Mīļā māsa K, parādīšanā, kas man tika dota pagājušajā jūnijā, es redzēju, ka tavā raksturā ir cietas līnijas, tieksme neatkāpties no saviem nodomiem, kas zināmā mērā atgādina stūrgalvību. Tu neesi labprātīga pakļauties vadībai, tomēr ļoti vēlies izprast un darīt Dieva prātu. Tu esi maldīgās domās pati par sevi; tu neesi izpratusi pati savu sirdi. tu domāji, ka tava griba ir pakļauta Dieva gribai, bet šai ziņā tavs spriedums nav bijis pareizs. Tu sastapies ar grūtiem pārbaudījumiem un ļāvi savām domām kavēties pie pieviltām cerībām. Dažus gadus atpakaļ tavā dzīvē notika īpatnējs pagrieziens. Likās, ka tev būtu piestājies kāds nemiera gars. Tu nejuties laimīga, kaut arī tavā apkārtnē nebija nekā tāda, kas būtu varējis mest tik tumšu ēnu. Tu neesi savu prātu radinājusi kavēties pie gaišām domām! Tu vari atstāt spēcīgu iespaidu par labu patiesībai, ja tikai tu liksi savām domām plūst pareizā virzienā. Visiem taviem vārdiem un rīcībai vajadzētu pagodināt tavu glābēju, cildināt Viņa mīlestību un Viņa brīnišķo pievilcību.
(248) Tu esi kļuvusi par upuri nožēlojamiem maldiem, kas šajā izvirtušajā laikmetā ir tik ļoti izplatījušies, — sevišķi starp sievietēm. tu pārāk mīli pretējo dzimumu. Tev patīk viņu sabiedrība; tava uzmanības parādīšana tiem ir glaimojoša, un tu atbalsti vai pieļauj tādu tuvību, kas ne vienmēr saskan ar apustuļa pamācību: “Atturies no visa, kas liekas ļauns.” (1.Tes.5:22)
Tu pati sevi labi nepazīsti. Tu staigā tumsā. Tev ir bijis kaut kas kopējs ar pretējo dzimumu savešanu. Tā ir visnedrošākā nodarbošanās, jo tu nepazīsti sirdi un vari izdarīt ļoti sliktu darbu, tā pakalpodama lielajam dumpiniekam, kas strādā, lai savstarpēji tuvinātu pretējos dzimumus. Tas ļoti cenšas, lai savas intereses savienotu tādi cilvēki, kas viens otram ir pilnīgi nepiemēroti. Viņš ļoti līksmojas par šo savu darbu, jo ar to cilvēku saimē var radīt vairāk posta un bezcerīgu ciešanu, nekā izlietojot savu prasmi jebkurā citā virzienā.
Tu esi uzrakstījusi daudz vēstuļu, kas tev prasījušas daudz laika un pūļu. Šajās vēstulēs mazliet runāts par mūsu ticību un cerību, bet šie temati sīki sajaukti ar dažādiem iztirzātiem jautājumiem un minējumiem, vai viens vai otrs nedomā jau precēties, kā arī ar priekšlikumiem par laulībām. Liekas, ka tu tiešām daudz zini par gaidāmajām laulībām, un tu raksti un tu raksti un runā par šīm lietām, kas tavā dvēselē rada vienīgi tukšumu. “No sirds pilnības mute runā.”(Mat.12:34) Tu pati pret sevi izturies ļoti netaisni, ļaujot savām domām un sarunām grozīties ap mīlestības un precību tematiem. Tu neesi bijusi laimīga, tāpēc ka esi dzinusies pēc laimes. Tā ir neienesīga nodarbošanās, ja tu no visas sirds centīsies pildīt savu pienākumu un pamodīsies, lai kalpotu citiem, tad tu atradīsi mieru savam garam. Tavas domas koncentrējas sevī. Tās jāatrauj no sevis, cenšoties atvieglot citu rūpes un bēdas; un, darot tos laimīgus, arī tu pati kļūsi laimīga un līksma. Tev ir slimīga fantāzija. Tu domā, ka esi slima, bet slimība ir vairāk iedomāta nekā patiesa. (249) Tu neesi bijusi patiesa pati pret sevi. tu esi sarunājusies ar jauniem vīriešiem un savā klātbūtnē esi pieļāvusi tādu rīcības brīvību, kāda pieļaujama tikai no brāļa puses. Es redzēju, ka tavs iespaids…, nebija tāds, kāds tas varēja būt. Tu savām domām ļāvi noslīdēt pārāk zemu. Tu varēji tērzēt, smieties un runāt kristieša necienīgus niekus, tava izturēšanās nebija tāda, kādai tai vajadzēja būt. Tu uzvedies kā cilvēks, kam nav mugurkaula. Tu atļāvies pa pusei atbalstīties pret citiem, un tāds stāvoklis nav pareizs priekš cienījamas sievietes citu klātbūtnē. Ja tu tikai par to būtu domājusi, tad tu būtu varējusi iet un sēdēt tikpat taisni kā daudzi citi. Tavs garīgais noskaņojums tevi vada kūtrumā un liek tev baidīties no fiziskas piepūles, lai gan šī piepūle labāk veicinātu tavu atveseļošanos. Tu nekad nekļūsi vesela, ja neatbrīvosies no šī apātiskā, sapņainā dvēseles noskaņojuma un necelsies strādāt un darboties, kamēr vēl ir diena. Lai tavi darbi atbilst iztēlei un iecerēm. Novērs savas domas no sapņu pilniem plāniem. Savai reliģijai tu piejauc romantisku, iemīlējušās sievietes sentimentālismu, kas nepaceļ, bet tikai pazemo. Cietēja no visa tā neesi tu viena, jo tava priekšzīme un iespaids kaitē arī citiem.
