Savā labklājībā tu neīstenoji dzīvē posta pilnajās dienās pieņemtos lēmumus. Bagātības pieviļošā vara novērsa tevi no tavas apņemšanās, tavas rūpes vairojās. tava iespaida loks paplašinājās. Kad slimnieki savās ciešanās izjuta atvieglojumu, tie slavēja tevi, un tev iepatikās dzirdēt uzslavas no nabaga mirstīgo lūpām. Tu dzīvoji labi pazīstamā pilsētā un domāji, ka tava darba panākumi un iespaida saglabāšana prasa no tevis, lai apkārtne zināmā mērā saskanētu ar tavu darbu. Tomēr tu šai ziņā aizgāji par tālu. Tu pārāk lielā mērā pakļāvies citu domām un ieskatiem. Tu bez vajadzības izšķiedi līdzekļus, cenšoties apmierināt acu kāri un dzīves lepnību. Tu aizmirsi, ka rīkojies ar Sava Kunga naudu. Izlietojot līdzekļus, kas nāca par labu tikai uzpūtībai, tu nedomāji par to, ka eņģelis rakstvedis izdara ierakstus, kas tev liks nosarkt, kad tu reiz ar tiem sastapsies. Norādot uz tevi, eņģelis sacīja: “Tu slavēji pati sevi, bet nepaaugstināji Dievu.” Tu pa lepojies ar to, ka tev ir iespējams šīs lietas nopirkt.
Lielas summas tika izdotas nevajadzīgām lietām, kas kalpoja tikai ārējam greznumam un atbalstīja iedomību un lepnumu, kas reiz tev būs jānožēlo un par ko vajadzēs kaunēties. Ja tu nebūtu aizmirsusi prasības, kādas Debesīm ir pret tevi, un būtu pareizi izlietojusi tavai gādībai uzticētos līdzekļus, palīdzot trūkumcietējiem un atbalstot tagadējās patiesības lietu, tad tu būtu sakrājusi mantu Debesīs un būtu kļuvusi bagāta Dieva priekšā. (280) Pārdomā, cik daudz līdzekļu tu esi ieguldījusi lietās, kas nevienam nav devušas patiesu labumu, nevienu nav barojušas vai apģērbušas un nevienam nav palīdzējušas ieraudzīt savus maldu ceļus, lai varētu atgriezties pie Kristus un dzīvot.
Tu daudz esi ieguldījusi nedrošos pasākumos. Sātans tā aptumšoja tavas acis, ka tu nespēji saskatīt, kur šie pasākumi tev nedos nekādu ienākumu. Mūžīgās dzīvības nodrošināšanas pasākums tevi nespēja ieinteresēt. Šeit tu varēji ieguldīt līdzekļus, neriskējot un nepiedzīvojot vilšanos, un beigās tu būtu saņēmusi milzīgu peļņu. Tu tādā veidā būtu ieguldījusi drošajā Debesu bankā. Tu varēji savus līdzekļus nodot vietā, kur zagļi tiem netuvoties un rūsa tos nemaitātu. Šis ir mūžīgs pasākums, un tas ir par tik cildenāks par jebkuru laicīgu pasākumu, par cik Debesis ir augstākas par zemi.
Tavi bērni nebija Kristus mācekļi. Viņi sadraudzējās ar pasauli, un viņu dabīgā sirds vēlējās līdzināties pasaules cilvēkiem. Viņus pārvaldīja acu kārība un dzīves lepnums, un tas viss zināmā mērā iespaidoja arī tevi. tu daudz nopietnāk un sirsnīgāk centies patikt saviem bērniem un apmierināt to prasības, nekā patikt Dievam un vairot Viņa godu. Tu biji aizmirsusi Dieva prasības pret tevi un arī Viņa darba vajadzības. Savtīgums tevi ierosināja izdot līdzekļus par rotas lietām, kas sagādāja prieku tev un bērniem. Tu nedomāji, ka šī nauda tev nepieder; ka tā ir tikai tev aizdota, lai tevi pārbaudītu un redzētu, vai tu gribēsi izvairīties no ļaunumiem, ko redzēji citos. Dievs tevi darīja par Savu namturi, un, kad Viņš nāks, lai norēķinātos ar saviem kalpiem, kādu atskaiti tu Viņam varēsi sniegt par uzticēto namturību.
