Brāli L., pagājušajā jūnijā es redzēju, ka tavs darbs ir labot savus ieradumus. Tu neredzi pats sevi. Tava dzīve ir bijusi kļūda. Tu savā ģimenē neizturies gudri un žēlsirdīgi. Tu esi pārāk prasošs. Ja tu pret savu sievu un bērniem turpināsi izturēties tāpat kā līdz šim, tad viņas dzīvības dienas saīsināsies, un tavi bērni bīsies, bet nemīlēs. Tu domā, ka tava rīcība saskan ar kristīgo gudrību, bet tu šajā ziņā maldies.
Tev ir īpatnēji uzskati par ģimenes vadīšanu. Tu rīkojies patstāvīgi un despotiski, nedodot nekādu brīvību tiem, kas ir ap tevi. Tu domā, ka spēj būt par ģimenes galvu, un tev liekas, ka tava galva ir pietiekoši gudra, lai izrīkotu katru locekli, tāpat kā mašīnu vada strādnieka roka. Tu pavēli un piesavinies autoritāti, kas nepatīk Debesīm un apbēdina līdzjūtīgos eņģeļus. Savā ģimenē tu esi izturējies tā, it kā tu būtu vienīgais, kas spēj valdīt pats pār sevi. Tu esi juties apvainots, ja tava sieva ir uzdrīkstējusies nostāties pret taviem uzskatiem vai apšaubīt tavus lēmumus.
Ilgi panesusi un pacietīgi izdabājusi taviem untumiem, viņa beidzot ir saslējusies pret netaisno autoritāti, kļuvusi nervoza un izlaidīga un atklāti nicina tavu rīcību. Tu šo viņas nostāju esi sevišķi izcēlis, esi viņu apvainojis grēkos un sacījis, ka viņu vada velna gars, kaut gan vainīgais esi tikai tu. (254) Tu viņu dzen gandrīz vai izmisumā un pēc tam viņu par to izsmej. Cik viegli tu būtu varējis darīt viņas dzīvi priecīgu un patīkamu. Bet tā ir bijusi pilnīgi pretēja.
Tu esi bijis diezgan slinks. Tu neesi gribējis izlietot spēkus, kurus Kungs tev ir devis. Bet tas ir tavs kapitāls. Šo spēku saprātīga izlietošana, čaklums un neatlaidība ļautu tev sagādāt visu nepieciešamo ērtai dzīvei. Tu esi grēkojis, domādams, ka tas ir lepnums, kas liek tavai sievai vēlēties sev lielākas ērtības. Tu viņu esi apgādājis ļoti ierobežoti un skopi. Viņai nepieciešams bagātāks un pilnvērtīgāks uzturs. Un mājās viņai vajadzīgs tik daudz ērtību, cik vien tu vari sagādāt, lai viņas darbs būtu pēc iespējas vieglāks. Bet tu uz šīm lietām esi raudzījies no nepareiza viedokļa. Tu esi domājis, ka gandrīz viss, kas ir ēdams, ir labs, ja tu ar to vari iztikt un saglabāt spēkus. Tu savas vājās sievas priekšā esi uzstājies par trūcīga uztura nepieciešamības aizstāvi. Bet viņa nevar iegūt pilnvērtīgu miesas uzbūvi vai labas asinis no uztura, ar kuru tu vari iztikt un justies labi. Daži cilvēki nevar pārtikt no uztura, kas citiem ir pavisam labs, kaut arī tas būtu pilnīgi vienādi sagatavots.
Tev draud briesmas noiet galējībās. Tavs organisms var pārvērst labās asinīs pavisam rupju un vienkāršu barību. Tavi asinis radošie orgāni ir labā stāvoklī. Bet tavai sievai ir vajadzīgs izmeklētāks uzturs. Dodot viņai tādu uzturu, ko tavs organisms var pārvērst labās asinīs, viņa nevar iztikt. Viņai trūkst dzīvības spēku, un tai nepieciešams bagātāks spēcinošāks uzturs. Viņai vajadzīgs daudz augļu un to nedrīkst ierobežot diendienā un to nedrīkst sniedzot vienus un tos pašus produktus. Viņas saites ar dzīvību ir pavisam vājas. Viņa ir slimīga, un viņas organisma vajadzības stipri atšķiras no vesela cilvēka prasībām.
