Septītās dienas adventistu mācības pamatā ir vēsts par Jēzu, par to, ko Viņš dara tagad, lai dotu vīriešiem un sievietēm, zēniem un meitenēm brīvību no grēka un padarītu tos par starojošām, augstsirdīgām un izpalīdzīgām būtnēm, kāds ir arī Viņš pats.
Visi kristieši, kas lasa Bībeli, tic, ka Jēzus ir miris pie Krusta par grēciniekiem, un ka pēc augšāmcelšanās Viņš “vienmēr dzīvo, lai būtu tiem par starpnieku”. (Ebr. 7:25; KJV) Vairums teologu, ja tie vispār ir iedziļinājušies šajā jautājumā, pieņem, ka Jēzus šo starpniecību vienmēr ir veicis Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā. Septītās dienas adventisti tic, ka pēc pacelšanās Debesīs Viņš savu starpniecības darbu iesāka svētajā vietā — pirmajā svētajā Debesu svētnīcas nodalījumā un ka tikai 1844. gadā Viņš pārgāja uz otru svēto nodalījumu — vissvētāko vietu.
Šī atšķirība nekādā ziņā nav tikai arhitektoniska. Nebūt ne! Ja Kristus Augstā Priestera darbs Debesu svētajā vietā bija neizsakāmi brīnišķīgs, tad Viņa jaunais un īpašais darbs vissvētākajā vietā to krietni pārspēj ar savu pārveidojošo žēlastību un spēku. Tagad mēs dažas nodaļas veltīsim šim jautājumam un šīs grāmatas ietvaros pie tā vēl bieži atgriezīsimies.
Kad Kleops un viņa biedrs atradās ceļā, Jēzus tos norāja par neticēšanu “visam”, ko par Viņu ir runājuši pravieši. (Lūk. 24:25) Gan mācekļus, gan milleriešus varētu slavēt par to, ka viņi atklājuši tās patiesības par Kristu, kurām vairums ļaužu ir pretojušies vai kuras nav ņēmuši vērā. Tomēr arī viņi ir vai nu ignorējuši vai pārpratuši rakstvietas, kas gadsimtiem ilgi atrodas Svētajos Rakstos. Arī tā patiesība, kuru kopā ar citiem atklāja Hīrāms Edsons, gadsimtiem ilgi bija atrodama Bībelē, taču netika atklāta. Katram kristietim ir Bībele, lai viņš to saprastu.
Vai Hīrāms Edsons labības laukā saņēma pravietisku atklāsmi, kā daži to izskaidro? Varbūt. Tomēr viņš neapgalvo, ka burtiski redzējis Jēzu ieejam vissvētākajā vietā. Vispopulārākajā atstāstā viņš saka, ka “redzējis” Jēzu tur ieejam 22. oktobrī. Turpretī kādā citā atstāstā viņš neko nesaka par “redzēšanu”, bet piemin balsi, kas ar viņu runājusi. Iespējams, viņš pats skaidri nesaprata, kā viņam radās šīs vērtīgās atziņas, taču izdibināt, kas tieši notika, nav nepieciešami. Svarīgi ir tas, ka viņš kaut ko atrada Bībelē, ko arī mēs varam atrast (tikpat labi kā viņa, arī jūsu un manā Bībelē).
Citēsim nedaudz vairāk no viņa rakstītā un paanalizēsim to. “Es redzēju (..), ka Viņš [Kristus] tajā brīdī [1844. g. 22. oktobrī] iegāja kāzu namā; jeb, citiem vārdiem — pie Cienījamā Sirmgalvja, lai saņemtu varu, godību un valdīšanu. Mums jāgaida, kad Viņš atgriezīsies no kāzām. Tad manas domas tika pievērstas Atklāsmes grāmatas 10. nodaļai, kurā es redzēju, ka atklāsme ir runājusi un nav melojusi. Sāka bazūnēt septītais eņģelis; mēs apēdām mazo grāmatu; tā bija salda mums mutē un kļuva rūgta vēderā, padarīdama mūs viscaur rūgtus. Mums atkal ir jāpravieto utt., un, kad septītais eņģelis bazūnēja, atvērās Dieva templis Debesīs, templī bija redzams Viņa Derības šķirsts utt.”
