Šajā brīdī tu izjuti izšķirošu pārmaiņu; visas saite trūka, un šaubu un sāpju vietā tavu sirdi pildīja prieks un līksmība. Pateicība Dievam bija sirdī un uz lūpām. (274) “Ak, ko Kungs ir darījis”, bija tavas dvēseles valoda. Kungs dzirdēja Savu kalpu lūgšanas un pacēla tevi, lai tu vēl dzīvotu, panestu grūtības, būtu modra un gaidītu uz Viņa parādīšanos un slavētu Viņa Vārdu. Trūkums un rūpes tevi smagi nomāca. Kad reizēm tevi ietina tumši mākoņi, tu nevarēji atturēties nejautājusi: “Mans Dievs, vai tu mani esi atstājis?” Tu tomēr nebiji atstāta, kaut arī nespēji saskatīt nekādu izeju. Kungs vēlējās, lai tu uzticētos Viņa mīlestībai un žēlastībai kā saulainās, tā arī tumšās un apmākušās dienās. Reizēm mākoņi pašķīrās un cauri izlauzās gaismas stari, lai stiprinātu tavu izmisušo sirdi un svārstīgo paļāvību, un tu atkal ar savu drebošo ticību varētu pieķerties sava Debesu Tēva drošajiem apsolījumiem. Tu nevilšus izsaucies: “Ak Dievs, es gribu ticēt, es gribu Tev uzticēties. Līdz šim tu esi bijis mans palīgs un arī tagad Tu mani neatstāsi.”
Kad bija izcīnīta uzvara un pār tevi atkal spīdēja gaisma; tu nespēji atrast vārdus, lai izteiktu savu sirsnīgo pateicību laipnajam Debesu Tēvam. Tu domāji, ka nekad vairs neapšaubīsi Viņa mīlestību un nebeigsi uzticēties Viņa gādībai. Tu nemeklēsi sev ērtības. Smagu darbu tu neuzskatīji par nastu, ja tas tikai pavēra ceļu, kas darīja tevi spējīgu apgādāt savus bērnus un pasargāt tos no šajā laikmetā visur valdošās netaisnības. Tava sirds karsti ilgojās redzēt viņus pievēršamies Kungam. Tu ar asarām sauci uz Dievu un lūdzi savu bērnu labad. Tu tik ļoti vēlējies, lai viņi atgrieztos. Reizēm tava sirds pagura un zaudēja cerību, un tu baidījies, ka tavas lūgšanas netiks paklausītas; tad atkal tu no jauna nodevi savus bērnus Dievam un, ilgodamās glābt, liki tos uz Viņa altāra.
(275) Tiem aizejot armijā, viņus pavadīja tavas lūgšanas. Brīnišķīgā kārtā viņi tika pasargāti no visa ļauna. Viņi to nosauca par labu laimi; tomēr viņu pasargāšanā lielu lomu spēlēja mātes lūgšanas, kas nāca no bēdu nomāktas sirds, redzot draudošās briesmas, ka viņas bērnu dzīvības var pārtrūkt bez cerības Dievā. Cik daudz lūgšanas pacēlās uz Debesīm, lai šie dēli tiktu pasargāti un pēc tam paklausītu Dievam un savu dzīvi atdotu Viņa godam. Baidoties un rūpējoties par saviem bērniem, tu lūdzi Dievu, lai Viņš tos atkal atved pie tevis, lai tu vēl sirsnīgāk varētu palīdzēt viņiem atrast svētuma teku. Tu apņēmies pūlēties uzticīgāk kā jebkad agrāk.
Kungs pieļāva tev iet cauri ciešanām un piemeklējumiem, lai tu iegūtu piedzīvojumus, kas nāktu par labu tev pašai un citiem. Trūkumā un grūtībās tu mīlēji Kungu un vērtēji reliģijas priekštiesības. Tevi iepriecināja un mierināja Kristus atnākšanas tuvums. Tev bija dzīva cerība rast atdusu no smagā darba un visām grūtībām, bet tev vajadzēja saprast, ka tu neesi ne par daudz strādājusi, ne pārāk daudz cietusi, jo apustulis Pāvils paskaidro: “Mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums dod neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību.” (2.Kor.4:17)
Satikšanās ar Dieva ļaudīm tev likās gandrīz kā viesošanās Debesīs. Šķēršļi tevi nevarēja atturēt. Tu varēji paciest nogurumu un laicīgās barības trūkumu, bet tu nevarēji atļauties iztikt bez garīgās maizes. Tu no visas sirds meklēji Dieva žēlastību, un nemeklēji to veltīgi. satiksme ar Dieva ļaudīm tev sniedza visbagātāko svētību.