Brāli L., tevi ciena diezgan augstu, bet vai tu šo cieņu esi pelnījis? (255) Ak, nē! Tu to esi piesavinājies. Tu ļoti esi rūpējies par savām ērtībām. Tu vienmēr esi izvairījies no smaga darba. Ja tu darbā nebūtu bijis tik kūtrs, tad būtu varējis dzīvot daudz ērtāk nekā tagad. Ar savu kūtrumu tu esi darījis pāri savai sievai un bērniem. Stundas, kurās tev vajadzēja čakli strādāt, ir aizgājušas runājot, lasot un atpūšoties.
Tu par sava spēka kapitālu esi tieši tādā pat mērā atbildīgs kā bagātie par savām bagātībām. Jūs visi esiet tikai namturi. Katram ir uzticēts kāds darbs. Tu savu spēku nedrīksti izlietot nepareizi, jo tas tev ir dots, lai pilnīgi apgādātu savas ģimenes vajadzības un lai tev arī būtu ko dot Dievam tagadējās patiesības lietas atbalstīšanai. Tu esi sapratis, ka tavs lepnums, ārējā greznība un iedomība…, un esi apņēmies ar savu priekšzīmi neatbalstīt šo lepnumu un izšķērdību. Bet cenšoties to darīt, tu tikpat daudz grēkoji uz otru pusi.
Tava reliģiskā dzīve ir bijusi ļoti kļūdaina. Tu esi stāvējis malā kā novērotājs, kā skatītājs, uzmanot citu trūkumus un kļūdas, un, redzot citos vainas, tu pats savās acīs esi paaugstinājies. Savstarpējos darījumos tu esi bijis uzmanīgs un godīgs un ievērojis ka citi, kas par savu ticību runā augstos vārdos, šai ziņā ir neuzmanīgi, tu viņu nepareizības esi salīdzinājis ar saviem principiem un savā sirdī esi sacījis: “Es esmu labāks nekā viņi”, kaut arī tanī pat laikā tu atrāvies no draudzes, modri vērodams un meklēdams kļūdas, tomēr neko nedarīdams, nenākdams palīgā Kungam, lai dziedinātu šo ļaunumu. Tu citus mēroji pēc savas mērauklas. Ja tie nesaskaņojās ar taviem uzskatiem, tad līdz ar to viņi zaudēja tavas simpātijas, bet pats ar sevi tu jūties pavisam apmierināts.
Savās reliģiskajās attiecībās tu esi bijis pārāk prasošs. Ja Dievs rīkotos ar tevi tā, kā tu esi vēlējies izturēties pret tiem, kas pēc tavām domām draudzē kļūdās, un kā tu esi izturējies pats pret savu ģimeni, (256) tad tiešām tavs stāvoklis būtu ļoti slikts. Bet žēlsirdīgais Dievs, kas ir ļoti līdzcietīgs, kura mīlošā laipnība nemainās, ir izturējies piedodoši un nav tevi atmetis, nedz arī tev atņēmis dzīvību tavu pārkāpumu, tavu ļoti daudzo kļūdu un atkāpšanās dēļ. Ak, nē! Viņš joprojām tevi mīl!
Vai tu tiešām esi ņēmis vērā vārdus: “Ar kādu mēru jūs mērosiet, jums taps atmērots?” (Mat.7:2) Tu esi redzējis ļaunumu, tukšu uzpūtību un pasauli mīlošu garu dažos cilvēkos no N, kas sevi tomēr sauc par kristiešiem. Tas tiešām ir liels ļaunums; nodošanās šim garam apbēdina eņģeļus. Kas tādā veidā seko nesvēto ļaužu priekšzīmei, tie atstāj iespaidu, kas dzen prom no Kristus, un uz viņu drēbēm krājas dvēseļu asinis. Ja viņi turpinās iet šo ceļu, tad tie pazaudēs savu dvēseli un kādā dienā uzzinās, cik briesmīgi smagas ir citiem dvēseles, kas nomaldījušās tāpēc, ka viņi apliecinājuši, ka tos pārvalda reliģiski pamatlikumi, bet paši ir dzīvojuši nesvēti.
Tu esi pareizi spriedis, ka par lepnumu un vienkāršības trūkumu ļaudīs, kas apliecina ticību labākām lietām, ir jāskumst. Tomēr tu, uzmanot citus un runājot par viņu kļūdām un nepareizībām, esi pametis novārtā pats savu dvēseli. Tu neesi atbildīgs ne par vienu no savu brāļu grēkiem, ja tikai tava paša priekšzīme tiem nav likusi piedauzīties un nomaldīties no šaurās tekas. Tev darāms liels un svarīgs darbs, lai uzmanītu un savaldītu sevi, lai kļūtu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, lai radinātos būt maigs, sirsnīgs un līdzjūtīgs savā ģimenē un iegūtu tādu gara cēlumu un patiesu dvēseles augstprātību, kas nicinātu jebkura veida skopumu.
