Grūti aptvert milzīgo atvieglojumu, ko izjuta Kalvina draudzes, kad tās no Bībeles uzzināja, ka viņu liktenis ir tālu no mācītāju un priesteru svārstīgajiem untumiem un ka Dievs to ir izlēmis tūkstošiem gadu pirms šo cilvēku dzimšanas.
Kalvinam nebija gluži taisnība. Viņš mācīja, ka, ja reiz Dievs cilvēku ir izredzējis glābšanai, tad cilvēks pats vairs nevar izvēlēties aiziet pazušanā. Tomēr apgalvodams, ka cilvēka liktenis atrodas Dieva, nevis citu cilvēku rokās, viņš pārcēla savu ļaužu sapratni daudz tuvāk Bībeles patiesībai.
Papildus tam, ko darīja Luters, Kalvins saviem sekotājiem atklāja uzvaras iespēju pār grēku, aicinādams tos dzīvot ar katru dienu labāk. Lutera galvenais atklājums bija mācība par cilvēka pārveidoto stāvokli Dieva priekšā (taisnošanu ticībā), turpretī Kalvins uzsvēra rakstura pārveidošanu (svētošanu ticībā), ko paveic Dieva žēlastība.
Tūkstošiem katoļu ar pateicību pieņēma atjaunoto patiesību, ko viņiem mācīja Kalvins, un daudzi no tiem par to atdeva arī savu dzīvību.
Anglijā Kalvina sekotājus savā laikā sauca par puritāņiem, jo viņi vēlējās šķīstīt (angļu val. “purify”) jauno anglikāņu baznīcu, uzskatīdami to par vēl nenobriedušu.
Puritāņiem mēs esam parādā karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma versiju. 1603. gadā viņi karalim Džeimsam I iesniedza lūgumu izdot jaunu tulkojumu, ko varētu lietot dievkalpojumos. Karalis piekrita un šo uzdevumu uzticēja četrdesmit septiņiem zinātniekiem. Pēc astoņiem gadiem, 1611. gadā, slavenā karaļa Džeimsa versija tika iespiesta. Kurš gan spēj novērtēt, ko šis tulkojums ir paveicis par godu Dievam?
Eiropas kontinentā dievbijīgie anabaptisti savu vārdu ieguva “ticīgo kristības” dēļ (no grieķu val. “baptizō” — pagremdēt, kristīt). Viņi jebkurā brīdī bija gatavi par to atdot dzīvību. Šķiet, pirmā anabaptistu mocekle bija kāda glīta šveiciešu meitene, kuras galvu turēja zem ūdens zirga silē par apsmieklu ticīgo kristībām. Arī citi mira vai nu šādi, vai tika noslīcināti upēs, sadedzināti uz sārta, vai apdedzināti uguns tuvumā. Citi tika noguldīti uz atvērtiem zārkiem, kas bija par maziem, un karavīri ar saviem naglotajiem zābakiem viņus iespārdīja tur iekšā.
Līdzīgi anabaptistiem Eiropā bija baptisti Anglijā un Amerikā.6 Arī viņi uzstāja, ka jākristī ir tikai ticīgie, nevis mazi bērni. Taču, atšķirībā no vairuma anabaptistu, viņi bija nonākuši līdz “pagremdēšanas kristībai”.
Astoņpadsmitajā gadsimtā iepriekšnolemtības teorija sāka novecot. Miljoniem cilvēku, kas nekad nebija jutuši bailes no priesteriem, tagad sāka baidīties, ka Dievs pats varbūt ir izvēlējies viņus pazudināt! Džons Veslijs atjaunoja Jaunās Derības patiesību, ka glābšana ir pieejama visiem — “jebkuram, kas tic”. (Jāņa 3:16; KJV)
Veslijs nodibināja metodistu draudzi, kura pieņēma tādus principus kā “Bībele un tikai Bībele”, “ticīgo priesterība”, Kunga vakarēdiens kā piemiņas mielasts, kas ticībā sniedz Kristus klātbūtnes dziedinošo izjūtu, kā arī mācību par to, ka kristieša dzīvē jābūt pārvērtībām. Veslijs vienmēr atbalstīja mazu bērnu kristības, taču viņš un viņa draudze ļāva tikt kristītiem pagremdējot tiem, kas to vēlējās. (Elena Hārmona metodistu draudzē tika kristīta pagremdējot.)
Tas, ko darīja metodisti, bija tipiski arī citiem kristiešiem. Tie pieņēma patiesību, kuru citi bija atklājuši pirms viņiem, un pievienoja tai jaunus atklājumus. Šādi Dieva patiesība kļuva arvien skaidrāk saredzama.
Gadsimtu gaitā bija arī atsevišķi kristieši, kas saprata, ka Dievs grēciniekus pēc nāves nespīdzina, bet ļauj tiem atdusēties. Viklifs ticēja “bezapziņas miegam starp nāvi un augšāmcelšanos”. Mārtiņš Luters mācīja, ka nāve Kristū ir “patīkams, salds un īslaicīgs miegs”. Anglijā šai pārliecībai piekrita anglikānis Frānsiss Blekburns, baptists Metjū Kefins un puritānis Džons Miltons. Arī Amerikā bijušais metodistu sludinātājs Džordžs Storss un bijušais kongregacionālistu sludinātājs Čārlzs Fičs mācīja par nāves miegu. Šie ir tikai daži no daudzajiem, kuri tam ticēja.7
Storsa un Fiča vārdi mums atgādina, ka deviņpadsmitā gadsimta sākumā iesākās lielā starpkonfesionālā otrās adventes atmoda. Jēzus otrās atnākšanas gaisma spīdēja tik spoži, cik spoži tā nebija spīdējusi kopš otrā gadsimta. Šajā atmodā radās Septītās dienas adventistu draudze.
