(10) Kad atgriezāmies mājās un izbeidzās ceļojuma un darbošanās iedvesmojošie iespaidi, mēs sevišķi jutām, cik ļoti mūs nogurdinājis šis brauciens uz austrumiem un tur veiktais darbs. Daudzi mani skubināja, lai uzrakstu vēstulēs, ko Kungs par viņiem man bija rādījis un ko es tiem biju atstāstījusi. Bez tam bija vēl daudzi citi, ar kuriem es nebiju runājusi, bet kuru lieta bija tikpat svarīga un neatliekama. Bet es jutos tik nogurusi un vāja, ka likās, ka tik daudz rakstīt ir pāri maniem spēkiem. Mani pārņēma mazdūšības jūtas, es padevos vājumam un tā pavadīju vairākas dienas, bieži zaudēdama pat samaņu. Šādā miesas un gara stāvoklī es sāku apšaubīt savu pienākumu tik daudz rakstīt un pie tam tik daudz personām, no kurām dažas bija tik necienīgas. Man likās, ka šajā lietā noteikti ir kāda kļūda.
Piektā februāra vakarā brālis Endrjūss runāja uz ļaudīm mūsu lūgšanas namā. Es lielāko laika daļu šai vakarā atrados bezsamaņas stāvoklī, bez elpas. Mani atbalstīja vīrs. Kad brālis Endrjūss atgriezās no sapulces, viņš kopā ar citiem pulcējās uz sevišķu lūgšanas brīdi, lūdzot par mani, un no rīta, kaut arī nespēcīga, jutu, ka esmu saņēmusi brīnišķīgu palīdzību un iedrošinājumu. Sapnī es redzēju, ka kāds man atnesa baltu audumu un pavēlēja, lai es no tā piegrieztu tērpus dažāda auguma cilvēkiem, ar dažādiem raksturiem un dzīvojošus dažādos apstākļos. Man lika tos izgriezt un pielaikot tā, lai visi būtu pilnīgā kārtībā, kad tie būs vajadzīgi. Man šķita, ka daudzi no tiem, kuriem man vajadzēja piegriezt tērpus, bija necienīgi. Es jautāju, vai šis ir pēdējais audekla gabals, kurš man jāsagriež, un man atbildēja, ka tas nav pēdējais; līdzko es būšu beigusi, sekos darbs pie citiem. Es jutos ļoti nospiesta un mazdūšīga, (11) redzot savā priekšā tik daudz darba, un teicu, ka pie tērpu piegriešanas citiem es strādāju jau vairāk kā divdesmit gadus, bet manas pūles nav vērtētas un es arī neesmu redzējusi, ka mans darbs būtu nesis daudz labuma. Personai, kas atnesa audeklu, es sevišķi stāstīju par kādu sievieti, kurai man bija likts piegriezt tērpu. Es teicu, ka viņa tērpu nevērtēs, un sniedzot to viņai, tiks zaudēts laiks un materiāls. Viņa bija nabadzīga, maz attīstīta, pēc dabas nekārtīga un drīzi vien šo tērpu aptraipīs.
Attiecīgā persona man atbildēja: “Piegriez tērpus. Tas ir tavs pienākums. Zaudējumus necietīsi tu, bet Es. Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki. Viņš norāda darbu, kas jādara, un tu nezini, kā tas izdosies, vai šā, vai tā. Izrādīsies, ka daudzas nožēlojamas dvēseles ieies valstībā, kamēr citi, kas apveltīti ar visām dzīves svētībām, kuriem ir laba saprašana un patīkama apkārtne, kas dod tiem visādas priekšrocības kļūt tiem labākiem, tiks atstāti ārpusē. Atklāsies, ka šīs nabaga dvēseles būs dzīvojušas saskaņā ar vājo gaismu, kādu tās saņēmušas, un būs garīgi augušas, izlietojot to rīcībā esošos ierobežotos līdzekļus; rezultātā to dzīve ir bijusi daudz pieņemamāka par vienu otru no tiem cilvēkiem, kas varēja priecāties par pilnīgu gaismu un bagātīgām iespējām sevis veidošanai.
Tad es pacēlu savas rokas, kas bija cietas un tulznainas no ilgas strādāšanas ar grieznēm, un teicu, ka mani baida jau doma vien par šī darba turpināšanu. Persona atkal atbildēja: ”Piegriez tērpus. Tavs atbrīvošanas laiks vēl nav pienācis.”
Izjūtot lielu nogurumu, es tomēr atkal cēlos, lai sāktu strādāt. Manā priekšā atradās jaunas, spožas grieznes, kuras es sāku lietot. Noguruma un mazdūšības sajūta tūlīt mani atstāja; likās, ka grieznes griež ar pavisam mazu piepūli no manas puses, un es samērā viegli izgriezu tērpu pēc tērpa.
