Viņas vīrs, kā likās, nevarēja samierināties ar to, ka es draudzes priekšā esmu atklājusi sievas kļūdas, un teica, ka nejustos sāpināts, ja māsa Vaita būtu sekojusi Kunga norādījumiem Mat. 18:15-17 “Bet ja tavs brālis pret tevi grēko, tad noej un pārmāci viņu starp sevi un viņu vienu pašu; kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš negrib klausīt, tad ņem klāt vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes ikkatrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš draudzi neklausa, tad turi to par pagānu un muitnieku.”
Mans vīrs tad paskaidroja, ka viņam jāzina, ka šie mūsu Kunga vārdi attiecas uz personīgiem noziegumiem un nav attiecināmi uz māsas gadījumu. Viņa nav noziegusies pret māsu Vaitu. Kas tika atklāti norāts, tas bija atklāts ļaunums, kas apdraud draudzes un visas Dieva lietas labklājību. Šim gadījumam piemērojama Rakstu vieta 1.Tim. 5:20 “Tos, kas apgrēkojas, pārmāci visu priekšā, lai arī citi bīstas.” (16)
Brālis atzina savu kļūdu kā kristietis un, likās, samierinājās. Bija redzams, ka kopš Sabata pēcpusdienas sapulces viņi bija izplatījuši daudz baumu par šo lietu, kas bija apbrīnojamā veidā pārspīlētas un nepareizas. Tāpēc radās vēlēšanās, lai viņi lasītu rakstītu liecību. Kad tas bija izdarīts, māsa, kuru šī liecība norāja, jautāja: ”Vai tas ir tas pats, ko tu vakar sacīji?” Es atbildēju, ka tieši tas pats. Viņa likās pārsteigta un pilnīgi samierinājās ar rakstīto liecību. Es viņai to nodevu, nepaturot sev kopiju. Šai ziņā es kļūdījos. Bet manī pamodās tik siltas jūtas pret viņu un viņas vīru un tik karsta vēlēšanās palīdzēt un cerība redzēt viņu tālāko labklājību, ka šinī gadījumā pārkāpju jau nostiprinājušos paradumu.
Noteiktais sapulcēšanās laiks jau bija pagājis un mēs steigšus devāmies uz gaidošo sapulci, kas atradās pusotras jūdzes attālumā. Lasītājs var spriest, vai notikums šai rītā mums palīdzēja sakopot domas un savaldīt nervus, kas vajadzīgs lai stātos ļaužu priekšā. Bet kas gan par to domā? Daži novēl un arī parāda kaut cik žēlastības, kamēr impulsīvie un bezrūpīgie nāk ar savām nastām un grūtībām bieži pat tad, kad mums tūlīt vajadzēs runāt, vai arī tad, kad runāšana jau ir ļoti nogurdinājusi. Mans vīrs tomēr sakopoja visus spēkus un aicināts brīvi runāja par bauslību un evaņģēliju. Es biju lūgta runāt pēcpusdienā jaunajā metodistu nesen uzceltajā un iesvētītajā lūgšanas namā. Šī plašā celtne bija pārpildīta, un daudzi bija spiesti stāvēt kājās. Apmēram pusotras stundas es brīvi runāju par pirmo no diviem lielajiem baušļiem, kurus atkārtoti pieminēja mūsu Kungs, un biju pārsteigta uzzinot, ka tieši par šo tematu priekšpusdienā runājis arī metodistu sludinātājs. Lai dzirdētu, ko es saku, bija atnācis gan viņš, gan viņa ļaudis.
Vakarā pie brāļa Spoonera mums bija jauka satikšanās un pārrunas ar brāļiem Milleru, Hatchu un Haskelu un māsām Šturges, Bliss, Harrison un Malin. Tagad mēs jutām, ka mūsu darbs Tuscolas apgabalā pagaidām ir padarīts. Mūs ļoti (17) ieinteresēja šie mīļie cilvēki, tomēr baidījāmies, ka pieminētā māsa, priekš kuras man bija liecība, ļaus sātanam sevi izlietot un radīs grūtības. Es karsti ilgojos, kaut viņa šo lietu redzētu pareizajā gaismā. Viņas līdzšinējā rīcība izpostīja viņas iespaidu draudzē un ārpus tās. Bet tagad, ja viņa pieņems vajadzīgo rājienu un pazemīgi centīsies laboties saskaņā ar dotajiem norādījumiem, viņa atkal iemantos draudzes locekļu sirdis, un ļaudis viņu kā kristieti vērtēs vēl augstāk. Un kas ir visvērtīgākais, viņa varēs priecāties, redzot sava Glābēja atzinīgo smaidu. Es norūpējusies ilgojos, kaut viņa pilnībā pieņemtu šo lietu. Es baidījos, ka manas ilgas nepiepildīsies un ka viņas dēļ skums brāļu sirdis šinī apgabalā.
