Daži aizbildinās ar sliktu veselību, — viņi labprāt tā rīkotos, ja tikai tiem būtu spēks. Šādi cilvēki tik ilgi visas intereses ir saistījuši ar sevi, tik daudz domājuši par savām nepatīkamajām izjūtām un tik daudz runājuši par savām ciešanām, grūtībām un bēdām, ka tās kļuvušas par viņu tagadējo patiesību. Viņi nespēj domāt par nevienu citu kā tikai par sevi, lai arī cik ļoti citiem būtu vajadzīga līdzjūtība un palīdzība. Jums, kas ciešat no sliktas veselības, ir dots dziedināšanas līdzeklis. Ja tu apģērbsi kailo, ievedīsi savā mājā izdzīto un dalīsi savu maizi ar izsalkušo, “Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība (tava veselība – pēc angļu tulk.) no jauna zels.”(Jes.58:8) Labdarība ir brīnišķīgas zāles pret slimībām. Kas iesaistās šādā darbā, tie aicināti saukt uz Dievu, un Viņš Sevi devis ķīlā, ka tiem atbildēs. Tuksnesī viņu dvēsele tiks paēdināta, un tie būs līdzīgi slacinātam dārzam, kam ūdens nekad netrūks.
Mostieties, brāļi un māsas. Nebaidieties no labiem darbiem. “Labu darot lai nepiekūstam, jo savā laikā arī pļausim, ja nepiekusīsim.”(Gal.6:9) Negaidiet līdz jums pasaka jūsu pienākumu. Atveriet acis un redziet, kas ir ap jums; iepazīstieties ar bezpalīdzīgajiem, bēdu nomāktajiem trūkumcietējiem. Neapslēpieties no viņiem un necentieties neievērot viņu vajadzības. Kas ar savu dzīvi rāda, ka to reliģija ir savtības un samaitātības neaptraipīta, kā to raksta Jēkabs? Kas cenšas no sirds darīt visu viņu spēkos esošo, lai sekmētu lielo pestīšanas plānu?
(30) Es pazīstu atraitni, kurai jāapgādā divi mazi bērni tikai no tā, ko viņa nopelna ar savu adatu. Viņa ir bāla un rūpju sagrauzta. Visu bargo ziemu viņa ir cīnījusies, lai uzturētu sevi un savus bērnu. Viņa saņēmusi mazu palīdzību, bet kas būtu cietis šajā gadījumā, ja būtu parādīta lielāka ieinteresētība? Šeit atrodas viņas divi zēni, deviņu un vienpadsmit gadu vecumā, kuriem vajadzīgas mājas. Kurš ir labprātīgs Kristus dēļ sniegt tiem ģimenes pavardu? Māti vajadzētu atbrīvot no šīm rūpēm, kā arī no nepieciešamības daudz strādāt ar adatu. Šie zēni dzīvo kādā ciemā, un viņu vienīgais aizbildnis ir smagi strādājošā māte. Viņi jāmāca strādāt, cik pieļauj viņu vecums. Norādījumi jāsniedz mīlestībā, pacietīgi un laipni. Daži varbūt sacīs: Jā, es tos varu pieņemt un pamācīt kā strādāt. Bet nevajag aizmirst, ka šiem bērniem jāmāca arī vēl citas lietas. Viņiem jārāda, kā izveidot labu, kristīgu raksturu. Tiem vajadzīga mīlestība un sirsnīga gādība, tie jāpamāca, lai varētu būt derīgi šai dzīvei un beidzot sagatavoti Debesīm. Novelciet savu savtīgumu un apskatieties, vai ap jums nav daudz tādu, kuriem jūs varētu palīdzēt un kurus iespējams aplaimot ar mājām, līdzjūtību, mīlestību, norādot uz Dieva Jēru, Kas atņem pasaules grēkus. Vai vēlaties kaut ko upurēt dvēseļu glābšanas labā? Jēzus, mūsu mīļais Glābējs sagatavo mājvietu jums; un kāpēc lai jūs savukārt, nesagatavotu mājvietu tiem, kam tā vajadzīga, atdarinot sava Kunga priekšzīmi? Ja jūs to negribat darīt, tad arī jums, kad būs vajadzīgi Debesu mājokļi, neviens tos nepiešķirs. Jo Kristus saka: “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākiem, to jūs man arī neesat darījuši.” Jūs, kas līdz šim esat bijuši savtīgi. visu savu dzīvi domādami tikai par savām ērtībām un labumu, ievērojiet, ka jūsu pārbaudes laiks drīz, drīz noslēgsies. Ko jūs darāt, lai izpirktu savu savtīgo un nelietderīgo dzīvi? Uzmostieties! Uzmostieties!
