Tad arī tie Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: Patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs ari Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvē.”(Mat.25:41-46)
Jēzus šeit Sevi pielīdzina Saviem cietošajiem ļaudīm. (26) Tas biju Es, kas biju izsalcis un izslāpis. Tas biju Es, kas biju kails. Tas biju Es, kas biju nevesels. Tas biju Es, kas biju cietumā. Kad jūs priecājāties par ēdieniem pie saviem bagātīgi klātajiem galdiem, Es cietu badu būdiņā vai uz ielas jūsu tuvumā. Kad jūs aizvērāt durvis Manā priekšā, kaut gan jūsu labi iekārtotajās istabās neviens nedzīvoja, Man nebija kur nolikt Savu galvu. Jūsu drēbju skapjus pildīja dažādu skaistu tērpu pārbagātība, liecinot par nevajadzīgi izšķiestiem līdzekļiem, kurus jūs varējāt dot trūkumcietējiem; bet Man nebija piemērota apģērba. Jūs priecājāties par veselību, bet es biju slims. Nelaimes gadījums mani iemeta cietumā un saistīja ar važām, es zaudēju brīvību un cerību, jutos nomākts, bet jūs varējāt brīvi staigāt. Kāda cieša vienotība, kā liecina šie vārdi, pastāv starp Jēzu un Viņa cietošajiem mācekļiem. Viņu lietu Jēzus dara par savējo. Viņš atklājas kā tāds, kas tik cieši vienots ar cietēju, it kā pats būtu šis cietējs. Ievēro, savtīgais kristieti, katra nevērība pret trūkuma cietējiem nabagiem, bez tēva palikušiem bērniem un pilnīgiem bāreņiem ir nevērība pret Kristu viņu personā.
Es pazīstu cilvēkus, kas daudz runā par sevi kā par kristiešiem, bet kuru sirdis tā iežņaugtas savtīgumā un pašmīlībā, ka tie nespēj saprast, ko es rakstu. Visu dzīves laiku viņi ir domājuši tikai par sevi un priekš sevis vien dzīvojuši. Upurēt, lai darītu labu citiem, pieļautu sev zaudējumu, lai citi tādā veidā varētu iegūt, ir jautājumi, kas tos nemaz nenodarbina. Viņiem nekad neienāk prātā, ka Dievs to no viņiem prasa. Viņa elks ir paša “es”. Mūžībā aiziet dārgas nedēļas, mēneši un gadi, bet debesīs nav nekādu ierakstu, kas ziņotu par viņu mīlestības darbiem, par upuriem citu labā, par izsalkušo paēdināšanu, kailo apģērbšanu vai svešinieku uzņemšanu. Šī svešo uzņemšana, kas saistās ar risku, nav patīkama. Ja viņi zinātu, ka visi, kas gaida no viņiem pabalstu, ir šo dāvanu cienīgi, tad varbūt viņos rastos vēlēšanās kaut ko darīt šinī virzienā. Bet tieši šis risks jau ir kaut kas labs. Varbūt ka mēs uzņemam eņģeļus.
(27) Ir tādi bāreņi, par kuriem vajadzētu rūpēties. Bet daži negrib riskēt un iesaistīties šādā pasākumā, jo tad var rasties vairāk darba, nekā viņiem patiktu, atstājot pavisam maz laika pašu priekam. Bet kad Ķēniņš Savus ļaudis pārbaudīs, tad šīs kūtrās, skopās, savtīgās dvēseles sapratīs, ka Debesis ir priekš tiem, kas strādājuši, priekš tiem, kas sevi aizlieguši Kristus dēļ. Nekas nav sagatavots tiem, kas vienmēr ar sevišķu gādību ir mīlējuši sevi un rūpējušies tikai par sevi. Briesmīgais sods, ko Ķēniņš pasludina tiem, kas atrodas pie Viņa kreisās rokas, šinī gadījumā nav atmaksa par kādiem viņu lieliem noziegumiem. Tos netiesā par darīto, bet gan par to, ko viņi nav darījuši. Jūs neesat darījuši Debesu uzticēto darbu. Jūs dzīvojat savam priekam un varat saņemt savu daļu tikai ar patmīļiem.