Kad millerieši lasīja Dan. 8:14 (“Līdz divi tūkstoši trīssimt dienām, tad svētnīca tiks šķīstīta” (KJV), viņi pieņēma, ka svētnīca atrodas uz zemes un ka garais 2300 dienu pravietojums sniedzas līdz pasaules galam.
2. Tim. 4:1 viņi izlasīja, ka Kristus “tiesās dzīvus un mirušus pie savas parādīšanās” (KJV) un pieņēma, ka tiesa Kristus otrās atnākšanas brīdī ir vienīgā tiesa, kurai jānotiek. Tad uzšķīra Dan. 7:10–13 un lasīja nepareizi: “Iesākās tiesa (..). Debess padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā [uz zemi].”
Taču Edsons labības laukā pēkšņi saprata, ka Dan. 7:13 nesaka vis “uz zemi”, bet gan “pie Cienījamā Sirmgalvja”! Kaut arī tiesa noteikti būs tad, kad Kristus otrreiz nāks uz zemi (2. Tim. 4:1), Bībele iepriekš minētajā vietā pravieto citu tiesu, kurai jānotiek pirms pasaules gala. Šīs tiesas laikā Jēzus, kas uz debess padebešiem atnācis pie Tēva, saņem “varu, godību un valdīšanu”. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka mēs pie tā vēl atgriezīsimies nākamajā nodaļā.
Millerieši tik ļoti pievērsa uzmanību Kristus līdzībai par desmit jaunavām, kuras gaida līgavaini atnākam uz kāzām (Mat. 25), ka tikko spēja saskatīt otru Kristus līdzību par kāzām (Lūk. 12). “Ieilgušais laiks” pēc pavasara vilšanās, “pusnakts sauciens” augustā un “lukturu sakārtošana” garīgi spēcīgajā septītā mēneša kustībā — tas viss tik pārliecinoši saskanēja ar līdzību par jaunavām, ka viņi, protams, ticēja, ka Līgavainis nāks 22. oktobrī.
Un Viņš nāca arī — tikai ne uz zemi. Viņš ienāca kāzu namā, kā jau bija iepriekš pateikts līdzībā. Viņš nāca padebešos pie Tēva, lai saņemtu savu valstību, tas ir, lai to “apprecētu”. (Tā ir sena Bībeles idioma.)
Ārā, labības laukā, ar savu uztraukto elpu izpūzdams garaiņu aplīšus aukstajā gaisā, Edsons savas domas pievērsa Kristus vārdiem: “Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam.” (Lūk. 12:35,36)
Edsons par to bija tik ļoti pārsteigts, ka, rakstīdams atstāstu, pasvītroja vārdus “no kāzām pārnākam”. Varam iedomāties, kā viņš uz lauka skaļā balsī sauca: “Mums jāgaida, kamēr Jēzus atgriezīsies no kāzām! Kāzas ir Kristus salaulāšanās ar Viņa līgavu — jauno Jeruzalemi, Viņa jaunās valstības galvaspilsētu. (Atkl. 21) 22. oktobrī mums ticībā bija jāstājas ar Viņu laulībā. Kad laulību ceremonija beigsies, Viņš nāks, lai ielūgtu mūs uz kāzu mielastu. (Atkl. 19) Ja vismaz to mēs būtu pamanījuši, mēs būtu aiztaupījuši sev vilšanos!”
Viņi, protams, to nebija pamanījuši un tāpēc vīlās, taču lielā vilšanās pati bija pierādījums, ka viņi ir uz pareizā ceļa! To saka Bībele Atklāsmes grāmatas 10. nodaļā, un šī ir nākamā rakstvieta, kurai tika pievērsta Edsona uzmanība.