Atgriezusies mājās, es rakstīju, lai viņa man atsūta liecības norakstu, un 15. aprīlī 1868. gadā saņēmu sekojošu atbildi, datētu Denmerkā 1868. gada 11. aprīlī. “Māsa Vaita! Tavu pagājušā mēneša 23. datumā rakstīto vēstuli saņēmu. Par nožēlošanu lūgumu nevaru izpildīt.”
Arī uz priekšu manu sirdi pildīs vismaigākās jūtas pret šo ģimeni, un es ar prieku palīdzēšu viņiem, kad vien varēšu. Ir taisnība, ka tāda izturēšanās no to cilvēku puses, priekš kuriem es dzīvoju, uz manas tekas met skumju ēnu; tomēr man ejamais ceļš ir skaidri parādīts, un es nevaru šādās lietās atļaut sevi atturēt no pienākuma pildīšanas. Atgriezusies no pasta kantora ar iepriekš minēto vēstuli, garā nospiesta, es paņēmu Bībeli un atvēru, lūdzot, lai tur atrastu iepriecu un atbalstu, un mans skats apstājās tieši pie sekojošiem pravieša vārdiem: “Tu tad apjoz savus gurnus un celies un runā uz tiem visu, ko Es tev pavēlēšu; neiztrūcinājies priekš viņiem, lai Es tevi neiztrūcināju viņu priekšā. Jo redzi, Es tevi šodien ceļu par stipru pilsētu un par dzelzs stabu un par vara mūri pret visu šo zemi, pret Jūda ķēniņiem, pret viņa lielkungiem, pret viņu priesteriem un pret tās zemes ļaudīm. Un tie karos pret tevi, bet neko neiespēs pret tevi; jo Es esmu ar tevi, saka Kungs, (18) tevi izglābt.” (Jer.1:17-19)
No šī ceļojuma mēs atgriezāmies mājās īsi pirms lielajām lietus gāzēm, kas aizdzina sniegu. Šī vētra izjauca nākošā Sabata sapulci, un es tūlīt sāku gatavot materiālus Liecībai Nr. 14. Mums arī bija priekštiesība rūpēties par mīļo brāli Kingu, kuru mēs atvedām uz mūsu māju ar briesmīgiem ievainojumiem galvā un sejā. Mēs viņu uzņēmām savās mājās , lai viņš te nomirtu, jo nevarējām pielaist domu, ka ar tik briesmīgi sakropļotu galvas kausu kāds var atveseļoties. Bet Dievs svētīja pacietīgu un ļoti uzmanīgu ūdens pielietošanu un ļoti vienkāršu, daudzuma ziņā ierobežotu diētu, līdz drudža briesmas bija pārvarētas. Kā dienu, tā nakti telpas uzturējām labi vēdinātas, un jau pēc trim nedēļām viņš bija spējīgs atgriezties mājās un rūpēties par savu fermu. No sākuma līdz pat beigām viņš nemaz netika lietojis aptiekas zāles. Kaut arī viņš bija stipri novājējis, jo ievainojuma dēļ bija zaudējis daudz asiņu un bija ēdis ļoti ierobežoti, tomēr, kad bija iespējams pāriet uz bagātāku diētu, viņš ātri atspirga.
