Liecināšana galvenokārt ir nepieciešama mums pašiem.
Pieņemsim, ka kādu dienu es sāku iet no Losandželosas uz Lomalindu — “Apsolīto Zemi”! Jūs braucat savā automašīnā un piedāvājat mani aizvest. Ja es braukšu kopā ar jums, tad mērķi sasniegšu ātrāk; man izdosies izvairīties no daudz tulznām. Bet es jebkurā gadījumā turp devos.
Tagad pagriezīsim to otrādi. Pieņemsim, ka es sāku iet no Losandželosas uz Lasvegasu — pretēju vietu Apsolītajai Zemei! Jūs braucat savā automašīnā un piedāvājat mani aizvest. Ja es braukšu kopā ar jums, tad Lomalindā nokļūšu ātrāk; man izdosies izvairīties no daudz tulznām (lai gan, nonākot galamērķī, es dabūšu daudzas krietni sliktākas lietas, ne tikai tulznas). Bet es jebkurā gadījumā būtu nonācis Lasvegasā.
Šis ir mēģinājums izveidot līdzību par liecināšanu un mums uzticēto daļu pienākumā doties un visiem stāstīt par Evaņģēliju. Dažreiz teologi strīdas par atšķirību starp īpašo un vispārējo atklāsmi. Tie, kas atbalsta t. s. īpašo atklāsmi, apgalvo: lai kāds varētu tikt glābts, viņam ir jādzird stāsts par Kristu un Evaņģēliju un šī vēsts jāpieņem. Īpašā atklāsme nozīmē: ja vien tie, kas jau ir nākuši pie Kristus, neies un nesludinās, cilvēki tiks zaudēti uz mūžību.
No otras puses, vispārējās atklāsmes atbalstītāji apgalvo, ka Dievs tiesās katru cilvēku atsevišķi, pamatojoties uz to gaismu, ko viņš ir saņēmis, un, ja lielākais, ko cilvēks savā dzīvē zināja, bija atsaukties Dievam ar dabas starpniecību, tad ar to pietiks.
Jūs varat uz to visu paskatīties no filozofiska viedokļa un secināt, ka Dievs ir mīlestības Dievs, un, tā kā Dievs ir godīgs un taisns, Viņš nevarētu pieļaut kāda bojāeju tāpēc, ka es kaut ko esmu vai neesmu izdarījis. Šo viedokli diezgan spēcīgi atbalsta arī inspirētie Raksti. Jāņa 1: 9 teikts, ka Kristus ir Gaisma, “kas apgaismo ikvienu cilvēku”. Tiesas dienā, kad tiks izvirzīts jautājums, kāpēc tu nepaklausīji Dieva baušļiem, tu nevarēsi aizbildināties ar to, ka tā bija kāda cita cilvēka vaina.
Nav šaubu, ka mēs varam nest glābšanas labo vēsti citiem un tikt izmantoti kā Dieva instrumenti, lai aizsniegtu ļaudis Viņa godam. Kā tas bija teikts līdzībā par Apsolīto Zemi, cilvēku meklējumus pēc Dieva mēs varam saīsināt varbūt pat par gadiem, ja dodamies pie viņiem, stāstām un liecinām. Bet Dievs neatstāj mūsu rokās noteikt, kāds būs viņu liktenis uz mūžību.
Ja tā ir patiesība, tad kāds ir kristīgās liecināšanas mērķis? Mēs bieži esam dzirdējuši aicinājumu, lai palīdzam izplatīt Evaņģēliju to cilvēku labā, kas ir “pasaulē”. Bet, ja Dievs viņus var aizsniegt bez mūsu palīdzības, kāpēc Viņš lūdz, lai mēs iesaistāmies? Vai tad nebūtu labāk, ja dvēseļu pievēršana Viņam tiktu atstāta eņģeļu rokās, kas ir daudz spējīgāki, nekā mēs jebkad būsim? Mums ir teikts, ka eņģeļi darīs darbu, ko varēja izdarīt cilvēki. Ja tas notiks laika beigās, tad kāpēc ne tagad, tādējādi aiztaupot tās daudzās kļūdas, kuras mēs pieļaujam savos mēģinājumos liecināt?
Atbilde ir rodama, kad izprotam, kāds bija Dieva mērķis, kad Viņš deva mums uzdevumu nest kristīgo liecību. Mēģinādami piedāvāt svētības citiem, mēs tās saņemsim paši. Tāds bija Dieva mērķis, dodot mums uzdevumu piedalīties glābšanas plānā. Lai kāda būtu nepieciešamība pēc mūsu darbošanās Dieva mērķa īstenošanā, Viņš ar nolūku visu ir izkārtojis mūsu pašu labā.
Dažreiz cilvēki baidās: ja mēs pieņemsim šo patiesību, tā iznīcinās motivāciju iet un liecināt. Šķiet egoistiski iesaistīties kalpošanā sava pašlabuma, nevis citu dēļ. Bet, lūdzu, ievērojiet, ka ir atšķirība starp Dieva mērķi mūsu iesaistīšanai kristīgajā liecināšanā un mūsu mērķi, kādēļ mēs iesaistāmies. Mēs piedalāmies Viņa kalpošanā, jo mums ir kaut kas ko stāstīt un par ko liecināt, un mēs nevaram vien sagaidīt, lai to darītu. Mēs iesaistāmies, jo vēlamies, lai arī citi izprot patiesību, kas ir darījusi mūs brīvus. Mēs liecinām citiem, jo mums ir pagodinājums strādāt kopā ar Dievu.
Liecinot citu un Dieva labā, nenovēršami mūsu dvēseles saņem svētības. Un, no Dieva viedokļa raugoties, tas ir tieši tas, ko Viņš bija plānojis visu laiku!