Pamatā visur tika uzskatīts, ka neviens nedrīkst noturēt Kunga piemiņas mielastu vai kristības pagremdējot5, ja viņš nav iesvētīts. Tas, protams, bija nopietns kavēklis straujai intereses veicināšanai draugu un kaimiņu starpā.
Pirmā zināmā sabatu ievērojošo adventistu sludinātāja iesvētīšana, kas salīdzinājumā ar vēlākajiem standartiem izskatās pēc kaut kā neoficiāla, notika Īstbētelē, Vermontas štatā, 1851. gada vasarā. Māsa F. M. Šimpera vēlāk ziņoja laikrakstam “Review” 6, ka ar roku uzlikšanu brālis Vašingtons Morss ticis nošķirts Kunga piemiņas mielasta izpildīšanai. Šo ordināciju acīmredzot bija izpildījis Džordžs Holts, kas bija iesvētīts sludinātājs savā iepriekšējā konfesijā.
Jau daudz oficiālāka iesvētīšana7 notika pirmdien, 5. septembrī, divus gadus vēlāk, tā sauktās “Potsdamas konferences” laikā. Šāds sapulces nosaukums radies tāpēc, ka tā tika noturēta Baksbridžā, Ņujorkas štata Sentlorensas apgabala Potsdamas iecirknī. Džons Baiingtons pirmās nedēļas dienas (svētdienas) sapulces vajadzībām savas mājas priekšā sagatavoja vietu 300 cilvēkiem, un uz turieni tika aicināti vietējie iedzīvotāji. Abi ar sievu viņi jutās gandarīti par savu darbu, kad astoņdesmit ticīgie apmeklēja sapulci sabatā. To starpā bija arī divas māsas, kas no sešdesmit piecu jūdžu attāluma bija atbraukušas savos ratos un vēlāk apliecināja, ka esot saņēmušas labu garīgo barību šajos svētkos. No Ročesteras ieradās Džeimss un Elena Vaiti, bet, tā kā sludinātājs Vaits nebija īsti vesels, lielāko daļu sludināšanas viņš uzticēja jaunajam un žirgtajam Džonam Endrūsam. Svētdienas vakarā viņi noturēja sapulci Morlijas veslijiešu baznīcā, divas jūdzes (3,2 km) augšup pa Grāsas upi. Šeit pūlis labsirdīgo veslijiešu spraucās iekšā, lai dzirdētu labās vēsts sludināšanu, nemaz neturēdami ļaunu prātu uz Džonu Baiingtonu par to, ka pirms gada viņš tos bija atstājis un pievienojies adventistiem.
Taču kulminācija iestājās pirmdienas rītā; iespējams, ka tas norisinājās atkal Baiingtonu mājā. “Tika izteiktas domas par draudzes kārtības svarīgumu.” (Tas varēja būt Džeimss Vaits, kurš tobrīd noteikti jau jutās labāk.) Tad atskanēja “skaidra liecība” — droši vien Elenas Vaitas. Lija nožēlas un sadraudzības asaras. Sāka apspriest Horasa V. Lorensa ordināciju, kurš bija Dievam svētījies, apmēram divdesmit gadu vecs ierindas darbinieks no Vestbengoras Ņujorkas štatā. Brālis Lorenss 1842. gadā bija kristīts kristiešu draudzē (konfesijas nos. — tulk.), 1843. gadā pievienojies milleriešiem, piedzīvojis 1844. gada vilšanos, no svētdienas adventistiem saņēmis evaņģēlista apliecību, ticis vēlreiz kristīts pēc sabata vēsts pieņemšanas (to izdarījis Džozefs Beitss) un sevi parādījis kā ļoti veiksmīgs liecinieks — viņš pat bija mantojis sabata vēstij Džonu Baiingtonu ar sievu, kas bija liels ieguvums. Bet pirms dažām nedēļām, dedzības un vajadzības izjūtu pārņemts, viņš kādā nomaļā vietā dzīvojošiem ticīgajiem bija noturējis kristības un Kunga piemiņas mielastu, vēl nemaz nebūdams iesvētīts darbinieks.
Tie, kas pazina viņu vislabāk, uzskatīja, ka ir pienācis laiks “roku uzlikšanai”. Arī pārējie piekrita. Vēlāk sludinātājs Vaits par to rakstīja: “Svētajam Garam un mums ir paticis ar roku uzlikšanu nošķirt mūsu dārgo brāli Lorensu Evaņģēlija kalpošanas darbam un Kristus draudzes ceremoniju vadīšanai. Draudze bija vienisprātis šajā jautājumā.”
