā kā Mērijai vairs nebija mātes, viņa lūdza tēvu sēdēt pie viņas. Dr. Kelogs brīdināja par iespējamām sekām, tomēr Mērija bez mātes bija labprāt braukusi uz Eiropu un nešaubīgi stāvējusi līdzās tēvam, tāpēc arī tēvs negribēja viņu atstāt.
Tajā pašā gadā septiņpadsmit gadu vecumā viņa nomira.
Endrūss, kura veselība pēc sievas nāves 1872. gadā pakāpeniski pasliktinājās, vairs neatveseļojās pēc tam, kad nomira meita. “Šķiet, esmu turējies pie Dieva ar jau atmirušu roku,” viņš vēlāk ar nopūtām atzina.
Dievs viņu šajā vientulībā mīlēja. Viņš deva Elenai Vaitai īpašu, Endrūsam domātu vēsti —, ka Andželīna, Mērija un divi mirušie zīdaiņi ir droši Jēzū un tiks reiz uzmodināti.14
Nākamajā vasarā Endrūss labprāt devās atpakaļ. Čārlzs viņu sagaidīja ar prieku. Abi kopā izdomāja jaunus veidus ļaužu uzmanības piesaistīšanai, un “Les Signes” tirāža izauga no pieciem simtiem līdz pieciem tūkstošiem. Pat bez Mērijas viņam tagad bija seši štata darbinieki, un viņu rīcībā atradās saulaina, labi iekārtota darbistaba. Viņi izdeva traktātus ne tikai franču, bet arī vācu (Ercbergera vajadzībām) un itāļu valodā. “Les Signes” abonenti bija piecdesmit no sešdesmit diviem Francijas departamentiem, kā arī gandrīz visās Eiropas valstīs — Zviedrijā, Austrijā, Ungārijā, Prūsijā, Saksijā, Elzasā, Beļģijā, Holandē, Anglijā, Velsā, Skotijā, Itālijā, Sicīlijā un Spānijā (nemaz jau nerunājot par Šveici); arī Krievijā, Indijā, Ēģiptē un abos Amerikas kontinentos.15
Endrūss ceļoja uz Itāliju, Vāciju, Angliju un Franciju, taču jau avīze vien izsmēla viņa spēkus. Drīz viņš pamanīja, ka Mērijas slimības simptomi cits pēc cita parādās arī viņam pašam. Endrūsa veselības stāvoklim pasliktinoties, Ģenerālkonference izsludināja lūgšanu dienu un aicināja Dž. N. Lafboro (Lafboro bija Endrūsa jaunatgrieztais jau kopš Ročesteras laikiem un patlaban vadīja evaņģelizāciju Anglijā) atstāt Angliju, lai Endrūsu svaidītu ar eļļu. Slimniekam kādu brīdi kļuva labāk, taču tam vairs nebija lielas nozīmes. 1883. gada vasarā no Vokonas ieradās viņa vecā māte kopā ar sludinātāju B. L. Vitniju, kuru brāļi bija sūtījuši “palīdzēt grūtā brīdī”.
Endrūsa prāts saglabāja asumu un gars — cerību uz to Kungu. Kā dzīvs skelets viņš gulēja gultā, vēl līdz pēdējam izrīkodams savus palīgus. Viņš nomira ap saulrietu svētdien, 1883. gada 21. oktobrī, 54 gadu vecumā.
Ja stāvam pie Endrūsa kapa, kas atrodas Vulfa kapsētā, ārpus Bāzeles, nav grūti saklausīt viņa paša balsi: “Bojā iet dvēseles, kuras tagad varētu sasniegt, strādāšanai atlicis maz laika, tuvojas nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt. Vai nedarīsim visu, kamēr ir diena, lai par katru cenu izglābtu vēl citus?”
1. S. N. Hāskels V. V. Preskotam (W. W. Prescott) 1907. g. 23. augustā: in Robinson, “S. N. Haskel”, 26. lpp.
2. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 147.–149. lpp.
3. Turpat, 2. sēj., 113.–116., 631.–636., 669. lpp.
4. Turpat, 123. lpp.
5. “Review and Herald”, 1937. g. 12. augustā, 4., 5. lpp.
6. “Review and Herald”, 1870. g. 22. martā, 108. lpp.
7. “Review and Herald”, 1873. g. 26. augustā, 84. lpp.
8. Endrūsa biogrāfijas dati galvenokārt balstās uz viņa korespondenci, kas glabājas Elenas Vaitas mantojuma fondā. Sk. arī Merianas Stouvelas Krofordas rakstu “Ģenerālkonferences Biļetenā” (“General Conference Bulletin”, 1901. g., 116. lpp. un “Watchman”, 1905. g. 25. aprīlī, 278. lpp., kur atrodams stāsts par to, kā Endrūss pieņēma sabatu. Sk. arī Everett N. Dick, “Founders of the Message” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1938), 299.–333. lpp.
9. Ellen G. White, “Life Sketches”, 127. lpp.; “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 116., 117. lpp.
10. “Review and Herald”, 1851. g. 25. novembrī, 54. lpp.
11. Elenas Vaitas 2. vēstule, 1878. g.
12. Ellen G. White, “Life Sketches”, 208.–215. lpp.; “Testimonies”, 7. sēj., 34.–36. lpp.
13. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 605. lpp.
14. Elenas Vaitas Vēstule A-71, 1878. g.: “In Heavenly Places” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1967), 272. lpp.
15. “Review and Herald”, 1880. g. 20. maijā, 332. lpp.', '1', 2, 'history