(12) Šīs apziņas iedrošināta, es tūlīt apņēmos pavadīt savu vīru un brāli Endrjūsu uz Garatiot, Saginaw un Tuscolas apgabaliem, uzticoties Kungam, ka Viņš man dos spēku strādāt. Tā septītajā februārī mēs atstājām mājas un, kā bijām norunājuši, braucām 55 jūdzes uz Aihmu. Te es strādāju kā parasts, ar priecīgu brīvības un spēka izjūtu. Draugi Gratiotā, likās, klausījās ar interesi, tomēr daudzi no viņiem ir stipri atpalikuši veselības reformas ziņā un vispār sagatavošanās darbā. Šķita, ka šie ļaudis neievēro vajadzīgo kārtību un tiem nav prasmes, kas nepieciešama iešanai uz priekšu darbā un vēsts garā. Brālis Endrjūss tomēr viņus apmeklēja vēl pēc trim nedēļām, un labu laiku baudīja prieku būt kopā ar viņiem. Es negribu atstāt nepieminētu kādu mani iepriecinošu piedzīvojumu. Tas ir, viena ģimene pieņēma tai rakstītu ļoti skaidru liecību un līdz ar to guva labumu. Mēs vēl tagad ļoti interesējamies par šo ģimeni un karsti vēlamies, lai viņi priecātos pieaugot iekš Kristus; un kaut arī stāvoklis Gratiot apgabalā mūs zināmā mērā nospiež, mēs tomēr centīsimies brāļiem palīdzēt, ja tikai viņi pēc palīdzības ilgosies.
Sanāksmē Almā piedalījās brāļi no Charles un Tittabawasee štatiem, Saginw apgabalā, kas mūs ļoti lūdza tos apmeklēt. Mēs nebijām domājuši tūlīt doties uz šo apgabalu, bet gan, ja pavērtos ceļš, apmeklēt Tuscolas apgabalu. Bet nesaņemdami nekādas ziņas no Tuscolas, nolēmām apmeklēt Tittabawasee un pa to laiku aizrakstīt uz Tuscolas apgabalu, lai uzzinātu, vai mēs tur esam vajadzīgi. Nonākuši Tittabawasee, mēs piedzīvojām priecīgu pārsteigumu, ieraugot lielu lūgšanas namu, ko mūsu ļaudis nesen bija uzcēluši. Tas bija pilns ar daudziem Sabata turētājiem. Brāļi, likās, esam gatavi uzklausīt mūsu liecības, un mēs jutāmies brīvi un nepiespiesti. Pateicoties brāļa A uzticīgajām pūlēm, tā ir padarīts liels un labs darbs. (13) Tam bija sekojusi rūgta pretestība un vajāšanas, tomēr, likās, tajos, kas nāca klausīties, šis gars izzuda, un šķita, ka mūsu darbs uz viņiem atstāja labu iespaidu. Šajā vietā es vienas nedēļas laikā apmeklēju vienpadsmit sapulces, vairākas reizes runāju no vienas līdz divām stundām un piedalījos arī citās sapulcēs. Vienas sanāksmes laikā tika pieliktas pūles, lai tos, kas jau ievēroja Sabatu, pārliecinātu iet tālāk uz priekšu un uzņemties krustu. Kristība — tas bija pienākums, kura priekšā stāvēja vairākums no viņiem. Pēdējā parādīšanā es redzēju vietas, kur tiks sludināta patiesība un izveidosies draudzes, kuras mums būs jāapmeklē. Šī bija viena no tām vietām. Es par šiem cilvēkiem izjutu sevišķu interesi. Man atklājās dažu sapulces dalībnieku stāvoklis, un es izjutu lielu vēlēšanos strādāt viņu labā. No šī iespaida nespēju atbrīvoties un apmēram trīs stundas kalpoju viņiem, lielāko laika daļu ar visdziļākajām rūpēm aicinot tos iet uz priekšu. Šajā gadījumā visi uzņēma uz sevi krustu un iznāca uz priekšu lūgt Dievu, un gandrīz visi kaut ko sacīja. Nākošajā dienā piecpadsmit cilvēki tika kristīti.
Neviens nevar apmeklēt šos ļaudis, nepārliecinoties par brāļa A. uzticīgā darba vērtību. Viņa darbs ir doties uz vietām, kur patiesība vēl nav sludināta, un es ceru, ka mūsu ļaudis vairs necentīsies to atturēt no viņa īpašā darba. Pazemīgā garā viņš var iet uz priekšu, paļaujoties uz Kunga spēku, un daudzas dvēseles izglābt no tumsības varas. Lai Dieva svētības viņu pavada!
