Sātanam nav dota vara piespiest grēkot tos, kuri paļaujas uz Dievu, bet tie, kuri paļaujas uz sevi, ir viegli uzvarami.
Jūs droši vien būsit dzirdējuši stāstu par svēto vecmāmiņu draudzē, kura nekad ne par vienu slikti neizteicās. Reiz kāds draudzes loceklis gluži vai izmisumā iesaucās: “Manuprāt, jūs varētu pateikt kaut ko labu pat par sātanu!”
Viņa atbildēja: “Jā, mēs noteikti varam apbrīnot viņa neatlaidību.”
Es varētu vēl piebilst un teikt, ka sātans jau nu noteikti zina, kā iekārdināt cilvēkus. Gadsimtiem ilgi tas ir bijis viņa galvenais pētījums, un viņš ir šīs mākslas lielākais meistars. Viņš ļoti precīzi zina, kā darbojas mūsu prāts, kā mūs apmānīt un piespiest padoties viņa ierosinājumiem. Un, protams, mēs zinām, ka bez Kunga Gara, kas mūs aizsargā, mums nebūtu izredžu viņam pretoties.
Bet, kad mēs paļaujamies uz Dieva spēku, sātans ir tas, kuram nav cerību, un viņš to ļoti labi zina. 1. Jāņa 3:6 teikts: “Katrs, kas paliek Viņā, negrēko.” Sātans ļoti labi apzinās, ka pat visvājāko dvēseli, kas paliek Kristū, tumsības spēki nevarēs pieveikt, un, ja viņš parādīs sevi atklāti, noteikti tiks sakauts. Tādēļ viņš cenšas aizvilināt krusta kareivjus projām no viņu cietokšņiem.
Ja sātans zina, ka pat visvājākais, kurš paliek Kristū, ir spēcīgāks par viņu, vai mums tādā gadījumā nebūtu svarīgi zināt, ko tieši nozīmē palikt Kristū?
Vispirms paskatīsimies, ko nozīmē vārds “palikt”. Ja jūs pētītu šo vārdu Svētajos Rakstos, tad atklātu, ka tas nozīmē vienkārši “palikt pie kāda”. Tātad sātans apzinās, ka visvājākā dvēsele, kas ir palikusi pie Kristus, ir spēcīgāka par tumsības valdnieku.
Bet tas mums rada problēmu. Mēs jau esam pamanījuši, ka izaugsmei ir nepieciešams laiks, ka sevis nodošana Kristum, kas notiek atgriešanās brīdī, var būt svārstīga, kamēr mēs katru dienu mācāmies iepazīt Dievu un vairāk Viņam uzticēties. Dažreiz mēs raugāmies uz Dievu, paļaujamies uz Viņa spēku un tad piedzīvojam uzvaru. Bet citreiz mēs no Viņa novēršamies un cenšamies paļauties uz savu spēku; tad mēs krītam, ciešam neveiksmi un grēkojam.
Tādēļ ir svarīgi noskaidrot atšķirību starp abām vārda “palikt” nozīmēm, kas atrodamas Svētajos Rakstos. Tuvāk mēs to papētīsim nākamajās tēzēs, bet īsumā varētu sacīt tā, ka ir iespējama palikšana Kristū, dienu no dienas dzīvojot ciešās attiecībās ar Viņu, un ir arī uzticības pilna palikšana kopā ar Viņu ik mirkli.
Dažreiz mēs iedomājamies: ja katru dienu paliksim Viņā un uzturēsim attiecības ar Viņu, tad mēs nepārtraukti piedzīvosim uzvaras. Bet ir iespējams palikt Kristū katru dienu, uzturēt ikdienas attiecības ar Viņu un tomēr nebūt atkarīgam no Viņa spēka katrā dzīves brīdī. Tik ilgi, kamēr mēs paļaujamies uz Dieva, nevis savu spēku, sātans ir uzvarēts. Bet brīžos, kad kārdinājuma mirklī paļaujamies uz saviem spēkiem, mēs tiekam uzvarēti.
No pirmās dienas, kad jūs pie Viņa atnākat, ir iespējams piedzīvot uzvaru pār grēku, visu to uzvaru un paklausību, kuru Viņš piedāvā, kamēr vien jūs turpināt paļauties uz Viņa spēku.
Bet brīžos, kad jūs novēršaties no Kristus un mēģināt izdzīvot ar savu vājo spēku, jūs pilnīgi noteikti kritīsit, cietīsit neveiksmi un grēkosit. Tas notiks pat tad, ja jums būs bijusi ikdienas saikne ar Dievu jau 119 gadus un sešus mēnešus! Tā tas notika ar Mozu. Viņš bija pazinis Dievu, bija runājis ar Viņu kā ar Draugu, aci pret aci. Viņš bija vadījis Israēla tautu no Ēģiptes gandrīz līdz Apsolītās Zemes robežai. Bet kādu dienu tautas vadītājs padevās sātana centieniem novērst uzmanību no Kristus un mēģināja visu pārvaldīt saviem spēkiem. Mozus kļuva dusmīgs, visu godu piesavinājās sev, lai gan tas piederēja tikai Dievam un galu galā nevis uzrunāja klinti, bet sāka sist pa to.
Ja pienāk brīdis, kad arī jūs sitat pa klinti, lai kādā formā tas dzīvē notiktu, vienu lietu varat zināt droši — kaut kādā veidā tajā brīdī jūs esat pārtraukuši paļauties uz Dieva spēku un sākuši paļauties uz sevi. Bet, lai arī cik vājš jūs būtu, pat ja esat iepriekš minētā “visvājākā dvēsele”, mācīdamies palikt Kristū katru brīdi, panāksit, ka sātanam pār jums vairs nebūs varas.