Pēc dabas tu esi dievbijīga. Ja tu tikai liktu savām domām kavēties pie paceļošiem tematiem, kam nebūtu nekā kopēja ar tevi pašu, bet kas ir Debesu rakstura, tu vēl varētu būt derīga. Tomēr liela daļa no tavas dzīves laika ir izšķiesta sapņojot par lieliem darbiem nākotnē, kamēr pašreizējie pienākumi, kas tev liekas pavisam sīki, ir atstāti novārtā. Tu esi bijusi neuzticīga. Kungs tev neuzticēs lielāku darbu, kamēr tu neesi saskatījusi savā priekšā esošo pienākumu un to veikusi labprātīgi un priecīgi. Ja darbā neieliek sirdi, tad lai arī kāds tas nebūtu, tas vienmēr liksies smags. Kungs pārbauda mūsu spējas, vispirms dodams mums mazus pienākumus. Ja mēs neapmierināti un kurnot no tiem novēršamies, (250) tad nekas cits mums vairs netiks uzticēts, līdz mēs ar prieku ķersimies pie šiem mazajiem pienākumiem un tos padarīsim labi; tikai tad mums uzticēs lielākas atbildības. Tev podi nav uzticēti izšķiešanai, tie jādod mijējiem, lai Kungs atnākot Savu īpašumu varētu saņemt ar augļiem. Dievs podus nav izdalījis nevērīgi. Viņš šo svēto mantu ir uzticējis saviem kalpiem, pazīstot ikviena spējas. “Ikkatram savu darbu.” Viņš dod taisnīgi un sagaida, lai Viņam tāpat atdotu. Ja visi izpildītu savu pienākumu atbilstoši atbildību lielumam, tad tiem uzticētie podi, kā lielie, tā mazie, dubultotos. Godīgums tiek rūpīgi pārbaudīts, un uzticība dod skaidru liecību par viņu gudrību namturībā un par to, vai viņi irt cienīgi, lai tiem uzticētu patiesas bagātības, arī mūžīgās dzīvības dāvanu.
Konferences laikā Ņujorkā, 1868. gada oktobrī, man rādīja daudzas personas, kuras, kaut gan varēja veikt labu darbu, nedarīja nekā. Es redzēju ļaudis, kas domā, ka viņus vada augstsirdīgas domas, dievbijīgas jūtas, un ka viņiem patīk darīt labu; bet tajā pašā laikā viņi nedara nekā. Viņi ir pašapmierināti, glaimojot sev, ka, ja tiem rastos iespēja un ja apstākļi būtu labvēlīgāki, tad gan tie varētu un arī padarītu lielu un labu darbu; viņi turpina gaidīt izdevības. Viņi nicina nožēlojamā skopuļa šaursirdību, kas nabagam nenovēl mazu žēlastības dāvanu. Viņi redz, ka tas dzīvo pats sev, ka tas negrib atsaukties uz aicinājumu sevi aizmirst, lai darītu labu citiem, lai aplaimotu citus ar tiem iespaida un līdzekļu podiem, kas tiem uzticēti izlietošanai, nepareizai izšķiešanai, neatstāšanai rūsas varā un arī neaprakšanai zemē. Kas atdodas savtībai un krāpšanai, tiem būs jāatbild par saviem skopuļa darbiem un par savu podu neizlietošanu. Bet vēl lielāku atbildību prasīs no tiem, (251) kas pēc dabas ir augstsirdīgi un spēj ātri aptvert garīgas lietas, ja tie neko nedarīs un turpinās gaidīt uz izdevībām, kas pēc viņu domām vēl nav atnākušas, un tomēr atļaujas savu labo gribu — kaut ko darīt, nostādīt pretī skopuma nelabprātībai un domā, ka viņu stāvoklis ir daudz labāks par mantkārīgā kaimiņa stāvokli. Šādi ļaudis paši sevi piekrāpj. Jo labu dziņu jušana dvēselē neļaujot tām atklāties darbos, tikai palielina šo cilvēku atbildību; ja viņi sava Kunga podus neizlieto vai apslēpj, tad viņu stāvoklis nav labāks par viņu kaimiņa stāvokli, kuru viņu dvēseles tik ļoti nicina. Viņiem teiks vārdus: “Jūs zinājāt sava Kunga prātu, bet to nedarījāt.”
Ja tu savās domās būtu kavējusies pie paceļošām lietām, iedziļinādamās Debesu tematos, tad tu būtu varējusi daudz laba. Tu būtu varējusi atstāt iespaidu uz citiem, liekot viņu savtīgajām domām un pasauli mīlošajām tieksmēm nosvērties garīguma virzienā. Ja tu savas jūtas un domas būtu pakļāvusi Kristus prātam, tad tu spētu darīt labu. Tev ir slimīga iztēle, jo tu savām domām esi atļāvusi klīst pa aizliegtiem ceļiem, novirzīties no dzīves uz sapņiem. Romantisku piļu celšana un sapņošana, dienā ir iznīcinājusi tavas spējas būt lietderīgai. Tu esi dzīvojusi iedomātā pasaulē; domās tu esi jutusies kā mocekle un tikai iedomās bijusi kristiete.
Šajā pasaules laikmetā jaunieši šo zemo sentimentālismu lielā mērā ir sajaukuši ar saviem reliģiskajiem piedzīvojumiem. Mana māsa, Dievs prasa, lai tu pārveidotos. Es tevi ļoti lūdzu, pieķeries cēlākām lietām. Savus garīgos un fiziskos spēkus ziedo kalpošanai savam Glābējam, Kas tevi atpircis. Svēto savas domas un izjūtas, lai viss tavs darbs tiktu darīts iekš Dieva.
Tu briesmīgi esi piekrāpusi pati sevi. Dievs vēlas, lai tu rūpīgi pārbaudītu katru domu un katru savas sirds vēlēšanos. Izturies godīgi pati pret savu dvēseli. Ja tu visas savas mīlestības jūtas būtu atdevusi Dievam, kā Viņš prasa, tad tu nebūtu piedzīvojusi šīs pārbaudošās grūtības. Tev līdzi iet nemiera pilns gars, kurš nepazudīs, kamēr tavas domas neizmainīsies, kamēr tu nepārtrauksi sapņot dienā un celt iedomu pilis un nesāksi strādāt tagadnei.
Rakstot vēstules, nepieskaries vairs pretējo dzimumu savešanas jautājumam un minējumiem par tavu draugu laulībām. Laulību attiecības ir svētas, bet šinī izvirtušajā laikmetā tās apēno visāda veida zemiskums. Laulību priekštiesības izmanto ļaunprātīgi, un laulības kļuvušas par noziegumu, kas tagad veido vienu no pēdējo dienu zīmēm, tāpat kā noziegums bija pirmsplūdu laikmetā noslēgtās laulības. Sātans pastāvīgi cenšas pamudināt nepieredzējušus jauniešus steigties nodibināt laulības savienību. Bet, jo mazāk mēs lepojamies ar laulībām, kas tagad tiek noslēgtas, jo labāk tas ir. Ja ir saprasts laulību svētais raksturs un prasības, tad pat tagad Debesis tās atzīst par labām un rezultātā abas puses būs laimīgas un Dievs pagodināts. Kaut Kungs tev palīdzētu padarīt darbu, kas gaida, lai tu to dari.
Es gribu rakstīt par šo nepareizo, pieviļošo darbu, ko dara zem reliģijas apsega. Pār vīriem un sievām valda miesas iekāres. Viss cilvēka prāts ir samaitāts ar nepareizām domām un jūtām, un tomēr sātana pieviļošā vara tā apstulbojusi viņu acis, ka nožēlojamās un piekrāptās dvēseles glaimo sev, ka ir garīgas un sevišķi svētījušās, kaut gan viņu reliģiskos piedzīvojumus galvenokārt veido iemīlējušos cilvēku sentimentalitāte un nevis skaidrība, patiesa laipnība un dvēseles pazemība; cilvēka prāts neatraujas no domām par sevi pašu, un tas arī neattīstās un nekļūst cēlāks, aplaimojot citus cilvēkus un darot labus darbus. “Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt pasaules neapgānītu.” (Jēk.1:27) Patiesa reliģija izdaiļo prātu, izsmalcina gaumi, svēto spriedumu un tās īpašnieku dara par Debesu iespaida un skaidrības līdzdalībnieku; (253) tā tuvina eņģeļus un arvien vairāk un vairāk atšķir no pasaules gara un iespaida.
Batl-Krīkā, Mičiganā