Ņemot vērā savas mūžīgās intereses, celieties un (31) sāciet sēt labo sēklu. Ko jūs sēsiet, to arī pļausiet. Tuvojas pļauja, — lielais pļaujas laiks, kad pļausim, ko būsim sējuši. Ražas ievākšana neizpaliks; pļaujas laiks noteikti nāks. Tagad ir sējas laiks. Tagad centieties kļūt bagāti labos darbos labprāt izdalīt, būt devīgi krājot sev mantu par labu pamatu uz nākamo laiku, ka varat satvert mūžīgo dzīvību. Es jūs, savus brāļus, ļoti lūdzu, atbrīvojieties no ledainā vēsuma. Centieties būt viesmīlīgi un priecīgi palīdzēt tiem, kuriem palīdzība ir vajadzīga.
Jūs varbūt sacīsiet, ka esiet jau uzņēmuši savās mājās cilvēkus, kas nav bijuši jūsu labdarības cienīgi, un tiem esat dāvājuši savus līdzekļus, un ka tāpēc jums vairs nav drosmes censties panākt kaut ko labu, palīdzot trūkumcietējiem. Uzlūkojiet Jēzu! Viņš nāca lai glābtu kritušo cilvēku; lai glābtu Savu tautu; bet tā negribēja Viņu pieņemt. Nonicinājuši un apsmējuši Viņa žēlastību, tie beidzot nonāvēja Viņu., Kurš nāca, lai dotu tiem dzīvību. Vai tāpēc mūsu Kungs novērsās no kritušās cilvēces? Ja arī jūsu cenšanās darīt labu ir cietusi neveiksmi deviņdesmit deviņas reizes un jūs esat saņēmuši tikai apvainojumus, pārmetumus un naidu, tomēr, ja simtajā reizē jūs gūstat panākumus un tiek izglābta viena dvēsele, ak, kāda uzvara tad ir iegūta! Viena dvēsele izrauta no sātana rokām, vienai dvēselei palīdzēts, viena dvēsele iedrošināta un uzmudināta, — tūkstoškārt atlīdzinās visas jūsu pūles. Jēzus jums sacīs: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs man esat darījuši.” Vai mums ar prieku nevajadzētu darīt visu, ko spējam, atdarinot mūsu dievišķā Kunga dzīvi? Daudzi atraujas no domas par uzupurēšanos citu labā. Viņi negrib ciest, palīdzot citiem. Viņi glaimo sev, ka no tiem netiek prasīts ciest zaudējumus citu labā, lai citi tādā veidā gūtu labumu. Tādiem mēs sakām: Jēzus ir mūsu priekšzīme.
Kad atskanēja lūgums par diviem Cebedeja dēliem, (32) lai Jēzus valstībā viens no viņiem sēdētu pa labo roku un otrs pa kreiso, tad Kungs atbildēja: ”Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Tie uz Viņu sacīja: “Varam gan. Un Viņš uz tiem sacīja: Manu biķeri gan jūs dzersiet un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jūs tapsiet kristīti, bet sēdēt pie manas labās un kreisās rokas man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs novēlējis.”(Mat.20:22,23) Cik ir to, kas var sacīt: mēs varam dzert to pašu biķeri un varam tikt kristīti ar to pašu kristību, apzināties šo vārdu nozīmi? Cik ir to, kas atdarina Lielo Priekšzīmi? Visi, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, līdz ar to svingi solās staigāt tā kā Viņš ir staigājis! Tomēr daudzi cilvēki, kas ar vārdiem vareni apliecina patiesību, ar savu rīcību rāda, ka viņi maz domā par savu Priekšzīmi, vēloties saskaņot savu dzīvi ar Viņa dzīvi. Viņi vadās no savas aprobežotās izpratnes par aizsniedzamo standartu. Viņi neatdarina Kristus pašaizliedzību, ne arī Viņa uzupurīgo dzīvi citu labā.
