Pastāv trokšņaina dedzība, kurai trūkst mērķa vai nolūka, kas neatbilst zināšanām un ir akla savā rīcībā un postoša rezultātos. Tā nav kristīgā dedzība. Kristīgo dedzību pārvalda pamatlikumi, un tā nav lēkmjveidīga. Tā ir nopietna, dziļa un spēcīga, kurā dalību ņem visa cilvēka būtne, un tā atmodina darbam dvēseles tikumiskos spēkus. Dvēseļu glābšana un Dieva valstības intereses ir vissvarīgākie jautājumi. Vai bez dvēseļu glābšanas un Dieva goda vairošanas ir vēl kāds cits mērķis, kas prasītu lielāku nopietnību un dedzību? Šīs domas nedrīkst aplūkot pavirši. Tās ir tik svarīgas kā pati mūžība. Runa iet par mūžības interesēm. Vīri un sievas paši izvēlas labklājību vai bēdas. (233) Kristīgā dedzība neatdos visus savus spēkus tikai runāšanai, bet tā arī domās un rīkosies enerģiski un iespaidīgi. Tomēr kristīgā dedzība necentīsies, lai citi to ievērotu. Visas pūles raksturos pazemība, un tā parādīsies katrā darbā. Kristīgā dedzība vadīs uz nopietnām lūgšanām un pazemošanos un uz uzticību mājas pienākumu pildīšanā. Ģimenes lokā būs redzama laipnība un mīlestība, labvēlība un līdzcietība, kas vienmēr ir kristīgās dedzības augļi.
Man rādīja, ka tev jāiet uz priekšu. Tava bagātība Debesīs, māsa E., nav liela. Tu neesi bagāta Dieva priekšā. Kaut Kungs atvērtu tavas acis, ka tu varētu redzēt, un tavu sirdi, ka tu varētu just, un tevi ierosinātu uz kristīgu dedzību. Ak, cik maz ir to, kas gatavi pienest upurus, lai vadītu dvēseles atzīt Kristu! Cilvēki gan daudz runā , atskan daudz vārdu par mīlestību uz bojā ejošām dvēselēm, bet šādi vārdi ir lēta manta. Ir vajadzīga nopietna kristīga dedzība — dedzība, kas parādītos darbos. Visiem tagad jāstrādā pašiem priekš sevis, un, kad viņu sirdīs būs Jēzu, tad tie arī citiem par Viņu liecinās. Dvēseli, kura iemantojusi Kristu, nav iespējams aizkavēt liecināt par Viņu, tāpat kā Niagaras ūdeņus nevar apstādināt, lai tie netrauktos pāri kritumam.
Man rādīja, ka brālis F ir ieracies pasaules niekos. Viņš nespēj atļauties veltīt laiku kalpošanai Dievam, pat ne nopietnām pārdomām un lūgšanām, lai uzzinātu, ko saskaņā ar Kunga prātu, viņam vajadzētu darīt. Viņa pods ir aprakts zemē. Šīs zemes rūpes ir aprijušas viņa interesi par mūžīgām lietām. Dieva valstība un Kristus taisnība noliktas otrā vietā. Viņš mīl savu laicīgo nodarbošanos; bet es redzēju, ka ja viņš neizmainīs savu rīcību, tad Dieva roka būs pret viņu. Viņš var sakrāt, bet Dievs izkaisīs. Viņš būtu varējis darīt labu. Tomēr daudzi domā, ka, ja viņu dzīve ir laicīga darba un laicīgu pienākumu dzīve, tad viņi neko nevar darīt dvēseļu glābšanas labā, neko, lai virzītu uz priekšu sava Glābēja lietu. Viņi saka, ka nevar lietām ķerties klāt ar pusi no savas būtnes spēkiem, (234) un tāpēc tie novēršas no reliģiskiem pienākumiem un reliģiskās piepūles un sevi aprok pasaulē. Laicīgās darīšanas viņi stāda pirmā vietā un Dievu aizmirst, un Dievam viņi nepatīk. Ja kāds ir iesaistījies laicīgā darbā, kur nav iespējams iet uz priekšu garīgā dzīvē un kļūt pilnīgi svētam Dieva bijībā, tam vajadzētu savu nodarbošanos mainīt pret tādu, kur Jēzus katru stundu varētu būt ar viņu.
