Mans mīļais dēls! Šos vārdus es rakstu sakarā ar tavu deviņpadsmito dzimšanas dienu. Jaukas bija nedaudzās nedēļas, kuras tu pavadīji kopā ar mums. Tu gatavojies mūs atstāt, tomēr tevi pavadīs mūsu lūgšanas.
Šodien noslēdzas viens tavas dzīves gads. Atskaties atpakaļ, ko tu par to vari teikt? Vai esi gājis uz priekšu dievišķā dzīvē? Vai garīgi esi audzis? Vai esi sevi sitis krustā līdz ar savām iegribām un iekārēm? Vai tev ir palielinājusies interese pētīt Dieva Vārdu? Vai esi ieguvis izšķirošu uzvaru pār savām izjūtām un untumaino stūrgalvību? Ak, kas gan ir rakstīts par tavu dzīvi šajā nupat mūžībā aizgājušajā gadā, kurš vairs nav atsaucams?
Kaut, uzsākot jauno gadu, tu sirsnīgi apņemtos iet uz priekšu un uz augšu. Lai visa tava dzīve kļūst skaidrāka un cēlāka par to, kāda tā ir bijusi līdz šim. Spraud sev par mērķi nevis savas intereses un savus priekus, bet virzīt uz priekšu sava Glābēja darbu. Nepaliec tādā stāvoklī, kur tev pašam vienmēr ir vajadzīga palīdzība un kur citiem jārūpējas, lai tu nenoklīstu no šaurā ceļa. Tu vari būt stiprs un uz citiem atstāt svētījošu iespaidu. Tu vari nostāties tā, ka tavā dvēselē pamodīsies vēlēšanās darīt citiem labu, iepriecināt (262) noskumušos, stiprināt vājos un izmantot katru izdevību nodot liecību par Kristu. Spraud sev par mērķi paaugstināt Dievu visās lietās, visur un vienmēr. Visā ieaud savu reliģiju. Visu, ko uzsāc, dari pilnīgi.
Tu neesi uzņēmis Dieva glābjošo mīlestību tādā mērā, kādā tev bija priekštiesība to saņemt, jo tu par savas dzīves galveno mērķi neesi darījis Kristus pagodināšanu. Lai katrs tavs lolotais nodoms, katrs darbs, kurā tu piedalies un katrs prieks, ko tu baudi, pagodina Dievu. Lai tava sirds saka: Ak, Dievs, es piederu Tev, lai dzīvotu Tev, strādātu Tev un ciestu Tevis dēļ.
Daudzi saka, ka atrodas Kunga pusē, bet viņu tur nav; viss viņu dzīves iespaids ir sātana pusē. Kā lai nosakām, kurā pusē mēs atrodamies? Kam pieder sirds? Ar ko nodarbojas mūsu domas? Par ko mums patīk sarunāties? Kam mēs veltām savas vissiltākās jūtas un savus vislabākos spēkus? Ja esam Kunga pusē, tad savās domās kavēsimies pie Viņa, un tās būs mūsu mīļākās domas. Mums nav nekādas draudzības ar pasauli; visu, kas mēs esam un kas mums ir, mēs esam nodevuši Viņam. Mēs ilgojamies līdzināties Viņam, elpot Viņa Garu, darīt Viņa prātu un visās lietās patikt Viņam.
Tavai nostājai vajadzētu būt tik noteiktai, ka neviens nevarētu tevi pārprast. Bez stingras apņēmības tu neatstāsi nekādu iespaidu uz pasauli. Tavi lēmumi var būt labi un sirsnīgi, bet tie neīstenosies dzīvē, ja tu par savu stiprumu nedarīsi Dievu un stingrā mērķtiecībā neiesi uz priekšu. Tev visu savu sirdi vajadzētu ielikt Dieva darbā. Tev nopietni jācenšas iegūt piedzīvojumus kristīgā dzīvē. Savā dzīvē tev jāatdarina Kristus priekšzīme.