Starp mums atrodas trūkumcietēji, bezpajumtnieki un atraitnes. Es dzirdēju viena bagāta lauksaimnieka stāstījumu par kādas viņu vidū dzīvojošas nabadzīgas atraitnes stāvokli. Viņš izsacīja nožēlu, ka tās apstākļi ir tik ļoti smagi. Tad sekoja vārdi: “Es nezinu kā viņa izturēs šo auksto ziemu? Tagad viņai pienākuši grūti laiki.” Tādi cilvēki ir aizmirsuši savu Priekšzīmi un ar savu rīcību saka: “Nē, Kungs, mēs nevaram dzert notā paša sevis aizliegšanas, pazemošanās un uzupurēšanās biķera, no kura Tu esi dzēris, ne arī tikt kristīti ar tām pašām ciešanām, ar kurām Tu tiki kristīts. Mēs nespējam dzīvot, lai citiem darītu labu. Mūsu pienākums ir rūpēties par sevi .” Kas zina kā atraitne iztiks, ja tā izturēsies cilvēki, kuru klētis ir pārpildītas? Līdzekļi priekš viņas atrodas tās tuvumā. Un vai tiem kurus (33) Dievs darījis par saviem namturiem, kuriem Viņš uzticējis līdzekļus, drīkst atrauties no trūkumu cietošiem Kristus mācekļiem? Iedrošinoties tā rīkoties, viņi atraujas no Jēzus. Vai jūs gaidāt , lai Kungs liktu labvēlībai līt no Debesīm, tā apgādājot trūkumcietējus? Vai gan Viņš tos nav ielicis jūsu rokās, lai caur jums palīdzētu trūcīgajiem un tos aplaimotu? Vai Viņš jūs nav darījis par saviem darba rīkiem šim labajam darbam, lai jūs pārbaudītu un jums dotu priekštiesību noguldīt mantu Debesīs?
Draudzes rokās nodoti bez mātes un tēva palikušie bērni, un Saviem sekotājiem Kristus saka: Ņemiet šos trūcīgos, pamestos bērnus, uzaudziniet tos Man, un jūs dabūsiet savu algu. Es šinīs lietās esmu redzējusi atklājamies daudz savtīguma. Ja nav nekādu sevišķu pierādījumu, ka ar šādu, bez pajumtes palikušu bērnu uzņemšanu savās ģimenēs viņi paši gūs labumu, tad liela daļa novēršas un saka: nē. Liekas, ka viņi nepavisam nevēlas gādāt par šādiem bērniem un tos pat neinteresē, vai bērni tiks izglābti vai pazudīs. Pēc viņu domām, tas nav viņu pienākums. Līdz ar Kainu viņi saka: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”(1.M.4:9) Tie nevēlas uzņemties neērtības vai kaut ko upurēt bāriņu dēļ un vienaldzīgi tos pamet pasaules rokās, kas šos bāreņus reizēm uzņem labprātīgāk nekā tie, kas sevi sauc par kristiešiem. Dieva dienā nāksies atbildēt par cilvēkiem, kuru izglābšanas iespēju Debesis bija nodevušas cilvēkiem — kristiešiem. Tomēr kristieši ir centušies sevi aizbildināt un izvairījušies darīt labu, ja ar to nav varējuši kaut ko iegūt priekš sevis. Man rādīja, ka tiem, kas atraida izdevību darīt labu, Jēzus sacīs: “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man neesat darījuši.” Lūdzu lasiet Jesajas 58. nodaļu:
“Vai tāda ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kad cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos, vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Kungam patīk? Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnības saitēm, no jūga atsvabināt, (34) spaidītos atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītos, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvākā? Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi, un Kungs atbildēs, tu brēksi, un Viņš sacīs: redzi, še Es esmu. Ja no sava vidus izraidīsi varmācību, mitēsies ar pirkstiem rādīt un nerunāsi ļaunu, un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tava krēsla būs kā dienas vidus; un Kungs tevi vadīs bez mitēšanās un paēdinās tavu dvēseli tuksnesī un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst.”(5.-11.p.)
Šis ir mums patreiz darāmais sevišķais darbs. Visas mūsu lūgšanas un atturēšanās no barības neko nepalīdzēs, ja mēs apņēmīgi neķersimies pie šī darba. Uz mums gulstas svēts pienākums. Tas ir skaidri pateikts. Kungs uz mums ir runājis caur savu pravieti. Kunga domas un ceļi nav tādi, kādus tos iedomājas vai kādus tos vēlas aklie, savtīgie, mirstīgie cilvēki. Kungs uzlūko sirdi. Ja tur mājo savtīgums, tad Viņš to zina. Mēs varam mēģināt apslēpt savu patieso raksturu no brāļiem un māsām, bet Dievs to redz. No Viņa neko nevar apslēpt.