Savām māsām es gribu sacīt: Esiet devīgas, dariet labu. Cilvēka Dēls nāca, lai meklētu un glābtu tos, kas pazuduši. Jūs varbūt domājat, ka ja jūs atrastu kādu bērnu, kuram nebūtu kļūdu, tad gan jūs to pieņemtu un par viņu rūpētos; bet apgrūtināt sevi ar noklīdušu bērnu, atradināt viņu no daudzām lietām un dažas tam no jauna iemācīt, atjaunot pašsavaldīšanās vajadzību, tas ir darbs, kuru jūs negribat uzņemties. Pamācīt nezinošu, žēlot un pārveidot tos, kas pastāvīgi mācījušies tikai ļaunu nav viegls uzdevums; Bet Debesis tieši tādu darbu ir likušas jūsu ceļā. Tas sevī slēpj svētības.
Vairākus gadus atpakaļ man rādīja, ka Dieva ļaudis tiks pārbaudīti, novedot tos saskarē ar cilvēkiem kam nav māju; kur daudzi no viņiem pazaudējuši mājas patiesības dēļ. Pretestība un vajāšanas liks ticīgiem atstāt savas mājas, bet tiem, kuriem mājas vēl ir, pienākas plaši atvērt savas durvis cilvēkiem, kuriem laupīts ģimenes pavards. Pavisam nesen es redzēju, ka Dievs atsevišķā kārtā pārbaudīs savus ļaudis tieši šinī jautājumā. Kristus mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Viņš pienesa upuri, lai varētu sagatavot mājas svētceļniekiem un svešiniekiem, kas, dzīvodami pasaulē cenšas sasniegt labāku zemi, (28) tas ir Debesu Dzimteni. Vai tie, kas bauda Viņa žēlastību, kas cer iemantot nemirstību, atsacīsies vai arī nevēlēsies dalīties savās mājās ar bezpajumtniekiem un trūcīgajiem? Vai mēs, kas esam Jēzus mācekļi, liegsim ienākt pa mūsu durvīm svešiniekam, tāpēc ka viņu nepazīstam?
Vai apustuļa priekšraksts šinī laikā ir zaudējis savu spēku: “Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu, jo ar to daži nezinot ir eņģeļus uzņēmuši savās mājās.” Mani ikdienas sāpina savtīguma atklāšanās mūsu ļaužu vidū. Valda satraucošs uzmanības un mīlestības trūkums pret cilvēkiem, kuriem uz to ir tiesības. Mūsu Debesu Tēvs noliek mūsu ceļā apslēptas svētības, bet daži negrib tām pieskarties, baidoties, ka samazināsies viņu personīgie prieki. Eņģeļi gaida, lai redzētu, vai mēs satversim mūsu sniedzamības robežās noliktās iespējas darīt labu — gaida, lai redzētu, vai gribam aplaimot citus, lai viņi savukārt varētu svētīt mūs. Kungs pats tā ir iekārtojis, ka mūsu apstākļi ir dažādi, — vieni ir trūcīgi, citi bagāti, bet citi apbēdināti, — lai visiem būtu iespējams veidot savus raksturus. Dievs ar nolūku pieļāvis trūcīgos, lai mēs tiktu izmeklēti un pārbaudīti un atklātos, kas ir mūsu sirdīs.
Es daudzus esmu dzirdējusi atvainojam savu rīcību, neielūdzot savās mājās un sirdīs Dieva svētos: “Ak, man nekas nav sagatavots, es neko neesmu ne vārījusi, ne cepusi, tiem jāiet kaut kur citur”. Un nākošajā vietā var būt izgudrota cita aizbildināšanās, lai neuzņemtu tos, kuriem vajadzīga viesmīlība, tā kā šie cilvēki jūtas dziļi apbēdināti un dodas prom ar nepatīkamu iespaidu par, tā saucamo, (brāļu mīlestību) brāļu un māsu viesmīlību. Ja jums, māsas, nav maizes, tad atdariniet Bībelē sniegto piemēru. Ejiet pie sava kaimiņa un sakiet: “lūdzams aizdod man trīs maizes, jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav ko celt tam priekšā.”(Lūk.11:5,6) Mums nav neviena piemēra, kur maizes trūkums būtu attaisnojis atsacīšanos uzņemt mājās cilvēkus, kam vajadzīgs patvērums. Elijam nonākot pie Sareptas atraitnes, (29) tā dalījās savā kumosā ar Dieva pravieti, un Dievs darīja brīnumu, ka Viņa kalpa uzņemšana un dalīšanās ,maizes kumosā, uzturēja pašu atraitni un pasargāja viņas dēla dzīvību. Līdzīgi notiks arī daudzos citos gadījumos, ja cilvēki tā rīkosies ar prieku un Dievam par godu.