Starp citu, kad vadošie brāļi Džons Baiingtons un H. Baks (no veslijisma nesen pārnākuši sludinātāji), Džeimss Vaits (ordinēts kristiešu apvienībā) un Džons Endrūss zemojās ordinācijas lūgšanā, neviens no klātesošajiem nedomāja, ka trīs no viņiem kļūs par pirmajiem trim Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences prezidentiem.
Toreiz vēl nebija Ģenerālkonferences. Būtībā nebija jau arī Septītās dienas adventistu draudzes.
Bez skaitliski lielāka darbaspēka pieprasījuma augošajā kustībā bija vēl kāda cita kritiska situācija, kas norādīja uz vajadzību pēc vismaz kaut kā līdzīga organizācijai — palaikam bija jānodarbojas ar nemieru cēlājiem un atkritējiem.
Parasti ar šiem jautājumiem nodarbojās Džeimss Vaits vai kāds cits no vispāratzītajiem vadītājiem, kad viņi atradās gadījuma izbraukumos pie draudzēm, kuru tuvumā dzīvoja problēmu izraisītāji. Sarežģījumus pārrunāja visu klātbūtnē un ar lūgšanām, nobeidzot ar atklātu balsošanu. Drīz pēc tādām reizēm laikrakstā “Review” varēja lasīt pārskatu, ka “brāļi” tādā un tādā vietā “juta aicinājumu izbeigt sadraudzību ar kādu, kas ir uzsācis bīstamus ceļus un māca tos citiem” vai kādā citā vietā “stāvoklis ir ļoti bēdīgs; tās ir sekas kāda cilvēka (vispāratzīta skolotāja) postošajai ietekmei, ar kuru mēs bijām spiesti pārtraukt sadraudzību”.8
Drīz pēc tam varēja parādīties arī cita veida paziņojumi — vainas atzīšana, ko licis iespiest cilvēks, par kura grēcīgo rīcību tika runāts iepriekšējos numuros: “Tagad es ar vieglu sirdi varu teikt, ka (..) [tas, ko es darīju] bija slikti. Es arī redzu, ka tiklab mana privilēģija, kā arī pienākums bija pakļauties draudzes balsij”; vai arī: “Es jūtos ļoti pateicīgs par to laipnību, kuras neesmu cienīgs, bet kuru jūs esat parādījuši pret mani arī vēl pēc tam, kad biju apbēdinājis Dieva Garu, apkaunodams un ievainodams šo jau tā cietušo kustību (..). Es atzīstu, ka esmu vainīgs (..). Man ir žēl, ka esmu sagādājis pārbaudījumus Viņa ļaudīm.”
Šādām vainas atzīšanām savukārt mēdza sekot kustības vadītāju piezīmes: “Tāpēc mēs ceram, ka brālim un māsai (..) tiks atjaunota viņu brāļu uzticība tā, it kā iepriekš minētie nodarījumi nekad nebūtu bijuši.” 9
Lai kustību uzturētu šķīstu, citos gadījumos Kungs iejaucās tieši. Atgriezīsimies 1852. gada rudens sākumā. Septembrī “Review” pārcēlās uz lielo ēku Ročesterā, Maunthoupas avēnijā. Džons Lafboro, kurš zēna gados bija svētdienu ievērojošo adventistu sludinātājs, bet tagad jau divdesmit gadu vecs, atnāca uz šī nama dievkalpojumu telpu noklausīties divdesmit trīs gadus vecā Džona Endrūsa sludināšanu par sabatu un tika pārliecināts par dzirdēto patiesību. Oktobra pirmajā piektdienā Vaiti atgriezās no brauciena uz Menu. Nākamās dienas dievkalpojuma laikā Lafboro iedrošināja ikvienu sirdi ar savu atklāto nostāju turēt sabatu svētu.
Osvalds Stouvels sabatu bija pieņēmis Parīzē, Menas štatā, izlasījis to pašu T. M. Prebla traktāta eksemplāru, kas bija pārliecinājis arī Džonu Endrūsu. Tagad viņš slimoja ar pleirītu un notiekošo noklausījās no blakus istabas.