Tava ticība un vienkāršā uzticēšanās Dievam sāka izgaist līdz ar līdzekļu pieplūšanu. Ne jau uzreiz tu aizgāji no Dieva. Tava atkrišana bija pakāpeniska. Tu pārtrauci rītos un vakaros svētoties Viņam, jo tas tev ne vienmēr bija izdevīgi. Tava dēla sieva radīja īpatnējas grūtības un sarūgtinājumus, (281) kas arī stipri ietekmēja tevi pārtraukt ģimenes kopējās svētošanās sanāksmes. Tava māja palika par vietu, kur vairs neatskanēja lūgšanas. Peļņu nesošu darbu nostādīja pirmajā vietā; un Kungs un Viņa patiesība palika otrajā vietā. Atskaties uz savu iepriekšējo dzīvi; vai tā laika lielās grūtības varēja tevi piespiest atsacīties no kopējām ģimenes lūgšanām?
Pametot novārtā citiem dzirdamā veidā izteiktās lūgšanas, tu pazaudēji savu iespaidu mājā, ko tu būtu varējusi paturēt. Tavs pienākums bija atzīt savā ģimenē Dievu, neskatoties uz sekām. Tev rītos un vakaros Dievam vajadzēja pienest savas lūgšanas. Tev vajadzēja būt mājas prieterim, atzīstot un izsūdzot savu bērnu grēkus. Ja tu būtu bijusi uzticīga, tad Dievs, kas tevi vadīja, nebūtu tevi atstājis tavai gudrībai.
Līdzekļi tika nevajadzīgi izlietoti ārišķībām. Bet redzot šo grēku pie citiem, tu biji jutusies ļoti apbēdināta. Tādā veidā izdodot līdzekļus, tu aplaupīji Dievu. Tad Kungs sacīja: “Es izkaisīšu. Kādu laiku es viņai ļaušu viņas pašas izraudzītajā ceļā. Es aptumšošu spriedumu un atņemšu gudrību. Es viņai parādīšu, ka viņas stiprums ir vājums un viņas gudrība ir tikai neprāts. Es viņu pazemošu un atvēršu viņai acis, lai tā ierauga, cik tālu no manis ir aizgājusi. Ja arī tad viņa neatgriezīsies pie Manis ar visu savu sirdi un Mani neatzīs visos savos ceļos, tad Mana roka izkaisīs un mātes un bērnu lepnums zudīs, un viņu daļa atkal būs nabadzība. Paaugstinātam jātiek Manam Vārdam. Cilvēcīgā augstprātība ir jānoliek un cilvēcīgais lepnums ir jāatmet.”
Šo iepriekš atstāstīto atklāsmi es saņēmu Ročesteras N.Y. pilsētā 1865. gada 25. decembrī. Pagājušajā jūnijā es redzēju, ka Kunga rīcība ar tevi ir mīlestības pilna, ka Viņš tagad tevi lūdz pievērsties Viņam lai tu dzīvotu. (282) Man rādīja, ka jau vairākus gadus tu saproti, ka esi atkritusi. Ja tu būtu svētojušies Dievam, tu būtu varējusi padarīt lielu un labu darbu, ļaujot savai gaismai spīdēt uz citiem. Ikkatram ir savs darbs, kas viņiem jāpadara priekš Kunga. Katram Viņa kalpam ir uzticētas sevišķas dāvanas vai īpaši podi. “Vienam Viņš deva piecus podus un otram divus un trešajam vienu, ikkatram pēc viņa spēka.”(Mat.25:15) Katram kalpam ir kaut kas uzticēts, par ko viņš ir atbildīgs, un dažādās uzticības dāvanas atbilst mūsu dažādajām spējām izdalot dāvanas Dievs nav rīkojies partejiski. Podus Viņš ir izdalījis pazīstot Sava kalpa spējas, un Viņš sagaida attiecīgu peļņu.
Tavas agrākās dzīves laikā Kungs tev deva iespaida podus, bet nedeva līdzekļu podus un tādēļ arī negaidīja, lai tu savā nabadzībā dotu to, ko varēji, kaut arī, ja tu būtu domājusi par saviem apstākļiem, tu atrastu sev attaisnojumu, lai nedarītu pat tik daudz, cik tu darīji. Slimības laikā Dievs no tevis neprasīja rosīgo spēku, ko slimība bija atņēmusi. Kaut arī iespaida un līdzekļu ziņā tu biji ierobežota, tomēr Kungs pieņēma tavas pūles darīt labu un atbalstīt Viņa lietu atbilstoši tam, kas tev bija, bet ne atbilstoši tam, kā tev nebija. Kungs nenicina pat vismazāko ziedojumu, ja tas dots labprātīgi un no sirds.
Tavs raksturs ir kvēls un aizrautīgs. Nopietnība un dedzība labā lietā ir uzslavas cienīga. Savas agrākās dzīves grūtībās un sarežģījumos tu ieguvi pieredzi, kas nāca par labu citiem. Kalpojot Dievam, tu biji dedzīga. Tu tiem, kas neticēja tagadējai patiesībai, labprāt liecināji uz ko pamatojas mūsu nostāja. Tu spēji runāt droši un iespaidīgi; jo šīs lietas tev bija īstenība. Patiesība bija daļa no tavas būtnes; un tie, kas klausījās tavus nopietnos aicinājumus, nešaubījās par tavu godīgumu un jutās pārliecināti, ka tas, ko tu saki, tiešām tā arī ir.
(283) Dieva aizgādībā tavs iespaids paplašinājās; klāt pie tā Dievs atrada par derīgu tevi pārbaudīt, nododot tavās rokās līdzekļu podus. Tādā veidā tu tiki pakļauta divkāršai atbildībai. Kad tavi dzīves apstākļi sāka uzlaboties, tu sacīji: “Līdz ko būšu nopirkusi māju, es ziedošu arī Dieva lietai.” Bet, kad tev bija māja, tu ieraudzīji iespējas izdarīt tik daudz uzlabojumu, lai viss ap tevi būtu patīkams un ērts, ka tu aizmirsi Kungu un Viņa prasības pret tevi, un tu biji mazāk noskaņota palīdzēt Dieva lietai nekā tad, kad tavas dienas aizritēja trūkumā un sāpēs.
Tu meklēji pasaules draudzību, aiziedama arvien tālāk no Dieva. Tu aiz mirsi Kristus pamācību: “Sargājieties, ka jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar lieku ēšanu un zūdīšanos pēc uztura (ar šīs dzīves rūpēm — pēc angļu tulk.) un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk.”(Lūk.21:34) “Kas liekas stāvam lai pielūko, ka nekrīt.”(1.Kor.10:12)
Kristīgai dzīvai ir trīs lozungi, kas jāņem vērā, ja nevēlamies, ka mums piezogas sātans, un tie ir: “Esi modrs, lūdz un strādā.” Lūgšanas un modrība tajās ir nepieciešama pieaugšanai dievbijīgā dzīves veidā. Nekad tavas dzīves laikā nav bijis svarīgāks brīdis par pašreizējo. Tava vienīgā drošība ir dzīvojot līdzīgi kā modram sargam. Esi nomodā un lūdz pastāvīgi. Ak, cik ļoti tas aizsargā no pakļaušanās kārdināšanām un iekrišanas pasaules valgos! Cik nopietni tev vajadzēja strādāt nedaudzajos pēdējos gados, kad tev bija plašs iespaids.
Mīļā māsa, cilvēku uzslavai un pasaulē plūstošajai glaimu straumei uz tevi bija lielāka ietekme, nekā tu pati to apzinājies. Tu neesi savus podus pavairojusi, nododot tos mijējiem. Pēc dabas tu esi iejūtīga un augstsirdīga. (284) Zināmā mērā tu šiem rakstura vilcieniem esi ļāvusi atklāties savā dzīvē, bet ne tik daudz, cik prasa Dievs. Nepietiek ar to vien, ka tev ir šīs brīnišķās dāvanas; Dievs prasa, lai tās pastāvīgi atklātos darbos; jo caur tām Viņš svētī un aplaimo tos, kuriem nepieciešama palīdzība; ar tām Viņš virza uz priekšu cilvēku glābšanas darbu.
Kungs vēlas, ka rūpes par cienīgiem trūcīgiem vai arī Viņa darba atbalstīšana nebūtu atkarīga no skopiem cilvēkiem. Tādi ļaudis ir pārāk šaursirdīgi; nabagiem viņu lielajās bēdās tie nenovēlēs pat vissīkāko žēlastības dāvanu. Viņi arī gribētu sašaurināt mūsu darbu, lai tas atbilstu viņu ierobežotajiem uzskatiem. Viņu galvenā doma būs līdzekļu taupīšana. Viņu nauda tiem ir vērtīgāka par dārgajām dvēselēm, kuru dēļ mira Kristus. Šādu cilvēku dzīves gājums, cik tālu tas attiecas uz Dievu un Debesīm, ir sliktāks par pilnīgu tukšumu. Dievs tiem neuzticēs Savu lielo un svarīgo darbu.