Tomēr tieši šis piedzīvojums viņiem bija vajadzīgs, lai mācītos būt iecietīgiem pret citiem, kas atrodas līdzīgos pārbaudījumos. Daudzi domā, ka nostāja pret Liecībām viņiem nevar radīt nekādas grūtības, un turpina palikt tādā pārliecībā, līdz tie tiek pārbaudīti. Viņiem liekas savādi, ka kāds var šaubīties. Viņi izturas stingri pret tiem, kas šaubās, viņi tos apvaino un nesaudzīgi kritizē, lai parādītu savu dedzību, aizstāvot Liecības, atklādami vairāk paštaisnību nekā pazemību. Bet kad Kungs norāj viņus par viņu nepareizībām, tad tie ierauga savu lielo vājumu. Šādu pārbaudījumu viņi tik tikko spēj panest. No šiem piedzīvojumiem viņiem vajadzētu mācīties pazemību, sevis nevērtēšanu, iejūtību un neizsīkstošu mīlestību pret maldīgiem.
Man liekas, ka Kungs maldošās, vājās un drebošās dvēseles un pat tās, kas atstājušas patiesību, sevišķā kārtā aicina uz pilnīgu iekļaušanos draudzē. Tomēr mūsu draudzēs tikai nedaudzi saprot, ka tā tas tiešām ir. Un vēl mazāk ir tādu, kas izturas tā, lai spētu šādiem cilvēkiem palīdzēt. Vairāk ir to, kas stāv tieši ceļā šīm nabaga (21) dvēselēm. Ļoti daudzi ir pārāk prasoši. Viņi prasa, lai šie cilvēki pieņemtu šādus un tādus nosacījumus, pirms paši ir gatavi sniegt tiem palīdzīgu roku. Tā viņi tos attur zināmā attālumā. Viņi nav mācījušies saprast, ka to sevišķais pienākums ir iet un meklēt šīs pazudušās avis. Tiem nav jāgaida, līdz šie cilvēki nāk pie viņiem. Lasiet aizkustinošo līdzību par pazudušo avi Lk. 15:1-7 “Un visādi muitnieki un grēcinieki steidzās pie Viņa, gribēdami Viņu dzirdēt. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis uzņem grēciniekus un ēd ar tiem. Bet Viņš tiem šo līdzību stāstīja un sacīja: Ja kādam cilvēkam jūsu starpā ir simts avis un tam viena no tām pazūd, vai tas neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nenoiet pēc tās pazudušās, tiekams to atrod? Un to atradis, viņš līksmodamies ceļ to uz saviem pleciem. Un, mājās pārnācis, viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, uz tiem sacīdams: priecājaties ar mani, es savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi. Es jums saku, tā arī Debesīs būs vairāk līksmības par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās no grēkiem nav vajadzīga.”
Farizeji kurnēja, ka Jēzus pieņem muitniekus un atklātus grēciniekus un ar tiem ēd. Savā paštaisnībā viņi nicināja šos nožēlojamos grēciniekus, kas ar prieku klausījās Jēzus vārdus. Lai norātu šādu garu rakstu mācītājos un farizejos un atstātu iespaidīgu, saprotamu mācību priekš visiem, Jēzus stāstīja līdzību par pazudušo avi. Ievērojiet sevišķi sekojošos punktus:
Tiek atstātas deviņdesmit deviņas avis un uzcītīgi meklēta viena, kas ir pazudusi. Viss tiek darīts šīs nelaimīgās avs dēļ. Tā arī draudzei jāpūlas to locekļu labā, kas klīst prom no Kristus ganāmpulka. Un, ja tie aizgājuši tālu, tad negaidiet, līdz tie atgriezīsies pie (ganāmpulka) jums, bet ejiet un meklējiet tos.