Brāli F, tu nedari godu savai ticības apliecībai. Tava dedzība ir pasaulīga dedzība, un tavas intereses ir patvaļīgas intereses. Garīgi tu mirsti. Tu nesaskati savu bīstamo stāvokli. Pasaules mīlestība aprij tavu reliģiju. Tev jāatmostas, tev jāmeklē Dievs, un jānožēlo sava atkrišana no Viņa. Pazemīgi uzklausi šos vārdus un atgriezies pie Kunga. Tavi reliģiskie pienākumi ir kļuvuši tikai forma. Tu nepriecājies par reliģiju; šāds prieks saistīts ar labprātīgu paklausību. Kas gribēs un paklausīs, tie ēdīs zemes labumus. Tev nav skaidru pierādījumu, ka tu reiz dzīvosi kopā ar Dievu Viņa valstībā. Gadījuma pēc tu ārēji pildi reliģiskus pienākumus, bet nenododies tiem ar sirdi. Reizēm tu izmet kādu brīdinošu vārdu grēciniekiem un kādu vārdu par labu patiesībai, bet tā ir negribīga kalpošana, tāda, kā strādā kalps, kad to redz darba uzraugs, un ar to tu aizvieto Dieva bērna priecīgo kalpošanu savam Tēvam. Ja tava sirds kvēlos kristīgā degsmē, tad visgrūtākais uzdevums būs patīkams un viegls. Kāpēc kristīgā dzīve daudziem ir tik grūta? Tāpēc, ka viņu sirds ir dalīta. Viņi ir nepastāvīgi un tas tos dara nenoteiktus visos viņu gājumos. Ja viņus bagātīgi pildītu kristīgā dedzība, kas vienmēr rodas, kad dvēsele nododas Dievam, tad skumjo vārdu: “Es esmu vājš, es esmu vājš!” vietā teiktu: “Klausies, ko Kungs priekš manis ir darījis.” Pat, ja tu pats izglābtos, par ko vērojot tavu pašreizējo dzīvi, ļoti jāšaubās, cik maz laba tu būsi paveicis. Ar tavu starpniecību nebūs izglābta neviena dvēsele. Vai Kungs gan tev teiks: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps?” (Mat.25:23) (235) Kur tu esi bijis uzticīgs? — Smagajā laicīgajā darbā un šīs dzīves rūpēs. Vai tas liks Kristum teikt jaukos vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps?”(Mat.25:23)
Mans brāli, Jēzus tevi mīl un lūdz iet pretējā virzienā, atraut savu skatu no šīs zemes un raudzīties uz augstā aicinājuma goda maksas lielo vērtību, kas tev apsolīta Jēzū Kristū. Neesi vairs vieglprātīgs un atmet to, kam nav vērtības. Lai šī laika, kurā mēs dzīvojam, svinīgā nopietnība vienmēr tevi pavada, līdz cīņa būs pabeigta. Sāc strādāt; ja tu pilnīgi nodosies Dievam, tad tavs iespaids būs liels.
Brāļa G. ģimenes vairākums atrodas uz ceļa, kas ved lejup. H. dzīvei nav nekāda mērķa. Viņa ir neprātīga, iedomīga un lepna. Viņas iespaids nepaceļ citus, nevada uz to, kas labs un svēts. Viņai nepatīk ierobežojumi, ko uzliek reliģija; tādēļ viņa negrib pakļaut savu sirdi tās svētajai ietekmei. Viņa mīl pati sevi, mīl izpriecas un meklē savus priekus. bēdīgi, tiešām bēdīgi būs rezultāti, ja viņa tagad nepagriezīsies pretējā virzienā un nemeklēs patiesu dievbijību. Viņa uz saviem brāļiem var atstāt nomierinošu, izdaiļojošu un paceļošu iespaidu. Dievs mīl šos bērnus, bet viņi nav kristieši. Ja viņi censtos dzīvot personīgu kristīgu dzīvi, tad tie varētu kļūt par gaismas bērniem un par Dieva līdzstrādniekiem; Viņi varētu būt misionāri paši savā ģimenē un arī biedru vidū.