Ārsti vairs necerēja izglābt Osvaldu, taču viņš aicināja ticīgos aizlūgt. Kad viņi pie slimnieka gultas zemojās lūgšanā, sludinātājs Vaits Osvaldu svaidīja ar eļļu. Brīdī, kad visi piecēlās no lūgšanas, Osvalds apsēdās gultā un uzsita pa sāniem, kas bija tik ļoti sāpējuši, izsaukdamies: “Esmu pilnīgi izdziedināts! Es rīt varēšu strādāt pie iespiedmašīnas!”
Elena Vaita palika uz ceļiem. Vīrs, uz brīdi apskatījis viņu, piezīmēja: “Elena atrodas atklāsmē. Viņa šādā stāvoklī neelpo. Ja kāds no jums vēlas, es atļauju viņu pārbaudīt.”
Viņa atradās uz ceļiem ar vaļējām acīm, saprātīgi vērsdama skatienu tikai uz tiem objektiem, kas viņai bija redzami. Veselu stundu un divdesmit minūtes, kamēr turpinājās atklāsme, neviens nespēja konstatēt kādu elpošanas pazīmi, kaut arī ik pa brīdim viņa izrunāja vārdus un teikumus, reaģēdama uz redzēto. Viņas sejas krāsa bija dabiska, un roku žesti graciozi.
Kad atklāsme beidzās, viņa sameklēja Lafboro, kuru pirmo reizi uz neilgu brīdi bija satikusi iepriekšējā vakarā, un pastāstīja viņam par viņu pašu kaut ko tādu, ko, pēc viņa domām, neviens nezināja.
Tad viņa runāja par kādu, kuru nekad nebija satikusi. Viņa pastāstīja, ka šis cilvēks atrodas ceļā, projām no mājām, daudz liecinādams par ceturto bausli, taču esot pārkāpis septīto. Gadījās, ka tobrīd kāds no Endrūsa nesenajiem atgrieztajiem atradās Mičiganā. Viņš vienmēr bija bijis uzticīgs vīrs, un nevienam nenāca ne prātā, ka šī atklāsme attiecas uz viņu.
Taču pēc sešām nedēļām, kad šis brālis atgriezās mājās, Elena Vaita viņu atpazina acumirklī, saaicināja sev apkārt pulciņu liecinieku, nopietni pastāstīja, ko Dievs viņai bija teicis, un nobeidza ar Nātāna vārdiem Dāvidam: “Tu esi tas vīrs!”
Tajā pašā mirklī grēkā kritušais jaunatgrieztais nometās ceļos savas sievas priekšā, ar asarām acīs atzinās, ka tas viss ir pilnīga patiesība, pateica, ka šī ir bijusi pirmā reize, un no sirds apsolīja, ka arī pēdējā.10
Ja arī dažas no “izkaisītā pulciņa” problēmām varēja atrisināt ar iknedēļas publikācijām, gadījuma ordinācijām, lūgšanu brīžos nolemtām izslēgšanām un īpašām atklāsmēm, tad daudzas citas šādā veidā tomēr nevarēja atrisināt. Tāpēc, kā jau Džeimss Vaits izteicās šīs nodaļas sākumā, agri vai vēlu adventisti nonāks pie vārda došanas bērnam un draudzes organizēšanas.
1. “Review and Herald”, 1860. g. 16. oktobrī, 170. lpp.
2. Vēstule br. Heistingsam, 1850. g. 18. martā.
3. “Review and Herald”, 1852. g. 6. maijā, 5. lpp.
4. “Review and Herald”, 1851. g. 25. novembrī, 52. lpp.
5. Sk. Bates, “The Seventh Day Sabbath, A Perpetual Sign”, 22. lpp.
6. “Review and Herald”, 1851. g. 19. augustā, 15. lpp.
7. “Review and Herald”, 1853. g. 20. septembrī, 84., 85. lpp.; saruna ar Džonu O. Voleru (John O. Waller) Endrūsa universitātē 1975. gadā; sk. arī Waller, “John Byington of Bucks Bridge: The Pre-Adventist Years”, “Adventist Heritage”, 1974, jūlijā.
8. “Review and Herald”, 1851. g. 25. novembrī, 52. lpp.
9. “Review and Herald”, 1853. g. 13. decembrī, 183. lpp.
10. Loughborough, “Rise and Progress”, 169.–173. lpp.', '1', 2, 'history