Ap šo laiku mēs sākām strādāt priekš brāļiem un māsām un arī priekš draugiem Greenvilles tuvumā. Tāpat kā daudzās citās vietās, mūsu brāļiem tā bija nepieciešama palīdzība. Atradās tādi, kas ievēroja Sabatu, bet nepiederēja pie draudzes, un arī tādi, kas bija atteikušies no Sabata un kuriem vajadzēja palīdzēt. Mēs vēlējāmies palīdzēt šīm nabaga dvēselēm, bet draudzes vadošo locekļu izturēšanās pagātnē, un viņu patreizējā nostāja pret šīm personām mūsu tuvošanos tām padarīja gandrīz neiespējamu. Darbojoties pie maldošiem, daži mūsu brāļi ir bijuši par stingriem un par asiem savās piezīmēs. Un, ja kāds bija noskaņots atmest viņu padomu un aiziet no viņiem, tad tie bija gatavi sacīt: “Labi, ja viņi grib iet, tad lai arī iet.” Ja tie, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, parāda tik lielu līdzcietības, pacietības un smalkjūtības trūkumu, tad nabaga maldošās, nepiedzīvojušās dvēseles, sātana triektas, noteikti savā ticības dzīvē aizies bojā. (19) Lai arī cik lieli būtu maldošo grēki un kļūdas, tad tomēr mūsu brāļiem vajadzētu mācīties ne tikai Lielā Avju Gana maigumu, bet arī Viņa neizsīkstošo mīlestību uz šīm nabaga maldošām avīm un nenogurstoši pūlēties to labā. Mūsu sludinātāji pūlas, runā nedēļu pēc nedēļas, un līksmojas, ja nedaudzas dvēseles satver patiesību; bet brāļi ar ātru un bargu garu, piecās minūtēs var iznīcināt sludinātāja darbu, padodoties tādām jūtām, kas liek teikt šiem līdzīgus vārdus: “Labi, ja viņi grib iet prom, lai arī iet.”
Mēs redzējām, ka neko nevaram darīt priekš šīm izklīdušajām avīm mūsu tuvumā, kamēr vispirms nebūsim izlabojuši daudzu draudzes locekļu kļūdas un nepareizības. Viņi ir likuši šīm nabaga dvēselēm aizklīst. Viņi nav izjutuši atbildības nastu par tām. Tiešām, liekas, ka viņi ir noslēgušies paši sevī un garīgu piedzīvojumu trūkuma dēļ paši garīgi mirst. Viņi turpina mīlēt Dieva darbu un ir gatavi palīdzēt, lai to veicinātu. Viņi daudz rūpējas par Dieva kalpiem, tomēr skaidri iezīmējas uzmanības trūkums pret atraitnēm, bāriņiem un ganāmpulka vājajiem locekļiem. Bez zināmas intereses par Kunga darbu vispārīgi, šie cilvēki, liekas, interesējas vienīgi par savām ģimenēm. Ar tik šauriem reliģiskiem uzskatiem viņi garīgi aiziet bojā.
Bija daži, kas ievēroja sabatu, apmeklēja sapulces un sistemātiski piedalījās labdarībā un tomēr atradās ārpus draudzes. Bet kamēr vadošie draudzes locekļi turpinās palikt tādā stāvoklī, kādu daži tagad ir ieņēmuši, tikai mazliet vai arī nemaz tos nemodinot un neiedrošinot, tikmēr tiem gandrīz nav iespējams celties Dieva spēkā un darīt kaut ko labāk. Sākot darbu pie draudzes un mācot tos, ka viņiem jādarbojas priekš maldošiem, man atklājās daudz no tā, ko es redzēju par darbu šinī vietā, un es rakstīju norādošas, skaidras liecības ne tikai tiem, kas stipri maldījās un atradās ārpus draudzes, bet arī tiem draudzes locekļiem, kas stipri (20) maldījās, neejot meklēt pazudušo avi. Un veids, kādā šīs liecības uzņēma, man sagādāja tādu pārsteigumu, kādu vēl nekad nebiju piedzīvojusi. Norājot visvairāk vainīgos ar visskaidrākajām liecībām, lasot tās atklātībā viņiem priekšā, tie šīs liecības pieņēma un ar asarām acīs atzina un nožēloja savus grēkus.. Bet daži draudzes locekļi, kas sevi sauca par uzticīgiem Dieva darba un liecību draugiem, tik tikko spēja pielaist domu, ka viņi tiešām ir tik ļoti vainīgi, kā liecības to norādīja. Sakot viņiem, ka tie ir domājuši tikai par sevi, noslēgušies sevī un savās ģimenēs, ka nav rūpējušies par citiem, nav bijuši pieejami un ir ļāvuši aiziet bojā dārgām dvēselēm, ka viņi ir bijuši valdonīgi un paštaisni, tad viņi uztraucās un jutās ļoti nelaimīgi.