Īstena paklausība nāk no iekšienes un izpaužas ārēji redzamā veidā; tā netiek uzspiesta no ārpuses.
Kad mēs ar brāli bijām mazi, māte mums uzšuva pavāru cepures un priekšautus un lika mums palīdzēt virtuvē. Viens no mūsu pienākumiem bija mazgāt traukus, un mēs to pārmaiņus arī darījām. Vienu reizi mazgāja brālis un es slaucīju; citu reizi es mazgāju un viņš slaucīja.
Kad bijām beiguši, trauki bija izcili tīri, jo tam, kas slaucīja, nekas nesagādāja tik lielu prieku, kā norādīt uz kādu traipu, kuru mazgātājs nebija pamanījis, un likt šo trauku nomazgāt atkārtoti. Brālis man atdeva atpakaļ trauku, bet es teicu: “Tas ir tīrs!”
Viņš norādīja uz kādu mazu traipiņu, kuru nebiju ievērojis, un teica: “Tu to sauc par tīru?” Un trauks tika ielikts atpakaļ izlietnē.
Viena lieta, ko es iemācījos, palīdzēdams virtuvē, bija šāda: ja iekšpuse ir tīra, tāda būs arī ārpuse.
Šo pašu analoģiju izmantoja arī Jēzus, norādams farizejus: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības. Aklo farizej! Šķīstī papriekšu kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta.” (Mateja 23:25, 26)
Kad Dievs darbojas ar grēka problēmu, Viņš ķeras pie lietas būtības — cilvēka sirds. Tas ir viens no pamatiem, uz kura celta taisnošana ticībā. Dievs neārstē vēzi ar plāksteriem. Viņš zina, ka tad, kad sirds ir šķīsta, viss pārējais nokārtosies.
Uz mums, cilvēkiem, formāla paklausība atstāj lielu iespaidu, jo mēs varam redzēt tikai to, kas ir ārējs. Bet Dievs lūkojas uz sirdi, un nekāda ārēja uzspodrināšana nevar nomaskēt grēkus, kas ir mūsu sirdī. Tādējādi, Viņaprāt, nozīme un vērtība ir tikai sirds šķīstīšanai.
Nekad nav izdevies plāns sākt ar ārieni un darboties palēnām iekšienes virzienā, un tas arī nekad neizdosies. Dievs ir sagatavojis plānu, ka jums ir jāsāk visu grūtību saknē — sirdī — un tad tur dzims taisnīguma principi; izmaiņas būs gan iekšējas, gan ārējas.
Mūsdienu pasaulē sastopama filozofija, kuru jūs varat atrast pilnīgi visur. Tās pamatdoma ir šāda: izmainīties var tad, ja kādu laiku šo jauno attieksmi vienkārši notēlo. Ja jūs turpināsit šādi izlikties pietiekami ilgi, izmaiņas visbeidzot notiks arī iekšienē. Piemēram, iedomājieties, ka jūs ienīstat savu kaimiņu. Ja jūs uzvedīsities mīloši, agrāk vai vēlāk jūs sāksit viņu mīlēt. Tas attiecas arī uz brūkošu laulību: uzvedieties tā, it kā jūs atkal būtu iemīlējies, un drīz viss atrisināsies. Ja jums ir liekā svara problēmas, uzvedieties kā tievs cilvēks, un drīz jūs kļūsit tievs. Ja jums ir finansiālas dabas problēmas, uzvedieties tā, it kā būtu miljonārs, un jūs pēc laika kļūsit turīgs!
Pozitīva domāšana ir aktuāla kopš sendienām. Ar to ir tikai viena maza problēma — tā nav iedarbīga. Lucifers bija pirmais, kas to izmēģināja; viņš sev teica: “Es būšu kā Dievs.” Un viņš mēģināja uzvesties kā Dievs, bet galu galā sāka uzvesties kā sātans! Cik daudzi kristieši ir izmēģinājuši viņa metodi, cerēdami uzvesties kā Dievs, kā Jēzus, izturēties mīloši? Tas ir strupceļš.
No otras puses raugoties, ja jūs ļausit Dievam paveikt Savu brīnumu jūsu sirdīs un izmainīt jūsu iekšieni, āriene nešaubīgi atspoguļos iekšējās pārvērtības, kuras var notikt. Tās rodas no tā, ka mēs lūkojamies uz Viņu un ļaujam Viņa Garam izmainīt mūsu sirdis.