Atkl. 10 varens eņģelis stāv uz zemes un jūras, simbolizēdams pasaulplašu pravietisku kustību. Vienā rokā viņš tur “mazu atvērtu grāmatu”, bet otru paceļ pret debesīm, zvērēdams, ka “laika vairs nebūs”. Millerieši bija pilnīgi pareizi sapratuši, ka mazā grāmata simbolizē Daniēla grāmatas laiku pravietojumus, kuri uzrakstīšanas laikā netika pilnīgi izprasti (jeb bija “aizzīmogoti” (Sk. Dan. 12)), bet kurus otrās adventes atmodas laikā pasludināja starpkontinentāla pravietiska kustība.
Atkl. 10:10 sākumā Jānis stāsta: “Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus.” Tas skaidri attēlo adventistu prieku, kad viņi gaidīja Ķēniņa atnākšanu. “Tavs (jūsu) līdzgaitnieks svētlaimīgajā cerībā,” viņi mēdza parakstīties zem savām vēstulēm. “Vislaimīgākais gads manā dzīvē,” atceras Elena Vaita.
Laimīgo izjūtu pārņemti, viņi vairs nesaprata nākamos vārdus: “Bet, kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta.” Bet nākamajā rītā pēc 22. oktobra šie vārdi vairs nelikās neizprotami. Edsons rakstīja: “Es redzēju, ka atklāsme ir runājusi un nav melojusi (..). Mēs apēdām mazo grāmatu; tā bija salda mums mutē un kļuva rūgta vēderā, padarīdama mūs viscaur rūgtus.”
Tātad 1844. gada 22. oktobra lielā vilšanās bija paredzēta jau pirms gandrīz 2000 gadiem! Šī vilšanās nevis atspēkoja adventes atmodu, bet gan palīdzēja apstiprināt to par patiesu pravietojuma piepildīšanos!
Pēc vārdiem par rūgtumu Atkl. 10 beidzas ar šādu pantu: “Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.” Šim paziņojumam nebija gatavs pat Edsons. Arī citi adventisti daudzus gadus nespēja to pilnībā izprast. Bet šajā brīdī pietika ar to, ka tas tika ņemts vērā. To izdarīja Edsons: “(..) mums atkal jāpravieto utt.” Pravietiskie laika periodi beidzās 22. oktobrī, bet laiks sludināt Evaņģēliju turpināsies, kamēr tiks piepildīts Dieva noslēpums.
Beidzot Edsons stāsta, ka, būdams labības laukā, viņš ievērojis, ka tad, “(..) kad septītais eņģelis bazūnēja, atvērās Dieva templis Debesīs, templī bija redzams Viņa Derības šķirsts.” Tas norāda uz Atkl. 11:15–19. Kad septītais eņģelis bazūnē, “pasaules valdība” nonāk Kristus rokās. Tad pienāk “tā stunda, kad tiesās mirušos”. Tad atveras “Dieva templis Debesīs”, un tur ir redzams “Viņa Derības šķirsts”. Millerieši to visu attiecināja uz tiesu Kristus otrās atnākšanas laikā 22. oktobrī. Edsons te saskatīja daudz vairāk. Viņu pārsteidza tas, ka Jēzus pirmo reizi ir iegājis Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, kur Derības šķirstā atrodas desmit baušļi. Varbūt drīz radīsies jauna gaisma par baušļu ievērošanu? Tā bija varena doma, taču tad tā viņam vēl nebija pilnīgi skaidra.
Visu šo laiku, kamēr Edsons stāvēja labības laukā, drebēdams satraukumā par savu jauno Bībeles izpratni, viņa biedrs turpināja iet. Viņš bija dziļi nogrimis savās domās, tāpēc nemaz nepamanīja, ka ir viens. Pēkšņi ceļabiedrs apstājās, neizpratnē pagriezās atpakaļ un sauca: “Hīrām, kāpēc tu tur tik ilgi stāvi?”
Tad Edsons atbildēja: “Kungs ir atbildējis uz mūsu rīta lūgšanu un devis jaunu gaismu par mūsu vilšanos.”', '1', 2, 'history