Kad pazudušo avi atrada, tad mājup to nesa ar prieku, un pēc tam sekoja liela līksmība. Šai gleznā rādīts (22) svētīgais, priecīgais darbs pie maldošiem. Draudze, kas ar panākumiem dara šo darbu, ir laimīga draudze. Tas cilvēks, kura dvēseli pilda līdzcietība un mīlestība uz maldošiem un kas darbojas, lai vestu tos atpakaļ pie Lielā avju Gana, dara svētīgu darbu. Un tad, ak, kāda saviļņojoša dvēseli doma — kad viens grēcinieks tā ir atgriezts, tad Debesīs ir vairāk līksmības nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem! Savtīgās, malā stāvošās, prasošās dvēseles, kas baidās palīdzēt maldošiem, domājot, ka to darot, viņi paši aptraipīsies, nevar izprast šī misijas darba jaukumu; tās neizjūt svētlaimi, kas visas Debesis pilda ar gavilēm par vienas noklīdušas dvēseles izglābšanu. Tās noslēgušās savās ierobežotajās jūtās, šaurajos uzskatos un kļūst tikpat sausas un neauglīgas kā Ģilboas kalni, uz kuriem nav ne rasas, ne lietus. Lai stiprs cilvēks tikai atturas no darba, un pamazām viņš kļūs nespēcīgs. Kā draudze, tā cilvēki, kas nenes nastas priekš citiem, kas noslēdzas tikai sevī, drīz vien jutīsies garīgi nespēcīgi. Darbs ir tas, kas stipru cilvēku uztur stipru. Un Kristus draudzei spēku dos garīgs darbs un nastu nešana.
Sabatā un pirmā nedēļas dienā, 18. un 19. aprīlī, mēs pavadījām jaukus brīžus kopā ar mūsu ļaudīm Greenvillā. Ar mums bija brālis A un brālis B Mans vīrs kristīja astoņus cilvēkus. 25. un 26. mēs bijām Wright draudzē. Šie mīļie cilvēki vienmēr mūs sagaida ar prieku. Arī šeit mans vīrs kristīja astoņas dvēseles.
2. maijā mēs sastapāmies ar lielu draudzi Monterejas lūgšanu namā. Mans vīrs runāja ļoti skaidri spēcīgi. Temats bija līdzība par pazudušo avi. Vārds pie ļaudīm tika bagātīgi svētīts. Daži noklīdušie atradās ārpus draudzes, un nebija jūtama ne mazākā vēlēšanās viņiem palīdzēt. (23) Tiešām, dažu draudzes locekļu nelokāmā stingrība un bezjūtīgā nostāja kalpoja tikai vienam mērķim — kavēt šo personu atgriešanos, ja viņas vēlētos to darīt. Uzruna skāra viņu sirdis, un visi apliecināja vēlēšanos laboties. Pirmajā nedēļā mēs trīs reizes runājām Allegonā uz lielu draudzi. Devītajā maijā bijām norunājuši satikties ar Batl-Krīkas draudzi, bet sapratām, ka mūsu darbs Monterejā tikko bija iesācies un tāpēc nolēmām atgriezties atpakaļ Monterejā un vēl vienu nedēļu strādāt ar šo draudzi. Labais darbs virzījās uz priekšu, pārspējot mūsu cerības. Nams bija pilns ļaužu, un nekad agrāk mēs nebijām redzējuši, ka tāds darbs būtu padarīts tik īsā laikā. Nedēļas pirmajā dienā piecdesmit cilvēki iznāca uz priekšu, lai lūgtu Dievu. Brāļus dziļi skāra doma par pazudušo avi, un viņi atzina savu vēsumu un vienaldzību un nostājās pareizi. Labu liecību nodeva brāļi G. T. Lay un S. Rummery, un brāļi un māsas priecīgi viņus pieņēma. Kristīja četrpadsmit personas, no kurām viena, vidējos gados, pirms tam bija pretojusies patiesībai. Darbs gāja uz priekšu svinīgā nopietnībā. Cilvēki atzina savus grēkus, un daudzi raudāja. Visi jutās aizkustināti. Tā noslēdzās konferences gada spraigais darbs. Un tomēr mēs jutām, ka labais darbs Montery nekādā ziņā vēl nebija nobeigts. Mēs norunājām atgriezties un tad dažas nedēļas pavadījām Allegonas apgabalā.
Tikko aizritējušas konferences laiks bija ļoti saistošs. Mans vīrs ļoti daudz strādāja dažādajās sēdēs, un tagad viņam bija vajadzīga atpūta. Mūsu pagājušā gada darbu brāļi un māsas novērtēja atzinīgi, un konferences laikā mēs saņēmām uzmanīgu līdzjūtību, maigu gādību un labvēlību. Kopā ar viņiem mēs jutāmies ļoti brīvi un šķīrāmies savstarpējā uzticībā un mīlestībā.