Patiesam kristietim vēlme liecināt ir dabiska (lai gan metodes var atšķirties).
Jūs nevarat turēt papagaili slēgtā traukā. Es nesaku, ka jums to nevajadzētu; es saku, ka jūs nevarat. Ja jūs ko tādu mēģināsit, jums vairs papagaiļa nebūs. Būs tikai skumjas raisoša spalvu čupiņa.
Tiklīdz cilvēks nāk pie Kristus, viņa sirdī rodas vēlme darīt citiem zināmu, kādu vērtīgu Draugu viņš ir atradis Jēzū; glābjošo un šķīstījošo patiesību vairs nevar noslēgt sirdī. Ja mēs esam ietērpti Kristus taisnības apģērbā un mūs pilda prieks par Viņa Garu, kas mājo mūsos, mēs nevarēsim to paturēt pie sevis. Ja mēs esam baudījuši un redzējuši, ka Kungs ir labs, mums būs par ko liecināt.
Jēzus nepavēlēja mācekļiem: “Centieties rādīt savu gaismu!” Viņš teica: “Lai tā spīd!” Ja Kristus mājo kāda sirdī, ir neiespējami noslēpt gaismu, ko rada Viņa klātbūtne. Atjaunotās sirds pirmais impulss ir vest arī citus pie Glābēja.
Vēlme dalīties labajās ziņās ar pārējiem cilvēkiem patiesam kristietim ir gluži dabiska. Vēlme pastāstīt labas ziņas pats par sevi ir dabisks impulss. Varbūt atceraties stāstu par lepras slimniekiem Israēla bada laikā. Pilsēta bija ielenkta, un cilvēki cieta badu. Grupa slimības skarto nolēma doties ārpus pilsētas meklēt ko ēdamu. Viņi sprieda: ja tiksim nogalināti šī mēģinājuma laikā, mēs vienalga drīz būtu miruši. Šiem ļaudīm par lielu brīnumu, ienaidnieks naktī bija aizbēdzis, atstājot savas teltis un krājumus. Lepras slimnieki ēda, dzēra un visbeidzot aiznesa sudrabu un zeltu no pirmajām divām teltīm, pie kurām nonāca. Un tad viņu dabiskā vēlme bija šīs labās ziņas pastāstīt citiem. Jūs par to varat lasīt 2. Ķēniņu 7:9: “Tad tie cits citam sacīja: “Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam!”” Un tā viņi devās pilsētā, lai pastāstītu, ko bija atklājuši.
Kaut arī vēlme dalīties ir dabiska, ir iespējams tai neatsaukties. Ja jūs apslāpējat šo dabisko vēlmi, jūs to zaudējat — tāpat kā jūs zaudētu savu papagaili, ja ievietotu putnu slēgtā traukā. Ja cilvēks, kuram ir piešķirtas lielas privilēģijas un iespējas, turpina klusēt, Dieva žēlastība viņa dvēselē nemitīs ilgi. Tāds cilvēks drīz sapratīs, ka viņam vairs nav nekā sakāma.
Tas mums atklāj vēl vienu patiesību: ne visi no mums dalīsies labajās ziņās vienādā veidā. Visiem būs dabiska vēlme dalīties, kuru mēs visi varam zaudēt, ja atsakāmies to lietot. Bet ne visi, liecinādami citiem, izmantos vienādas metodes.
Svētais Gars izvēlas, kādas kalpošanas dāvanas katram piešķirt. Ne visi var darboties saskaņā ar vienu metodi, ne visus var uzrunāt vienā un tajā pašā veidā. Bet kā kristīgajiem lieciniekiem mums katram būs kas stāstāms par to, ko Jēzus Kristus ir darījis mūsu labā. Kāds varbūt būs sabiedrisks un jutīsies ērti, apstādinot svešiniekus uz ielas, lai pastāstītu viņiem par Kristu. Kāds cits, iespējams, būs kautrīgāks, un viņam labāk veiksies darbs starp tiem, kurus viņš jau pazīst.
Lai aizsniegtu cilvēkus, tikai Kristus metode dos patiesus rezultātus. Glābējs dzīvoja ļaužu vidū un vēlēja viņiem labu. Kungs izrādīja tiem Savu līdzjūtību, kalpoja viņu vajadzībām un ieguva viņu uzticēšanos. Tad Viņš tiem teica: “Sekojiet Man!”
Teorija par “Evaņģēlija bumbu” ir jāaizmirst. Varbūt esat redzējuši filmu “Evaņģēlija dirižablis” (The Gospel Blimp), satīru par dažām liecināšanas metodēm, kuras lieto nenobrieduši ļaudis. Cilvēki netiek glābti baros; viņi tiek glābti kā indivīdi, kā personības. Un liecība par to, ko Jēzus ir darījis jūsu labā, joprojām ir vispārliecinošākais arguments, kuru varat minēt.