Viņi un tūkstošiem citu, kļūdami par jaunās Septītās dienas adventistu kustības dalībniekiem, neatteicās no brīnišķīgajām patiesībām par Dievu, ko bija mantojuši savās iepriekšējās konfesijās. Tieši pretēji — iepazīstot arvien dziļākas atziņas, viņi saskatīja vēl lielāku godību agrāk zināmajās patiesībās.
Taisnošanu Jēzū Kristū, uzvaru Svētā Gara spēkā, glābšanu vienīgi ticībā, Bībeli kā vienīgo ticības likumu, ticīgo priesterību, kristības ar pagremdēšanu, Kristus nākšanas tuvumu — to visu un daudz ko citu Septītās dienas adventisti bija pārņēmuši no savām iepriekšējām draudzēm. Šīm patiesībām tika pievienots sabats (kuru pārņēma no Septītās dienas baptistiem), un visai šai gaismai viņi lika atspīdēt kā mirdzošai lāpai. Vairāk nekā jebkurš cits pirms viņiem viņi mācīja, ka žēlīgais Dievs ļauj mirušajiem dusēt līdz augšāmcelšanai, un vairāk par visu piedāvāja pasaulei satraucošās vēstis par lielo jauno darba posmu, ko Jēzus patlaban veic Debesīs.
Tāpēc, kad adventisti saka, ka viņiem ir “patiesība”, tas nozīmē, ka viņiem ir tā patiesība, kura agrāk bijusi citiem kristiešiem, kā arī tagadējā patiesība — īpaša papildu vēsts, kas attiecas tieši uz šo laiku.
Fakts, ka Jēzus atrodas vissvētākajā vietā un izdeldē grēkus, nebūtu bijusi patiesība Mārtiņa Lutera dienās. Jēzus tajā laikā neatradās vissvētākajā vietā, taču Viņš tur ir tagad. Un tam ir milzīga nozīme.
Kad adventisti aicina kādu savu draugu atstāt viņa konfesiju un kļūt par Septītās dienas adventistu, viņi nevēlas, lai viņš atteiktos no visa, pie kā bija turējies, būdams metodists, baptists, presbiteriānis vai katolis. Nebūt ne! Katru brīnišķīgo patiesības šķautni, ko viņš par Jēzu iepazinis savā iepriekšējā draudzē, vajadzētu vēl sirsnīgāk nest Septītās dienas adventistu draudzē. Jau pazīstamās godības pilnās atziņas viņš tiek aicināts papildināt ar lielajām un svarīgajām patiesībām, ko atklājuši Septītās dienas adventisti.
Kad adventists saka, ka viņam ir “patiesība”, viņš nelielās. Tā nav viņa patiesība. Tā ir Dieva patiesība — patiesība, ko Dievs ir atklājis, ne lai apmierinātu ziņkāri, bet lai šī vēsts tiktu izplatīta visur un visiem, kas klausās, katram, par kuru Kristus ir nomiris, un kura glābšanas dēļ Viņš dzīvo.
Dievs šo mirdzošo patiesību ir nodevis mūsu rokās. Tagad Viņš neatlaidīgi un ar gaidu pilnu sirdi lūdz mūs iet un darīt to zināmu pasaulei.
1. Ellen G. White, “Testimonies”, 4. sēj., 595. lpp.
2. Šajā nodaļā minētie “grēku nožēlas darbi” (angļu val. “penances”) ir bijuši dažādi darbi, ko noteica priesteris un kuru mērķis bija parādīt, ka cilvēks tiešām ir nožēlojis savus grēkus. Visbiežāk sastopamie grēku nožēlas darbi bija “Kunga lūgšanas” vai “Ave Maria” skaitīšana vairākas reizes. “Ave Maria” ir lūgšana, kas sākas ar vārdiem: “Sveicināta, Marija, Dieva Māte, kas esi augsti teicama starp sievām.”
3. Augustīns mācīja, ka 1000 gadu laikmets jau ir iestājies un bīskapi iecelti tiesas godakrēslos.
4. Katoļi viduslaiku vēlākajā posmā mācīja, ka maizes “matērija” pārvēršoties par Kristus miesas un asiņu “matēriju”. Šo procesu viņi sauca par “trans-substanci”. Vārdu “matērija” šie teologi nelietoja tā parastajā nozīmē. Ar to tika saprasts, ka maizes “viela” pārvēršas par Kristus miesas “vielu”, maizes izskatam nemainoties.
5. Viklifs un Luters ticēja, ka maizē “tiešām” ir Kristus miesa, un šo doktrīnu sauca par “konsubstanci”. Tomēr, noliedzot transsubstanci, viņi ievērojami tuvojās patiesībai. (Viņi, protams, nedomāja, ka Kristus eksistē tikai maizē.)
6. Angļu baptistu izcelsmes vēsture ir sarežģīta. Šķiet, viņi sākotnēji ir nākuši no Britu salām un nav uzskatāmi vienkārši par anabaptistu paveidu.
7. LeRoy Edwin Froom, “The Conditionalist Faith of Our Fathers”, 2 sēj. (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1965–66), 58., 78., 142., 205., 300.–314. lpp', '1', 2, 'history