Kristiešu garīgā dzīve nav izvēles jautājums. Attiecības ar Dievu ir kristīgās dzīves pamats.
Alanam nebija nodoma aizgulēties. Puisis bija uzgriezis modinātāju, lai tas zvana plkst. 6.30, kā parasti, bet iepriekšējā vakarā viņš vēlu devās pie miera. Un, kad pulkstenis nozvanīja, viņš pamodās tik daudz, lai nospiestu pogu un atkal ieslīgtu miegā. Nākamajā reizē, kad viņš pamodās, pulkstenis jau rādīja 7.55, un līdz klasei, kurā vajadzēja notikt pirmajai stundai, nu viņam bija veicams piecu minūšu skrējiens.
Lūdzu, nepārprotiet. Alans tiešām ticēja, ka ir svarīgi no rīta apģērbties, noskūties, iztīrīt zobus un izķemmēt matus. Bet tam visam vienkārši nepietika laika. Skolotājs nebūtu uzklausījis viņa attaisnošanos, turklāt tajā rītā puisim bija paredzēts pārbaudes darbs. Tādēļ, lai gan pašam tas nepatika, Alans izlēca no gultas, paķēra savas grāmatas un papīrus un izsteidzās pa durvīm. Viņš iesēdās savā solā reizē ar zvanu.
Vai jūs kādreiz esat tikušies ar Alanu? Pārsvarā visu savu dzīvi esmu pavadījis klasēs vai saistībā ar mācību iestādēm; pirmos sešpadsmit gadus, būdams skolnieks un students, bet vismaz nākamos sešpadsmit, strādādams par skolotāju nepilna laika darbā. Man ir bijuši tūkstoši studentu, un nekad neviens nav ieradies uz lekciju pidžamā. Kaut kādā veidā, lai cik ļoti viņi no rītiem kavētos, lai cik svarīga būtu stunda, šie jaunie ļaudis visi ir spējuši saskaņot savus plānus tā, ka vienmēr ir ieradušies klasē apģērbušies.
Tomēr ne tikai studenti, bet arī vecāki cilvēki atkal un atkal apgalvo, ka viņiem nevar būt pastāvīga garīgā dzīve ar Dievu, jo trūkst laika.
Pirms sāku rakstīt šo grāmatu, kādā medicīnas konferencē Austrumos es to dzirdēju vēlreiz. Kāda ārsta sieva ar patiesu interesi jautāja: “Ko darīt, ja nav laika?”
Mēs vienmēr atlicinām laiku, lai saģērbtos un sevi savestu kārtībā. Mēs izbrīvējam laiku, lai paēstu. Tomēr mēs nespējam atrast laiku, lai apliktu Kristus taisnošanas apmetni un ēstu Dzīvības Maizi. Kur ir problēma? Vai tas ir laika trūkums? Nē. Katram no mums dienā ir dotas divdesmit četras stundas. Mums pietiek laika; mums pietrūkst motivācijas.
Kad mēs sakām, ka mums neatliek laika kaut kam, mēs patiesībā sakām, ka to neuzskatām par pietiekami svarīgu. Tā joprojām ir taisnība, ka jums ir laiks tam, ko jūs uzskatāt par svarīgu. Laika trūkums pat šajā pasaulē nevar būt attaisnojums. Lietas, kam jums atliek laika, jūs vērtējat visaugstāk, un lietas, kam jums neatliek laika, ir tās, kuras jums šķiet mazāk svarīgas. Viss ir ļoti vienkārši.
Jēzus to uzsvēra, runādams ar Martu, kad viesojās viņas mājās Betānijā. Šai sievietei nepietika laika, lai pasēdētu pie Kunga kājām, un viņa neuzskatīja, ka arī Marijai tam būtu laiks. Marta nedomāja, ka saruna ar Dieva Dēlu ir svarīga — viņai būtiski bija pagatavot pusdienas. Un Jēzum bija viņai jāatgādina, kas bija svarīgi un kas ne. “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas 10:41, 42)
Vai jūs domājat, ka vietu Debesīs jums nodrošinās tas, ka esat kādas draudzes locekļi? Vai varbūt jūsu labā uzvedība? Vai varbūt tā ir “kalpošana Kungam”, kaut arī esat aizmirsuši pašu Kungu? Bet varbūt tomēr jūs ticat Jāņa 17:3: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu?”
Mūsu mūžīgā labklājība ir atkarīga no tā, kā mēs izlietojam šajā dzīvē doto laiku. Bet cik bieži mēs ar savu rīcību esam pierādījuši, ka mums nav laika Dievam?
Šodien jūs tiekat aicināti veidot attiecības un sadraudzību ar Jēzu — To, kas ir pārāks par visu citu, kam mums ir laiks. Ja jūs neatlicināt laiku Viņam, jums nav laika dzīvot.