Ņemot vērā savas mūžīgās intereses, celieties un (31) sāciet sēt labo sēklu. Ko jūs sēsiet, to arī pļausiet. Tuvojas pļauja, — lielais pļaujas laiks, kad pļausim, ko būsim sējuši. Ražas ievākšana neizpaliks; pļaujas laiks noteikti nāks. Tagad ir sējas laiks. Tagad centieties kļūt bagāti labos darbos labprāt izdalīt, būt devīgi krājot sev mantu par labu pamatu uz nākamo laiku, ka varat satvert mūžīgo dzīvību. Es jūs, savus brāļus, ļoti lūdzu, atbrīvojieties no ledainā vēsuma. Centieties būt viesmīlīgi un priecīgi palīdzēt tiem, kuriem palīdzība ir vajadzīga.
Jūs varbūt sacīsiet, ka esiet jau uzņēmuši savās mājās cilvēkus, kas nav bijuši jūsu labdarības cienīgi, un tiem esat dāvājuši savus līdzekļus, un ka tāpēc jums vairs nav drosmes censties panākt kaut ko labu, palīdzot trūkumcietējiem. Uzlūkojiet Jēzu! Viņš nāca lai glābtu kritušo cilvēku; lai glābtu Savu tautu; bet tā negribēja Viņu pieņemt. Nonicinājuši un apsmējuši Viņa žēlastību, tie beidzot nonāvēja Viņu., Kurš nāca, lai dotu tiem dzīvību. Vai tāpēc mūsu Kungs novērsās no kritušās cilvēces? Ja arī jūsu cenšanās darīt labu ir cietusi neveiksmi deviņdesmit deviņas reizes un jūs esat saņēmuši tikai apvainojumus, pārmetumus un naidu, tomēr, ja simtajā reizē jūs gūstat panākumus un tiek izglābta viena dvēsele, ak, kāda uzvara tad ir iegūta! Viena dvēsele izrauta no sātana rokām, vienai dvēselei palīdzēts, viena dvēsele iedrošināta un uzmudināta, — tūkstoškārt atlīdzinās visas jūsu pūles. Jēzus jums sacīs: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs man esat darījuši.” Vai mums ar prieku nevajadzētu darīt visu, ko spējam, atdarinot mūsu dievišķā Kunga dzīvi? Daudzi atraujas no domas par uzupurēšanos citu labā. Viņi negrib ciest, palīdzot citiem. Viņi glaimo sev, ka no tiem netiek prasīts ciest zaudējumus citu labā, lai citi tādā veidā gūtu labumu. Tādiem mēs sakām: Jēzus ir mūsu priekšzīme.
Kad atskanēja lūgums par diviem Cebedeja dēliem, (32) lai Jēzus valstībā viens no viņiem sēdētu pa labo roku un otrs pa kreiso, tad Kungs atbildēja: ”Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Tie uz Viņu sacīja: “Varam gan. Un Viņš uz tiem sacīja: Manu biķeri gan jūs dzersiet un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jūs tapsiet kristīti, bet sēdēt pie manas labās un kreisās rokas man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs novēlējis.”(Mat.20:22,23) Cik ir to, kas var sacīt: mēs varam dzert to pašu biķeri un varam tikt kristīti ar to pašu kristību, apzināties šo vārdu nozīmi? Cik ir to, kas atdarina Lielo Priekšzīmi? Visi, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, līdz ar to svingi solās staigāt tā kā Viņš ir staigājis! Tomēr daudzi cilvēki, kas ar vārdiem vareni apliecina patiesību, ar savu rīcību rāda, ka viņi maz domā par savu Priekšzīmi, vēloties saskaņot savu dzīvi ar Viņa dzīvi. Viņi vadās no savas aprobežotās izpratnes par aizsniedzamo standartu. Viņi neatdarina Kristus pašaizliedzību, ne arī Viņa uzupurīgo dzīvi citu labā.