Kad mūsu sapulču sērija šinī vietā tuvojās noslēgumam, no Tuscolas atnāca brālis Spooners, aicinot mūs apmeklēt šo apgabalu. Mēs ar viņu nosūtījām solījumu šo lūgumu izpildīt, jo viņš devās atpakaļ pirmdienā, bet mēs sekojām ceturtdienā pēc kristībām. Vasarā mēs noturējām sapulces sabatā un pirmajā nedēļas dienā Ūnijas skolas namā. Te varēja brīvi runāt, un mēs redzējām labus sava darba augļus. Nedēļas pirmās dienas pēcpusdienā uz priekšu iznāca apmēram 30 atkritēji un bērni, kas vēl nebija apliecinājuši ticību. Šī bija ļoti (14) interesanta un derīga sapulce. Daži bija nogriezušies no Dieva darba, un mēs izjutām sevišķu nepieciešamību priekš tiem strādāt. Bet laika bija maz, un man likās, ka šo vietu vajadzēs atstāt, darbu nepabeigušiem. Bija norunāts braukt uz St. Charles un Alma, un lai šo norunu pildītu, darbu Vasarā vajadzēja noslēgt pirmdien.
Šajā naktī no jauna spilgtā gaismā atausa tas, ko es biju redzējusi atklāsmē par dažām personām no Tuscolas apgabala, un es izjutu vēl lielāku pārliecību, ka mans darbs priekš šiem cilvēkiem nav pabeigts. Tomēr es neredzēju citas iespējas, kā tikai doties uz norunātajām vietām. Otrdien mēs ceļojām 32 jūdzes līdz St. Charles un pa nakti palikām pie brāļa Griggs. Šeit es uzrakstīju piecpadsmit lappuses liecību un vakarā apmeklēju sapulci. Trešdienas rītā nolēmām atgriezties uz Tuscolu, ja brālis Endrjūss būs ar mieru braukt uz norunāto tikšanās vietu Almā. Viņš tam piekrita. Šajā rītā es uzrakstīju vēl piecpadsmit lappuses, piedalījos sapulcē, kur runāju vienu stundu, un tad kopā ar brāli un māsu Grīggs braucām 33 jūdzes, lai nokļūtu pie brāļa Spoonera Tuscolā. Ceturtdienas rītā mēs devāmies uz Watrusvill, pārvarot 16 jūdžu lielu attālumu. Es uzrakstīju sešpadsmit lappuses un piedalījos vakara sapulcē, kur sniedzu ļoti skaidru un noteiktu liecību kādai klātesošai personai. Nākošajā rītā pirms brokastīm uzrakstīju divpadsmit lappuses un devos atpakaļ uz Tuscolu, kur uzrakstīju vēl astoņas lappuses.
Sabatā mans vīrs runāja priekšpusdienā, un es pēc tam turpināju divas stundas. Tad sapulci uz dažiem mirkļiem pārtrauca, un es mazliet ieēdu un pēc tam runāju kopsapulcē kādu stundu, sniedzot norādošas liecības vairākiem klātesošiem. Šīs liecības vispārīgi pieņēma ar pazemības un pateicības jūtām. Tomēr es nevaru teikt, ka visas tās uzņēma.
Nākošajā rītā, kad jau gribējām doties uz lūgšanas namu, lai uzsāktu grūtos dienas darbus, pie mums atnāca kāda māsa kopā ar savu vīru, par kuru es biju liecinājusi, ka viņa nav apdomīga un piesardzīga un pilnībā nevalda par saviem (15) vārdiem un rīcību. Viņa bija ļoti satraukta un neapmierināta, sāka runāt un raudāt. Šī sieviete kurnēja, mazliet atzina savu vainu, bet ļoti centās sevi attaisnot. Daudz no tā, ko biju viņai izskaidrojusi, tā tomēr nesaprata. Aizskarts bija viņas lepnums, jo es viņas kļūdas biju atklājusi citu cilvēku priekšā. Tur, acīmredzot arī slēpās galvenās grūtības. Bet tas tiešām tā arī ir, un es tiem nebiju pateikusi neko jaunu. Tomēr es nešaubos, ka viss tas bija jauns māsai pašai. Viņa sevi nepazina un nespēja pareizi spriest par saviem vārdiem un rīcību. Tas zināmā mērā ir patiesība gandrīz pie visiem cilvēkiem, un tāpēc draudzē vajadzīgi uzticīgi rājieni, un visiem tās locekļiem jāmācās mīlēt skaidras liecības.