Dievs mīl tavu sievu. Viņa ir cietusi, bet Dievs visu ir redzējis, visu pierakstījis, un Viņš tevi neturēs par nevainīgu aizvainojumos un sāpēs, ko tu viņai esi sagādājis. Laimīgu nedara ne bagātība, ne prāta spējas, bet gan cilvēka tikumiskā vērtība. Patiesu krietnumu Debesis vērtē kā patiesu lielumu. Cilvēka vērtību nosaka viņa tikumiskais stāvoklis. Kāda persona var būt bagāta un intelektuāli attīstīta, bet tomēr bezvērtīga, jo kvēlojošā labsirdības un laipnības uguns nekad nav degusi uz viņa sirds altāra, jo viņa sirdsapziņa savtīguma un grēku ietekmē, ir piesārņota, aptraipīta un novārtījusies. Kad pār cilvēku valda miesas kārības un noteicošā vara tiek dota miesas grēcīgajām tieksmēm un kaislībām, tad ir sagatavota laba augsne neticībai kristīgās reliģijas patiesīgumam, un šaubas tiek izteiktas tā, it kā šaubīšanās jau pati par sevi būtu sevišķs tikums.
Salamana dzīve līdz pat galam varēja būt ievērības cienīga, ja būtu saglabāta skaidrība un tikumība. Bet šīs sevišķās žēlastības dāvanas viņš novērtēja zemāk par iekārojošu kaislību. Jaunībā viņš meklēja Dieva vadību un Tam uzticējās, un Dievs viņa vietā darīja izvēli un deva tam gudrību, kas pārsteidza pasauli. Viņa varenību un gudrību slavēja pa visu zemi. Bet mīlestība uz sievietēm bija viņa grēks. (306) Vīra gados viņš nesavaldīja šo kaislību, un tā viņam kļuva par slazda valgu. Sievas viņu noveda kalpošanā elkiem, un, kad viņa dzīves laiks sāka tuvoties noslēgumam, arī Dieva dotā gudrība tika atņemta; viņš pazaudēja rakstura stingrību un kļuva līdzīgs nepastāvīgam jauneklim, kas svārstās starp labo un ļauno. Atteikdamies no principiem, viņš ļāvās ļaunuma straumei un tādā veidā šķīrās no Dieva, sava Spēka Avota. Sākumā viņš vadījās no pamatlikumiem. Gudrību viņš vērtēja augstāk par Ofīras zeltu. Bet, ak vai, viņu pārvarēja juteklīgās iekāres. Viņu pievīla un pazudināja sievietes. Kāda mācība par uzmanības un modrības nepieciešamību! Kāda liecība par to, ka līdz pat pēdējam mirklim ir vajadzīgs Dieva spēks!
Cīņā ar iekšējo samaitātību un ārējām kārdināšanām pārspēts tika pat gudrais un varenais Salamans. Ir bīstami atļauties kaut vismazāko novirzi no visstingrākā godīguma. “Atturēties no visa, kas liekas ļauns.”(1.Tes.5:22) Ja sieviete kādam citam vīrietim stāsta savas ģimenes grūtības vai sūdzas par savu vīru, tad viņa pārkāpj laulības svinīgo solījumu; viņa apkauno savu vīru un noārda sienu, kas sargā laulības attiecību svētumu; viņa ar to plaši atver durvis un lūdz sātanu ienākt ar savām viltīgajām kārdināšanām. Un sātans jau tieši to vien vēlas. Ja kāda sieviete nāk pie kristīga brāļa ar savu sāpju, grūtsirdību un izirušu cerību stāstu, tad viņam tai, ja tā vispār grib kādam uzticēt savas grūtības, vajadzētu ieteikt par uzticības personu izraudzīt kādu māsu, un tad tur nebūs nekā tāda, kas var izlikties ļauns, kas varētu apkaunot Dieva lietu.
Atceries Salamanu! Starp daudzajām tautām nebija neviena tāda ķēniņa kā viņš, kuru mīlēja viņa Dievs. Tomēr viņš krita. Viņš tika aizvilināts no Dieva un pagrima, nododoties jutekliskām kaislībām. Tas ir laikmeta valdošais grēks, kas izvēršas plašumā briesmīgos apmēros. Tīri nav arī tie, kas sevi sauc par sabata turētājiem. (307) Ir ļaudis, kas apliecina ticību patiesībai, un tomēr savā sirdī ir samaitāti. Dievs viņus pārbaudīs un tad atklāsies to muļķība un grēks. Dieva tuvumā nemājos neviens cits kā tikai šķīstie un pazemīgie. “Kas kāps uz Kunga kalna? Un, kas stāvēs viņa svētā vietā? Kam ir nenoziedzīgas rokas un šķīsta sirds, kam dvēsele nenesas uz nelietību un kas ar viltu nezvērē.” “Kungs, kas mājos tavā dzīvoklī? Un kas dzīvos uz Tava svētā kalna? Kas bezvainīgi staigā un taisnību dara, un patiesību runā no sirds dziļumiem; kas ar savu mēli citus neaprunā, savam tuvākajam ļaunu nedara un neceļ kauna valodu pret savu tuvāko; kas bezdievīgo necienī, bet godā tos, kas Kungu bīstas, kas zvērējis sev par skādi un to nepārkāpj; kas savu naudu nedod uz netaisniem augļiem un neņem dāvanas pret nenoziedzīgo. Kas tā turas, tas nešaubīsies ne mūžam.” (Ps.14:1-5)