Daži aizbildinās ar sliktu veselību, — viņi labprāt tā rīkotos, ja tikai tiem būtu spēks. Šādi cilvēki tik ilgi visas intereses ir saistījuši ar sevi, tik daudz domājuši par savām nepatīkamajām izjūtām un tik daudz runājuši par savām ciešanām, grūtībām un bēdām, ka tās kļuvušas par viņu tagadējo patiesību. Viņi nespēj domāt par nevienu citu kā tikai par sevi, lai arī cik ļoti citiem būtu vajadzīga līdzjūtība un palīdzība. Jums, kas ciešat no sliktas veselības, ir dots dziedināšanas līdzeklis. Ja tu apģērbsi kailo, ievedīsi savā mājā izdzīto un dalīsi savu maizi ar izsalkušo, “Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība ( tava veselība – pēc angļu tulk.) no jauna zels.”(Jes.58:8) Labdarība ir brīnišķīgas zāles pret slimībām. Kas iesaistās šādā darbā, tie aicināti saukt uz Dievu, un Viņš Sevi devis ķīlā, ka tiem atbildēs. Tuksnesī viņu dvēsele tiks paēdināta, un tie būs līdzīgi slacinātam dārzam, kam ūdens nekad netrūks.
Mostieties, brāļi un māsas. Nebaidieties no labiem darbiem. “Labu darot lai nepiekūstam, jo savā laikā arī pļausim, ja nepiekusīsim.”(Gal.6:9) Negaidiet līdz jums pasaka jūsu pienākumu. Atveriet acis un redziet, kas ir ap jums; iepazīstieties ar bezpalīdzīgajiem, bēdu nomāktajiem trūkumcietējiem. Neapslēpieties no viņiem un necentieties neievērot viņu vajadzības. Kas ar savu dzīvi rāda, ka to reliģija ir savtības un samaitātības neaptraipīta, kā to raksta Jēkabs? Kas cenšas no sirds darīt visu viņu spēkos esošo, lai sekmētu lielo pestīšanas plānu?
(30) Es pazīstu atraitni, kurai jāapgādā divi mazi bērni tikai no tā, ko viņa nopelna ar savu adatu. Viņa ir bāla un rūpju sagrauzta. Visu bargo ziemu viņa ir cīnījusies, lai uzturētu sevi un savus bērnu. Viņa saņēmusi mazu palīdzību, bet kas būtu cietis šajā gadījumā, ja būtu parādīta lielāka ieinteresētība? Šeit atrodas viņas divi zēni, deviņu un vienpadsmit gadu vecumā, kuriem vajadzīgas mājas. Kurš ir labprātīgs Kristus dēļ sniegt tiem ģimenes pavardu? Māti vajadzētu atbrīvot no šīm rūpēm, kā arī no nepieciešamības daudz strādāt ar adatu. Šie zēni dzīvo kādā ciemā, un viņu vienīgais aizbildnis ir smagi strādājošā māte. Viņi jāmāca strādāt, cik pieļauj viņu vecums. Norādījumi jāsniedz mīlestībā, pacietīgi un laipni. Daži varbūt sacīs: Jā, es tos varu pieņemt un pamācīt kā strādāt. Bet nevajag aizmirst, ka šiem bērniem jāmāca arī vēl citas lietas. Viņiem jārāda, kā izveidot labu, kristīgu raksturu. Tiem vajadzīga mīlestība un sirsnīga gādība, tie jāpamāca, lai varētu būt derīgi šai dzīvei un beidzot sagatavoti Debesīm. Novelciet savu savtīgumu un apskatieties, vai ap jums nav daudz tādu, kuriem jūs varētu palīdzēt un kurus iespējams aplaimot ar mājām, līdzjūtību, mīlestību, norādot uz Dieva Jēru, Kas atņem pasaules grēkus. Vai vēlaties kaut ko upurēt dvēseļu glābšanas labā? Jēzus, mūsu mīļais Glābējs sagatavo mājvietu jums; un kāpēc lai jūs savukārt, nesagatavotu mājvietu tiem, kam tā vajadzīga, atdarinot sava Kunga priekšzīmi? Ja jūs to negribat darīt, tad arī jums, kad būs vajadzīgi Debesu mājokļi, neviens tos nepiešķirs. Jo Kristus saka: “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākiem, to jūs man arī neesat darījuši.” Jūs, kas līdz šim esat bijuši savtīgi. visu savu dzīvi domādami tikai par savām ērtībām un labumu, ievērojiet, ka jūsu pārbaudes laiks drīz, drīz noslēgsies. Ko jūs darāt, lai izpirktu savu savtīgo un nelietderīgo dzīvi? Uzmostieties! Uzmostieties!