“Tēt, vai mani nevarētu kristīt šovakar?”
“Ofēlij, tu taču zini, ka ir jau vēls un ka, pirms tu varēsi iet gulēt, mums būs jābrauc divpadsmit jūdzes (19,2 km) vaļējās kamanās!”
“Es zinu, tēt, bet es ļoti gribu tikt kristīta, pirms mēs braucam mājās.”
“Vai tu aptver, ka ezers droši vien ir visapkārt aizsalis un ka mums aukstumā būs jābrauc trīs jūdzes (4,8km) turp un atpakaļ?”
“Jā, bet tas nekas,” meitene atbildēja. “Es to izturēšu.”
Redzēdams viņas apņēmību, sludinātājs griezās pie drauga ar jautājumu: “Vai tev nekas nebūtu pretī, ja mēs kopā ar Ofēliju un tevi aizbrauktu līdz ezeram un kristītu viņu?”
“Es par to būtu priecīgs,” labsirdīgais vīrs atbildēja. Tā Hīrāms Edsons devās uz ledaino ezeru līdzi savai divpadsmit gadus vecajai meitai, bija par liecinieku viņas kristībām tumsā un ļoti vēlā stundā pārradās mājās. Viņš, bez šaubām, bija pārsalis, taču laimīgs Kungā.1
Šis gadījums, kas notika atmodas beigās 1855. gadā — vienpadsmit gadus pēc lielās vilšanās, iepazīstina mūs ar Hīrāmu Edsonu kā dievbijīgu, kristīgu tēvu. Viņam pavisam bija seši bērni, ja skaita arī mazotnē mirušo. Šīs pašas atmodas laikā Edsons acīmredzot tika iesvētīts par vietējās draudzes vecāko, un tā mēs viņu iepazīstam arī kā aktīvu kristieti. Pēc vilšanās Edsons daudzus gadus — cik vien viņam veselība ļāva — pētīja jauno patiesību, uzupurējās, lai to publicētu un ceļoja, lai to izplatītu. 1850. gadu sākumā viņš palīdzēja Džozefam Beitsam, Džonam Endrūsam, Džonam Lafboro un daudziem citiem sludinātājiem, nenogurstoši meklēdams jaunus interesentus, ziemā bieži vien kājām noiedams simtiem jūdžu. Vasarā viņš nodarbojās ar lauksaimniecību, lai apmaksātu izdevumus. Kustības labā Edsons divreiz pārdeva savu saimniecību un vienu reizi savu aitu ganāmpulku. Vecumā viņš saņēma sludinātāja apliecību. Viņš nomira 1882. gadā.2
Bet turpināsim sākto tematu. Edsona pirmā sieva nomira 1839. gadā, kad viņam bija trīsdesmit divi gadi. Lai trim mazajiem bērniem būtu māte, viņš drīz vien uz savām mājām (netālu no Portgibsonas Ņujorkas štatā, Eri kanāla krastā) atveda jaunu sievu.
1843. gadā adventes vēsts nonāca Ročesterā, līdz kurai bija apmēram trīsdesmit jūdzes (48 km). Drīz tā izplatījās arī Portgibsonā. Edsons, toreiz būdams metodists, šo vēsti pieņēma evaņģelizācijas lekciju laikā.
Tajā pašā vakarā, kad beidzās lekcijas, Edsonu pārņēma tāda sajūta, it kā kāda balss liktu iet mājās pie slimā kaimiņa un Kunga vārdā dziedināt. Tas viņu satrauca, jo viņš domāja, ka dziedināšanas brīnumi ir beigušies jau Bībeles laikos. Tomēr, nespēdams satricināt šo pārliecību, viņš vēlu vakarā iegāja sava drauga mājā. Sveču gaismā Edsons piegāja pie gultas, uzlika rokas uz slimā vīra galvas un teica: “Brāli, Kungs Jēzus tevi dara veselu.” Edsonam par lielu prieku vīrs tūlīt apsēdās gultā, atmeta nost segas, pārlika kājas pār gultas malu un tad sāka staigāt pa istabu, slavēdams Dievu. Drīz arī pārējā ģimene piecēlās un slavēja Dievu.3
Tajā pašā vakarā Edsons dzirdēja balsi, kas teica: “Ej un pasludini [adventes] patiesību saviem draugiem un kaimiņiem.” Bet viņam šķita, ka liecināt ir pat grūtāk nekā dziedināt! Tā viņš cīnījās vairākas dienas. Taču, kad beidzot, līdzīgi Viljamam Milleram, viņš padevās, tad apjauta, ka Dievs viņu var ļoti labi izmantot. Dienā viņš cilvēkus apmeklēja mājās, vakaros noturēja sapulces, un drīz vien redzēja, kā trīs vai četri simti viņa draugu un kaimiņu pieņem Jēzu un pievienojas adventes kustībai.
Šādā darbībā viņa ģimenei pienāca 22. oktobris. Liktenīgā diena lēni tuvojās naktij, un cietsirdīgie pulksteņa sitieni brīdināja, ka laiks ir pagājis. Varam būt pārliecināti, ka šajā brīdī viņi kopā ar draugiem, kas bija pievienojušies, dedzīgi pārskatīja savas ticības pamatojumus — 2300 dienas, kas iesākās 457. gada rudenī pirms Kristus un ilga līdz 1844. gada rudenim; adventes atmoda kā pirmā un otrā eņģeļa vēsts piepildījums; “ieilgušais laiks” pēc pavasara vilšanās un “pusnakts sauciens” nometnes sapulcē augustā; un it īpaši Semjuela Snova svētnīcas šķīstīšanas skaidrais izklāsts ar Salīdzināšanas dienas piemēru.