Tu nevari kalpot Dievam un mantai. (263) Ja tu pilnīgi neesi Kunga pusē, tad tu esi sātana pusē. “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.”(Mat.12:30) Dažu cilvēku reliģiskā dzīve ir viena vienīga neveiksme, jo viņi pastāvīgi svārstās un nav noteikti un apņēmīgi. Viņi bieži tiek pārliecināti par savu vainu un gandrīz jau ir ar mieru visu nodot Dievam; tomēr pilnīgi par to neizšķīrušies, viņi atkal atkrīt. Šādā stāvoklī sirdsapziņa nocietinās un kļūst arvien nejūtīgāka pret Dieva Gara iespaidu. Viņa Gars ir brīdinājis, ir pārliecinājis, un tomēr tas nav ņemts vērā, līdz apbēdināts Tas ir gandrīz pilnīgi no viņiem novērsies. Ar Dievu nevar jokoties. Viņš skaidri parāda pienākumu, bet, ja cilvēks palaiž garām iespēju staigāt gaismā, tad tā pārvēršas par tumsu.
Dievs tev pavēl iet un strādāt Viņa vīna kalnā. Sāc tieši tur, kur tu pašlaik atrodies. Ej pie krusta un tur atsaki sev, pasaulei un katram elkam. Uzņem Jēzu savā sirdī pilnīgi. Tavā stāvoklī tev nebūs viegli pastāvīgi dzīvot priekš Kunga un atstāt uz citiem iespaidu, kas tos vadītu prom no grēka, izpriecām un ģeķībām uz šauro ceļu, kas nozīmēts Kunga atpirktajiem, lai tie pa to staigātu.
Nedalīti nododies Dievam; bez atlikuma visu pakļauj Viņam un tā centies iegūt mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. Tu nevari no Kristus saņemt dzīvību dodošo uzturu, ja tu neatrodies Viņā. Ja tu neesi Viņā, tad tu esi nokaltis zars. Tu neizjūti savu nabadzību šķīstuma un patiesa svētuma ziņā. Tev vajadzētu sirsnīgi ilgoties pēc Svētā Gara un nopietni lūgt Dievu, lai to dabūtu. Tu nevari gaidīt Dieva svētības, ja pēc tām netiecies. Ja izlietosi tev pieejamos līdzekļus, tad tu pieaugsi žēlastībā un celsies augstākai dzīvei.
No dabas tev nav mīlestības uz garīgām lietām, bet šo mīlestību tu vari iegūt, vingrinot šajā virzienā savu prātu, savas būtnes spēkus. Tev ir vajadzīgs spēks, (264) kas rodas strādājot. Patiesa audzināšana un izglītība izpaužas tādā mūsu spēju izlietošanā, kas ļauj sasniegt svētīgus rezultātus. Kāpēc reliģijai mēs pievēršam tik maz uzmanības, kamēr pasaule saņem mūsu smadzeņu, kaulu un muskuļu spēku? Tikai tāpēc, ka mēs paši visas savas būtnes spēkus koncentrējam šajā virzienā. Mēs esam radinājušies nopietni un ar spēku nodoties laicīgiem pasākumiem, līdz mūsu prātam ir viegli darboties šajā virzienā. Tieši tāpēc kristiešiem reliģiskie pienākumi liekas tik grūti un laicīgie tik viegli. Visas mūsu spējas radinātas darboties šajā virzienā. Reliģiskā dzīve ir izpaudusies tikai piekrišanā Dieva Vārda patiesībām, kas praktisku atspoguļojumu nav atradušas.
Reliģisku domu un dievbijīgu jūtu kopšana nav darīta par audzināšanas sastāvdaļu. Bet tām vajadzētu ietekmēt un pārvaldīt visu būtni. Nav ieraduma darīt taisnību. Labvēlīgu iespaidu ietekmē notiek tikai lēkmjveidīga pamošanās, bet dabīgi un labprāt mēs par garīgām lietām nedomājam, jo tāds pamatlikums mūsu prātu nepārvalda..
Ja prāts pastāvīgi tiktu vingrināts garīgās lietās, tad nebūtu vajadzības vienmēr palikt par garīgiem pundurīšiem. Bet šajā gadījumā attiecīgos trūkumus nevar aizpildīt tikai ar lūgšanām pēc garīgas izaugsmes. Tev jāradina prāts koncentrēties uz garīgām lietām. Vingrinoties spēks pieaugs. Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, atrodas uz ceļa, pa kuru ejot tie var pazaudēt abas pasaules. Būt pa pusei kristietim un pa pusei pasaules cilvēkam nozīmē būt kristietim tikai par vienu simtdaļu un visas atlikušās būt pasaules cilvēkam.