Tev likās, ka pie sapulces nama ir strādāts pārāk daudz, un tu norādīji uz it kā nevajadzīgiem izdevumiem. Par to rūpēties nav tavs pienākums. Šajā namā nav nekā, kas būtu pagatavots pārāk kārtīgi, glīti, vai pārāk rūpīgi. Darītais darbs nav par daudz skaists. Iekārtojums nav pārspīlēti grezns. Vai tie, kas gatavi sūdzēties par šo lūgšanas namu, ņem vērā, kam tas ir celts; ka tam ir sevišķs mērķis, lai būtu par Dieva namu, ka tas veltīts Viņam, ka tam jābūt vietai, kur ļaudis sapulcējas, lai sastaptos ar savu Dievu. Daudzi rīkojas tā, it kā Debesu un zemes Radītājam, kas ir darījis visu, kas šai pasaulē ir skaists un jauks, patiktu, ja Viņam celtu sliktas kvalitātes un neglītu namu. Daži sev ceļ plašas un ērtas mājas, bet nevar atlicināt lielāku summu namam, ko tie veltī Dievam. Katrs viņu rokās esošais naudas gabals pieder Dievam. Viņš to tiem ir aizdevis uz īsu brīdi, lai šo naudu izlietotu Viņam par godu; bet tie šo naudu nododami Dieva lietas attīstībai, domā, ka tā izlietotie dolāri ir pilnīgi pazuduši.
Dievs negrib, ka Viņa ļaudis izlietotu līdzekļus pārspīlētai ārējai greznībai vai atsevišķiem izrotājumiem, bet Viņš vēlas, lai ceļot Viņam namu, kur Viņš sastapsies ar Saviem ļaudīm, tie rūpētos par kārtību, tīrību, gaumi un vienkāršu skaistumu. Kas ceļ Dieva namu, tiem šī nama iekārtošanā vajadzētu parādīt par tik lielāku ieinteresētību, rūpību un gaumi, par cik Tas, kuram šis nams tiek gatavots, ir augstāks un svētāks par cilvēkiem, kuriem ceļ parastās dzīvojamās mājas.
Kungs izprot cilvēku nolūkus un mērķus. Kam par Viņa raksturu ir augsti uzskati, tie ar sevišķu prieku veltīs vislabāko darbu un parādīs visizsmalcinātāko gaumi pie visām tām lietām, kam ir kaut kāds sakars ar Viņu. Bet kas negribīgi Dievam ceļ sliktāku namu par to, kādā viņš pats vēlētos dzīvot, parāda, ka tiem trūkst godbijības pret Dieva svētām lietām. Viņu darbs rāda, ka savas laicīgās intereses tie vērtē augstāk par garīga rakstura jautājumiem. (258) Mūžīgās lietas tiek nostādītas otrā plāksnē. Uzskata, ka nav svarīgi, lai kalpošanā Dievam lietotu labas un piemērotas lietas, lai gan pašu personīgajā laicīgajā dzīvē tie tās vērtē ļoti augstu. Cilvēki atklāj to sirdī valdošo pamatlikumu patieso vērtību.
Daudzi mūsu cilvēki savos uzskatos ir kļuvuši ierobežoti. Kārtību, glītumu, gaumi un ērtības nosauc par lepnumu un mīlestību uz pasauli. Te ir pieļauta kļūda. Tukša lepošanās , kas atklājas uzkrītošos tērpos un nevajadzīgos rotājumos, Dievam nepatīk. Bet Viņš, Kas cilvēkam radīja skaistu pasauli un Ēdenē izveidoja jauku dārzu ar dažādiem augļu un krāšņuma kokiem, un Kas zemi izrotāja ar visjaukāko krāsu ziediem, ir devis nepārprotamus pierādījumu, ka Viņam patīk skaistums. Tomēr Viņš pieņems no visnabadzīgākā un visvājākā cilvēkbērna vienkāršāko ziedojumu, ja tam nekā labāka nav ko dot. Dvēseles sirsnīgais godīgums ir tas, ko Kungs pieņem. Cilvēks, kas Dievu būs ieslēdzis savā sirdī un kas Viņu paaugstinās pāri visam citam, tiks vadīts uz pilnīgu savas gribas pakļaušanu Dieva gribai, un visu sevi nodos Viņa vadībai un pārvaldībai.