Šeit skaidri ir atklāta gavēšana, kādu Dievs var atzīt par pareizu. Tā ir maizes laušana izsalkušam un nabaga izdzīto uzņemšana savās mājās. Negaidiet, līdz tie nāk pie jums. Viņu pienākums nav uzmeklēt jūs un lūgt sev mājvietu. Jums jāuzmeklē viņi un jāieved savās mājās. Jums jāilgojas pēc viņiem. Ar vienu roku jums jāsniedzas augšup un ticībā jāsatver Varenā elkonis, kas sniedz pestīšanu, bet tajā pašā laikā ar otru mīlestības roku jums jāaizsniedz (35) apspiestie un tiem jāpalīdz. Jums nav iespējams ar vienu roku pieķerties Dieva elkonim, kamēr otra kalpo jūsu pašu priekam.
Vai, nododoties šim žēlastības un mīlestības darbam, tas jums var izrādīties par grūtu? Vai jūs var sagaidīt neveiksme un vai šī nasta jūs var satriekt, tā ka jūsu ģimene zaudē atbalstu un iespaidu? Ak, nē! Ar drošiem apsolījumiem Dievs gādīgi ir atņēmis visas šaubas šinī jautājumā, ja tikai jūs Viņam paklausiet. Šie apsolījumi ietver visu, pēc kā var ilgoties visprasošākais un vissvārstīgākais cilvēks. “Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels.” Tikai ticiet, ka uzticīgs ir Tas, Kas to apsolījis. Dievs var atjaunot fiziskos spēkus. Pat vēl vairāk, Viņš saka, ka Viņš to darīs. Bet apsolījums ar to nebeidzas. “Tava taisnība ies tavā priekšā, un Kunga godība tevi pavadīs.”(Jes.58:8) Dievs ap tevi uzcels nocietinājumu. Bet pat šeit vēl apsolījums nenoslēdzas. ”Tad tu sauksi un Kungs atbildēs, tu brēksi, un Viņš sacīs: redzi, še Es esmu!” Ja atteiksieties no apspiešanas, no tukšas iedomīgas valodas un atvērsiet savu dvēseli izsalkušajiem, “tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tava krēsla būs kā dienas vidus; un Kungs tevi vadīs bez mitēšanās un pieēdinās tavu dvēseli tuksnesī (bada laikā), un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst.”(9.-11.p.)
Jūs, kas sevi saucat par gaismas bērniem, lasiet Jesajas 58. nodaļu. Sevišķi jūs, kam tik ļoti nepatīk uzņemties neērtības, lai atbalstītu trūkumcietējus, lasiet to atkal un atkal. Jūs, kam sirdis un mājas ir par šaurām, lai dotu pajumti tiem, kam māju nav, jūs, kas varat noskatīties, kā nabadzības dzelžainā roka žņaudz bāreņus un atraitnes un kā cietsirdīgie pasaules cilvēki tos apspiež, lasiet šo nodaļu. Lasiet to jūs, kas baidāties, ka jūsu ģimenē var ienākt iespaids, kas no jums prasīs vairāk darba. Jūsu bailes (36) var būt nepamatotas un jūs varbūt mantosiet svētību, ko katru dienu redzēsiet un izjutīsiet. Bet arī pretējā gadījumā, ja tiks prasīts sevišķs darbs, jūs varat smelt spēku no Viņa, Kurš ir apsolījis: “Tad ausīs tava gaisma kā rīta blāzma un tava dzīvība no jauna zels.” Man rādīja, ka iemesls, kāpēc Dieva ļaudis nav garīgāk noskaņoti un kāpēc viņiem nav lielāka ticība, ir noslēgšanās savtībā. Pravietis uzrunā Sabata ievērotājus, ne neticīgos, ne grēciniekus, bet tos, kas daudz runā par savu dievbijību. Ne daudzās sapulces mūs dara Dievam pieņēmīgus. Ne lielais skaits lūgšanu to panāk, bet taisnības darbi, taisnīga rīcība un pie tam īstā laikā. Tas nozīmē mazāk rūpēties par sevi un vairāk darīt labu citiem. Mūsu dvēselēm jāatveras un jākļūst dziļākām un plašākām. Tad Dievs tās darīs līdzīgas slacinātam dārzam, kam ūdens netrūkst.