Šodien, viņi sev teica, 22. oktobrī, “septītā mēneša desmitajā dienā”, Jēzus ir pabeidzis savu salīdzināšanas darbu Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, un nav šaubu, ka tagad Viņš atstās šo vietu un nāks uz zemi, lai svētītu savus ļaudis.
“Mēs uzticīgi gaidījām Jēzu Kristu un svētos eņģeļus kopā ar Viņu,” Edsons vēlāk rakstīja, “un ka Viņa balss aicinās celties Ābrahāmu, Īzāku, Jēkabu un citus seno dienu ticīgos, kā arī tuvus un dārgus draugus, kurus no mums šķīrusi nāve (..). Ieceres bija ļoti augstas, tāpēc mēs gaidījām savu Kungu, līdz pulkstenis nosita pusnakti.” Kad sita pēdējā stunda, Edsona ģimene kopā ar draugiem, tāpat kā arī visur citur millerieši, ar pamirušām sirdīm skaitīja sitienus. Nesadzirdējuši neko vairāk kā neatlaidīgo sitienu skumjo ritmu, tie saprata, ka “diena ir pagājusi”, un nu viņu “vilšanās kļūst par realitāti”. Edsons rakstīja: “Vismīļākās gaidas un cerības tika sagrautas, un mūs pārņēma tāds raudu gars, kādu es nekad agrāk netiku piedzīvojis (..). Mēs raudājām un raudājām — līdz uzausa diena.”
Stundām ritot, Edsons neviļus sāka pārdomāt, kā Dievs viņu bija svētījis kopš brīža, kad viņš pieņēma adventes cerību. Viņam tika dots spēks dziedināt Kristus vārdā; viņš redzēja, kā simtiem cilvēku dzīvē ienāca labas pārmaiņas; viņš varēja priecāties par brīnišķīgo mieru, kas viņu bija pārņēmis. Viņam sāka atgriezties uzticība. “Aiziesim uz klēti,” viņš teica ļaudīm, kas vēl joprojām atradās viņa mājā. Vēsajā un pelēcīgajā vēlā oktobra dienas rītausmā grupiņa vienkāršu ļaužu, apmulsuši, taču joprojām cīnīdamies par ticību, iegāja klētī, aizvēra durvis un nometās ceļos lūgšanā. “Mēs palikām dedzīgā lūgšanā tik ilgi, kamēr saņēmām Gara liecību, ka mūsu lūgšana ir pieņemta, ka tiks dota gaisma, ka mūsu vilšanās tiks izskaidrota un ka mēs saņemsim sapratni un mierinājumu.”
Tajā brīdī netika dots nekāds izskaidrojums, taču cilvēku sirdīs iedegās pārliecība, ka Dievs ir mīlestība un, kaut arī viņi nesaprata, kas bija noticis, Viņš to kādu dienu izskaidros.
Juzdamies labāk, viņi atgriezās virtuvē un paēda brokastis. Tad Edsons kādam no saviem draugiem (acīmredzot O. R. L. Krouzīram) izteica priekšlikumu kopīgi apmeklēt kaimiņus, arī milleriešus, kurus viņi bija mantojuši Kristum, lai iedrošinātu ar savu atjaunoto uzticību. Droši vien tāpēc, lai ietaupītu laiku, viņi taisnā ceļā šķērsoja labības lauku, kas bija salikts statos.
“Ejot pa labības lauku,” Edsons stāsta, “apmēram pusceļā es tiku apturēts. Debesis šķita atvērtas manam skatam, un es pilnīgi skaidri redzēju, ka mūsu Augstais Priesteris nevis iznāca no Debesu svētnīcas vissvētākās vietas, lai [22. oktobrī] ierastos uz zemes, (..) bet šajā dienā vēl tikai iegāja svētnīcas otrajā nodalījumā; pirms nākšanas uz zemi Viņam bija paveicams darbs vissvētākajā vietā.”
Viss bija tik vienkārši, un tomēr tas ir pieskaitāms pie visdramatiskākajiem notikumiem reliģijas vēsturē.
Ābrahāms bija vienkāršs nomadu lopkopis, kad Dievs to aicināja kļūt par tēvu saviem izredzētajiem ļaudīm.
Daniēls savu īpašo aicinājumu saņēma, būdams jauneklis, kas aizvests gūstā uz svešu zemi.
Jēzus bija ceļojošs skolotājs attālā Romas provincē, bet Viņa nāve izglāba pasauli.
Kleops bija gandrīz nepazīstams māceklis, kad Kristus viņam deva Bībeles izpratni, kā rezultātā tika nodibināta kristiešu draudze.
Un Hīrāms Edsons, adventistu “labības lauka Kleops”, bija zemkopis Ņujorkas štata ziemeļos, kā arī uzticīgs draudzes loceklis, kas pētīja Bībeli un mantoja dvēseles Kristum. Dievs viņam deva izpratni par Kristus kalpošanu Debesīs; tas bija jaunums teoloģijas vēsturē.
1. “Review and Herald”, 1855. g. 27. decembrī, 101. lpp.; Dž. N. Lafboro sludinātājam H. M. Kelijam 1919. g. 23. decembrī, 1. lpp.
2. Dati par Hīrāmu Edsonu daļēji pamatojas uz Hīrāma Edsona manuskripta fragmentu bez nosaukuma un datuma; tas glabājas Endrūsa universitātes Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā. Citu faktu apkopojumi un analīzes atrodamas Džeimsa Niksa darbā “The Life and Work of Hiram Edson” (research paper, Andrews University, 1971).
3. P. Z. Kinns F. Bouvenam 1930. g. 21. janvārī; W. A. Spicer, “Pioneer Days of the Advent Movement” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1941), 219., 220. lpp.', '1', 2, 'history