Pastāvīgas ikdienas attiecības ar Dievu sekmē pastāvīgu nodošanos un paļaušanos uz Viņu ik brīdi.
Pieņemsim, ka esat liftā un dodaties augšup pasaules augstākajā debesskrāpī. Kamēr lifts pamazām virzās uz augšu, jūs noliecaties, lai sasietu kurpju auklu, tad paslīdat un krītat. Jūs esat nokritis, kaut arī virzījāties uz augšu!
Varbūt šis ir vājš mēģinājums izskaidrot divus dažādus veidus, kā mēs varam palikt kopā ar Dievu. Mēs varam nākt pie Dieva katru dienu un katru dienu dzīvot Viņā. Tieši šī ikdienas mājošana Dievā dod Viņam iespēju vadīt mūsu kustības virzienu. Ja mēs mājojam Viņā, katru dienu uzturot pastāvīgas attiecības, mūsu kustības virziens būs vērsts augšup. Mēs izvēlamies, vai dzīvosim katru dienu Viņā, vai pavadīsim šo pārdomu stundu par Kristus dzīvi, lūdzot un esot sadraudzībā ar Viņu. Un, kamēr mēs nākam pie Viņa šādās ikdienas attiecībās, lūdzot, lai Viņš vada mūsu dzīvi, mūsu virziens būs vērsts augšup.
Bet daudzi kristieši ar sāpēm bijuši spiesti apzināties, ka pat tad, kad viņi ir izvēlējušies šādas attiecības ar Kristu, ir brīži, kad tie var novērst skatu no sava Kunga un pievērst to sev. Un tajos mirkļos viņi krīt, cieš neveiksmi un grēko. Šeit mēs ieraugām otru veidu, kā iespējams palikt Viņā: tā ir paļāvības pilna dzīve katru brīdi, katru mirkli. Pat tad, kad ikdienas dzīve kopā ar Kristu ir nepārtraukta, var notikt tā, ka kādā acumirklī šīs attiecības kļūst svārstīgas.
Vajadzētu īpaši uzsvērt, ka mūsu likteni nosaka tas, vai mēs ik dienas dzīvojam kopā ar Kristu. Par raksturu neliecina nejauša laba vai slikta rīcība, bet dzīves noslieces un virziens.
Bet dzīvošana paļāvībā katru mirkli kristieša dzīvē nosaka uzvaru vai sakāvi. Katru reizi, kad lūkojamies uz Jēzu un paļaujamies uz Viņa spēku, mēs piedzīvojam uzvaru. Katru reizi, kad raugāmies uz sevi un paļaujamies uz saviem spēkiem, mēs tiekam sakauti. Atkarībā no tā, vai esam stipras vai vājas gribas cilvēki, sakāve būs vai nu iekšēja, vai ārēja. Ja esam stipri, mēs varam uzvesties pareizi, bet krist, ciest neveiksmi un grēkot iekšēji. Ja esam vāji, sakāve būs gan iekšēja, gan ārēja. Bet, ja mēs paļaujamies uz sevi, nevis uz Jēzus spēku, mums nav citas izvēles kā vien krist, ciest neveiksmi un grēkot.
Ja mēs mēģinātu uzzīmēt kristīgās dzīves diagrammu, tā izskatītos līdzīga šai:
Tam, kurš ik dienas paliek Kristū, dzīves līnija iet uz augšu, kaut arī laiku pa laikam nākas piedzīvot kritienus.
Tomēr, ja kāds nedzīvo Jēzū katru dienu, līnija izskatīsies šādi:
Iespējams, ka šādam cilvēkam dažreiz būs vēlme sniegties pretī Dievam, bet vispārējā viņa dzīves virzība ir vērsta uz leju.
Ja kādam ir ikdienas attiecības ar Kristu, tad viņa virzienu nosaka Kristus. Ja cilvēkam šādu attiecību nav, viņa virzienu nosaka sātans.
Ļaudis bieži vien vaicā: “Kurš vada cilvēku tad, kad viņam dažkārt nākas krist, lai gan vispārējais virziens ir vērsts uz augšu?”
Atbilde ir tāda, ka brīžos, kad novēršam skatienu no Kristus, vadību pārņem sātans. Protams, sātans visu nosaka tad, kad mēs grēkojam. Kaut arī vispārējo mūsu virzienu nosaka Dievs, viņam ir iespējams pārņemt mūsu dzīves vadību uz īsu brīdi. Un kā panākt, lai mūs vada Dievs? Tas notiek tad, ja mums ir ikdienas attiecības ar Viņu.
Dieva mērķis ir aizvest mūs pēc iespējas ātrāk līdz tam punktam, kad pazīsim Viņu un uzticēsimies Viņam pietiekami, lai mums nekad kaut uz brīdi nevajadzētu novērst savu skatienu no Kunga. Un, kad šis brīdis pienāks, mūsu dzīve izskatīsies šādi: