Mūsu labie darbi nav mūsu glābšanas i e m e s l s. Mūsu sliktie darbi nav i e m e s l s tam, lai mēs būtu pazuduši.
Daži cilvēki pārsteidzīgi secina: ja labie darbi mūs neglābj, tie nav svarīgi. Un, ja mūsu sliktie darbi nav iemesls tam, ka neesam glābti, tad tos var darīt. Bet viens atslēgas vārds novērsa šo pārpratumu. Runājot par to, vai mūsu labie un sliktie darbi ir iemesls mūsu nonākšanai/nenonākšanai Debesu Valstībā, neatstājiet bez uzmanības vārdu iemesls.
Mēs nerunājam par labo darbu svarīgumu. Mēs nerunājam par labo darbu mērķi. Mēs runājam par glābšanas metodēm. Kad ir runa par glābšanu, labie darbi nav tās iemesls. Tie ir rezultāti.
Kas ir mūsu glābšanas iemesls? Mēs zinām, ka ne jau mūsu labie darbi. Romiešiem 3:20 ir pateikts ļoti skaidri: “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā.” Jēzus ir tas, kurš mūs glābj, un mēs esam glābti, Viņu pieņemot. “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)
Mums nevajadzētu koncentrēties uz saviem darbiem, lai kādi tie būtu. Meklējot glābšanu, mums jākoncentrējas uz Jēzu, un, lūkojoties uz Viņu, mēs tiekam izmainīti Viņa līdzībā. Tiklīdz mēs skatīsimies uz sevi, mēs cietīsim neveiksmi. Vai nu mēs redzēsim savu grēcīgumu un zaudēsim cerības, vai arī redzēsim savus labos darbus un kļūsim lepni. Tas ir bezcerīgi jebkurā gadījumā. Vienīgi skatoties uz Jēzu, mēs esam drošībā.
Pāvils aizrautīgi runāja par glābšanu tikai ticībā Kristum. Bet viņš neiebilda pret labiem darbiem. Apustulis bija viens no pilsētas godīgākajiem cilvēkiem. Viņš par to runā Vēstules filipiešiem 3. nodaļā un saka: “Ja kādam ir labie darbi, ar kuriem lepoties, es varētu ar viņiem sacensties.” Tomēr beigās viņš uzsvēra, ka tas viss ir nekas, salīdzinot ar Kristus taisnīgumu. Spriežot pēc likuma burta, kā cilvēki to piemēro, viņš bija atturējies no grēka; bet, ieskatījies svēto priekšrakstu dziļumos un ieraudzījis sevi Dieva skatījumā, viņš dziļi pazemojās un atzina savu vainu.
Reiz es šo tēzi pārrunāju ar dažiem mācītājiem. Kad mēs runājām par pirmo daļu, ka mūsu darbi nav mūsu glābšanas iemesls, visi piekrita. Bet, kad sākām runāt par otro daļu, ka mūsu sliktie darbi nav iemesls tam, ka esam pazuduši, dažiem no viņiem kļuva neērti.
Bet es jautāšu jums: “Ja pirmā daļa ir pareiza, vai tāda nav arī otrā? Vai abas daļas neapstiprina vienu un to pašu patiesību?” Mūsu glābšana ir pamatota uz ilgstošām attiecībām ar Jēzu un to, ka pieņemam Viņa upuri. Tā nav pamatota uz uzvedību. Glābšana sniedzas dziļāk par uzvedību. Tāpat ir arī ar glābšanas zaudēšanu. Uzvedība nav noteicošais faktors, nosakot cilvēka mūžības likteni.
Ja jūs tapsit glābti, tas būs tā iemesla dēļ, ko jūs esat izdarījuši attiecībās ar Jēzu kā savu Glābēju. Protams, būs arī labie darbi, bet tie nebūs jūsu glābšanas iemesls. Tādā pašā veidā, ja jūs beigās būsit pazuduši, tas būs tāpēc, ka aizgājāt no Jēzus un izstūmāt Viņu no savas sirds. Sliktie darbi var būt, bet tie būs rezultāts, nevis iemesls. Dievs nevērtē pēc ārēji redzamām darbībām, bet pēc sirds (sk. 1. Samuēla 16:7; Salamana pamācības 4:23).