Dzīvojot kristīgu dzīvi tavai dvēselei rieba tukša iedomība, lepnums un pārspīlēta ārējā greznošanās. Kad tu redzēji, ka cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, līdzekļus izdeva izrādīšanās kāres un lepnuma apmierināšanai, tad tava sirds un lūpas sacīja: “Ak, ja man būtu līdzekļi, (276) atrodas šo neuzticīgo namturu rokās, tad es par vislielāko priekštiesību uzskatītu iespēju palīdzēt trūkumcietējiem un atbalstīt Dieva darba tālāko attīstību.”
Tu bieži izjuti Dieva klātbūtni, kad tu pazemīgi centies citiem paskaidrot šīm pēdējām dienām dotās patiesības. Tu biji izjutusi patiesības iespaidu pati savā dzīvē. Ko tu biji redzējusi un dzirdējusi, un piedzīvojusi, un par ko tu biji liecinājusi, par to tu zināji, ka tas nav izdomājums. Personīgās sarunās tu ar prieku citiem stāstīji par brīnišķīgajiem ceļiem, pa kādiem Dievs vada Savus ļaudis. Par Dieva rīcību tu runāji ar tādu pārliecību, ka tavi vārdi uz klausītāju sirdīm atstāja dziļu (iespaidu) ietekmi. Tu runāji, ka radās iespaids, ka tu labi pazīsti lietas par kurām liecini. Stāstot citiem par tagadējo patiesību tu ilgojies pēc lielākām iespējām un plašāka iespaida, lai tu varētu daudzu tumsā esošu cilvēku uzmanību pievērst gaismai, kas mirdzēja pār tavu teku. Reizēm tu vēroji savu nabadzību, domāji par ierobežoto iespaidu un savām vislabākajām pūlēm, ko tie, kas saucās par patiesības lietas draugiem, bieži vien iztulkoja nepareizi; un tu gandrīz kļuvi mazdūšīga.
Savā nenopamatotajā stāvoklī tu dažreiz kļūdījies spriedumos, un tad ļaudis, kuru sirdīs vajadzēja mājot mīlestībai, kas nedomā ļaunu, ļoti tevi uzmanīja, nodevās ļaunām aizdomām un cik vien iespējams izcēla tās kļūdas, kuras, pēc viņu domām, tie redzēja tevī. Bet Jēzus mīlestība un Viņa maigā līdzjūtība tevi neatstāja; tā tevi uzturēja dzīves grūtajos pārbaudījumu brīžos. Tev vissvarīgākais bija Dieva valstība un Kristus taisnība. Tavu dzīvi sabojāja nepilnības, jo kļūdīties ir cilvēcīgi, bet ņemot vērā visu, ko Kungam ir paticis atklāt par taviem drosmi atņemošajiem apstākļiem, kad tu cieti trūkumu un sastapies ar smagiem pārbaudījumiem, es nezinu neviena cita, (277) kas būtu varējis pielaist mazāk kļūdu nekā tu, ja tam būtu jācīnās ar tādu pat nabadzību un nepārtrauktām grūtībām. Viegli ir tiem, kuriem ir aiztaupītas smagas grūtības, kurām pakļauti citi; viegli no malas vērot un apšaubīt, domāt ļaunu un meklēt kļūdas. Daži ir labprātīgāki citus viņu rīcības dēļ nopelt, nekā uzņemties atbildību pateikt, ko vajadzēja darīt, vai arī norādīt uz kādu citu pareizāku ceļu.
Tu apmulsi. Tu nezināji, kam uzticēties. no N. un apkārtnē bija pavisam maz tādu Sabata ievērotāju, kas uz citiem atstāja glābjošu iespaidu. Daži, kas sevi sauca par ticīgajiem, nedarīja godu tagadējās patiesības lietai. Tie ar Kristu nesakrāja, bet gan izkaisīja. Viņi varēja skaļi un gari runāt; bet darbā nebija iesaistītas viņu sirdis. Viņu apliecinātā patiesība tos nebija svētojusi. Šie ļaudis, kuros nebija saknes, atteicās no ticības. Patiesības lietai būtu bijis labāk, ja viņi to būtu darījuši jau agrāk. Sātans visu to izmantoja, lai sagatavotu ceļu tavai atkrišanai.