Garīgā dzīvība ir tas, ko prasa Dievs, un tomēr tūkstoši kliedz: “Es nezinu, kāpēc man nav garīga spēka, nav Dieva Gara.” Tomēr šie paši cilvēki kļūst rosīgi un runīgi, pat daiļrunīgi, ja sarunas novirzās uz laicīgiem jautājumiem. Paklausies šos cilvēkus sapulcē. Viņi izsaka pāris vārdus tikko dzirdamā balsī. Tie ir pasaules cilvēki. (265) Viņi ir kopuši pasaulīgas tieksmes, līdz viņu spējas nostiprinājušās šajā virzienā. Bet garīgās lietās viņi ir tikpat nespēcīgi kā mazi bērni, kaut gan tiem vajadzētu būt saprātīgiem un stipriem. Tiem nepatīk kavēties pie Dievbijības noslēpuma. Debesu valoda viņiem ir sveša, un savu prātu viņi nav tā audzinājuši, lai būtu sagatavoti dziedāt Debesu dziesmas un priecāties garīgās nodarbībās, ar ko tur tiks saistīta viņu uzmanība.
Vārda kristieši, pasaulīgie kristieši nepazīs Debesu lietas. Tie nekad netiks novesti pie Jaunās Jeruzalemes vārtiem, lai nodotos lietām, kas līdz tam viņus nav interesējušas. Viņi nav radinājuši savu prātu priecāties par svētām lietām, domājot par Dievu un Debesīm. Kā gan viņi tad varētu piedalīties Debesu dievkalpojumos? Kā gan viņi varētu priecāties par visu garīgo, šķīsto un svēto Debesīs, ja tas virs zemes viņiem nav sagādājis sevišķu prieku? Pat atmosfēra tur būs vispilnīgākā skaidrība. Tas viss viņiem ir svešs. Atrodoties pasaulē un atsaucoties uz pasaulīgiem aicinājumiem, viņi labi saprata, pie kā ķerties un ko darīt. Tādā veidā pastāvīgi vingrinoties, zemākās spējas pieauga, bet prāta augstākie, cēlākie spēki, kas nav lietoti un tāpēc palikuši vāji, nemaz nespēj uzreiz atmosties garīgai darbībai. Garīgās lietas netiek izprastas, jo uz tām skatās ar pasauli mīlošām acīm, kas nespēj dievišķo godību vērtēt augstāk par laicīgo.
Prāts jāaudzina un jāradina mīlēt skaidrību. Mīlestība uz garīgām lietām ir jāatbalsta; tiešām, tā ir jāatbalsta, ja tu gribi pieaugt žēlastībā un patiesības atzīšanā. Ilgas pēc krietnuma un patiesa svētuma pašas par sevi ir labas, bet, ja tu neej tālāk, tad tās tev neko nelīdzēs. Cēli nodomi ir labi, bet tie tev neko nedos, ja tu stingri neapņemsies tos īstenot dzīvē. Daudzi aizies pazušanā, cerēdami un (266) ilgodamies būt krietni kristieši, jo viņi nopietni necīnās un tāpēc tiks svērti un atrasti par viegliem. Griba jāvingrina pareizā virzienā. No visas sirds es vēlos būt sirdsšķīstais kristietis. Es gribu zināt, kāds ir pilnīgas mīlestības garums, platums, dziļums un augstums. Uzklausi Jēzus vārdus: “Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.”(Mat.5:6) Kristus ir bagātīgi rūpējies, lai apmierinātu un piepildītu to dvēseli, kas salkst un slāpst pēc taisnības.
Mīlestības lielā skaidrība, tās sevišķais šķīstums liks dvēselei atvērties un tiekties pēc pieaugošām zināšanām dievišķās lietās, pēc vēl augstākiem sasniegumiem, un rezultātā tā vairs neapmierināsies ne ar ko mazāku par pilnību. Lielākā daļa no tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, nemaz nesaprot, kādu garīgu spēku tie būtu varējuši iegūt, ja viņi dievišķās lietās parādītu tādu pašu godkāri, dedzību un neatlaidību, ar kādu tie dzenas pēc nožēlojamām un iznīcīgām šīs zemes lietām. Viss vairums, kas sevi sauc par kristiešiem, jūtas apmierināti, būdami garīgi pundurīši. Viņi nav noskaņoti spraust sev par mērķi vispirms meklēt Dieva valstību un viņas taisnību; tā kā dievbijība viņiem ir apslēpts noslēpums, tad tie to nespēj izprast. Tiem nav praktisku atziņu par Kristu.