Starp mums atrodas trūkumcietēji, bezpajumtnieki un atraitnes. Es dzirdēju viena bagāta lauksaimnieka stāstījumu par kādas viņu vidū dzīvojošas nabadzīgas atraitnes stāvokli. Viņš izsacīja nožēlu, ka tās apstākļi ir tik ļoti smagi. Tad sekoja vārdi: “Es nezinu kā viņa izturēs šo auksto ziemu? Tagad viņai pienākuši grūti laiki.” Tādi cilvēki ir aizmirsuši savu Priekšzīmi un ar savu rīcību saka: “Nē, Kungs, mēs nevaram dzert notā paša sevis aizliegšanas, pazemošanās un uzupurēšanās biķera, no kura Tu esi dzēris, ne arī tikt kristīti ar tām pašām ciešanām, ar kurām Tu tiki kristīts. Mēs nespējam dzīvot, lai citiem darītu labu. Mūsu pienākums ir rūpēties par sevi .” Kas zina kā atraitne iztiks, ja tā izturēsies cilvēki, kuru klētis ir pārpildītas? Līdzekļi priekš viņas atrodas tās tuvumā. Un vai tiem kurus (33) Dievs darījis par saviem namturiem, kuriem Viņš uzticējis līdzekļus, drīkst atrauties no trūkumu cietošiem Kristus mācekļiem? Iedrošinoties tā rīkoties, viņi atraujas no Jēzus. Vai jūs gaidāt , lai Kungs liktu labvēlībai līt no Debesīm, tā apgādājot trūkumcietējus? Vai gan Viņš tos nav ielicis jūsu rokās, lai caur jums palīdzētu trūcīgajiem un tos aplaimotu? Vai Viņš jūs nav darījis par saviem darba rīkiem šim labajam darbam, lai jūs pārbaudītu un jums dotu priekštiesību noguldīt mantu Debesīs?
Draudzes rokās nodoti bez mātes un tēva palikušie bērni, un Saviem sekotājiem Kristus saka: Ņemiet šos trūcīgos, pamestos bērnus, uzaudziniet tos Man, un jūs dabūsiet savu algu. Es šinīs lietās esmu redzējusi atklājamies daudz savtīguma. Ja nav nekādu sevišķu pierādījumu, ka ar šādu, bez pajumtes palikušu bērnu uzņemšanu savās ģimenēs viņi paši gūs labumu, tad liela daļa novēršas un saka: nē. Liekas, ka viņi nepavisam nevēlas gādāt par šādiem bērniem un tos pat neinteresē, vai bērni tiks izglābti vai pazudīs. Pēc viņu domām, tas nav viņu pienākums. Līdz ar Kainu viņi saka: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”(1.M.4:9) Tie nevēlas uzņemties neērtības vai kaut ko upurēt bāriņu dēļ un vienaldzīgi tos pamet pasaules rokās, kas šos bāreņus reizēm uzņem labprātīgāk nekā tie, kas sevi sauc par kristiešiem. Dieva dienā nāksies atbildēt par cilvēkiem, kuru izglābšanas iespēju Debesis bija nodevušas cilvēkiem — kristiešiem. Tomēr kristieši ir centušies sevi aizbildināt un izvairījušies darīt labu, ja ar to nav varējuši kaut ko iegūt priekš sevis. Man rādīja, ka tiem, kas atraida izdevību darīt labu, Jēzus sacīs: “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man neesat darījuši.” Lūdzu lasiet Jesajas 58. nodaļu:
“Vai tāda ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kad cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos, vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Kungam patīk? Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnības saitēm, no jūga atsvabināt, (34) spaidītos atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītos, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvākā? Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi, un Kungs atbildēs, tu brēksi, un Viņš sacīs: redzi, še Es esmu. Ja no sava vidus izraidīsi varmācību, mitēsies ar pirkstiem rādīt un nerunāsi ļaunu, un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tava krēsla būs kā dienas vidus; un Kungs tevi vadīs bez mitēšanās un paēdinās tavu dvēseli tuksnesī un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst.”(5.-11.p.)