Mana uzmanība tika pievērsta tavām ilgām pēc naudas. Tavas sirds domas bija sekojošas: “Ak, ja tikai man būtu nauda, es gan to neizšķiestu! Es būtu par priekšzīmi visiem sīkumainajiem un skopajiem. Es viņiem parādītu, cik lielas svētības iegūstamas labos darbos.” Tavai dvēselei rieba mantkārība. Redzot cilvēkus, kuriem piederēja daudz šīs pasaules mantu, bet kas savu sirdi aizslēdza trūcīgo kliedzieniem, tu sacīji: “Dievs viņus piemeklēs; Viņš atmaksās tiem pēc viņu darbiem.” Vērojot bagātniekus, kas savas sirdis bija apjozuši ar savtīgumu kā ar dzelzs važām, tu saprati, ka tie bija nabadzīgāki par tevi, kaut arī tevi nomāca trūkums un ciešanas. Kad tu redzēji šos ļaudis, kas lepojās ar savu bagātību, staigājam paceltu galvu, tāpēc, ka naudai ir spēks, tu juti tiem līdzi un nekādā gadījumā neļautos pierunāties apmainīties vietām. Bet tu vēlējies iegūt naudu, (278) ko varētu izlietot kā pārmetumu mantkārīgajiem.
Kungs sacīja Savam eņģelim, kas līdz šim bija tev kalpojis: “Es viņu esmu pārbaudījis nabadzībā un bēdās un viņa nenovērsās no Manis un arī nesacēlās pret Mani. Tagad Es viņu pārbaudīšu ar labklājību. Es viņai atklāšu kādu cilvēcīgās sirds lappusi, ko viņa nepazīst. Es viņai rādīšu, ka nauda ir visbīstamākais ienaidnieks, kādu tā jebkad ir sastapusi. Es viņai atklāšu bagātības pieviļošo varu; ka tā ir slazda valgs pat tiem, kas domā, ka ir nodrošināti pret savtīgumu un nepieejami kārdinājumiem uz paaugstināšanos, izšķērdību, lepnumu un kāri dzirdēt cilvēku uzslavas.
Man rādīja, ka tev pavērās ceļi ieņemt dzīvē labāku stāvokli un beidzot iegūt līdzekļus, pēc kā tu ilgojies, lai tos izlietotu gudri un par godu Dievam. Cik ļoti norūpējies tev kalpojošais eņģelis vēroja šo jauno pārbaudījumu, lai redzētu, kā tu to izturēsi. Es redzēju, ka naudai, nonākot tavās rokās, tu pakāpeniski, gandrīz nemanot šķīries no Dieva. Tev uzticētie līdzekļi tika izdoti personīgām ērtībām, apņemot sevi ar šīs dzīves labajām lietām. Es redzēju, ka eņģeļi, raugoties uz tevi, ļoti skuma un, pa pusei savus vaigus novērsuši gatavojās aiziet. Bet tu viņu klātbūtni neievēroji un turpināji iet savu ceļu, nepiegriežot vērību eņģeļu sardzei.
Veikalniecisko lietu kārtošana un ar tavu jauno stāvokli saistītās rūpes aizņēma laiku un uzmanību, un par saviem pienākumiem pret Dievu tu vairs nedomāji. Jēzus tevi bija atpircis ar Savām asinīm. Tu nepiederēji pati sev, tavs laiks, tavs spēks un tavā rīcībā esošie līdzekļi — viss piederēja tavam Glābējam. Viņš visu laiku bija tavs uzticamais Draugs, tavs Stiprums un tavs Patvērums, kad visi citi draugi izrādījās kā aizlūzušas niedres. Tu par Dieva bagātīgajām dāvanām un Viņa mīlestību samaksāji ar nepateicību un aizmāršību.
Tava vienīgā drošība bija pilnīgā un nešaubīgā uzticēšanās Kristum, (279) tavam Pestītājam. Prom no krusta tev nebija nekādas drošības. Cik vājš šajā gadījumā izrādījās cilvēcīgais spēks! Ak, cik ļoti skaidri atklājās, ka bez stipruma, ko Dievs piešķir tiem, kas uzticīgi paliek Viņā, nav nekāda patiesa spēka. Vienai ticībā pienestai lūgšanai ir vairāk spēka nekā cilvēcīgās gudrības bagātībai.