Viens no iemesliem, kāpēc mēs turpinām grēkot, ir tas, ka mēs neticam: mums ir piedots. Pārliecība nodrošina uzvaru, bet nedrošība beidzas ar sakāvi.
Draudzē, kurā kalpoju pirms vairākiem gadiem, kāda ģimene adoptēja piecgadīgu meiteni. Šīs meitenes bioloģiskā māte bija atkarīga no narkotiskajām vielām, un bērns bija pieredzējis vairāk dzīves grūtību, nekā vairums no mums izbaudām visas dzīves garumā. Viņa bija iemācījusies izdzīvot, bet nezināja, kā dzīvot. Viņa zināja, kā ienīst, bet nezināja, kā mīlēt. No daudziem skatpunktiem raugoties, viņa šķita bezcerīgs “gadījums”.
Viņa bija dzīvojusi vairākās ģimenēs. Laiku pa laikam meitene ieminējās par “mammu Kārenu”, “mammu Bekiju” vai “mammu Annu”. Viņas visas bija bērnu pievīlušas. Tagad viņu adoptēja kristīga ģimene un apsolīja dot pastāvīgu mājvietu. Viss, ko meitene zināja, bija īslaicīgs — un viņa nebija gatava ļaut sevi atkal sāpināt.
Viņa bija pilnībā pārliecināta, ka atkal tiks pamesta, tāpēc darīja visu, lai šo procesu paātrinātu. Viņa bija ģimenes pavarda izjaukšanas meistare. Tā kā kopš zīdaiņa vecuma bērns bija fiziski un emocionāli iespaidots, neviens sods nepalīdzēja viņu kontrolēt. Bija brīži, kad meitenītes jaunā ģimene zaudēja cerības viņu emocionāli aizsniegt.
Kamēr meitene bija pārliecināta, ka viņas sliktā uzvedība beigsies ar atraidījumu, viņa turpināja pretoties. Viņa mainījās tikai tad, kad saprata: lai cik slikti viņa uzvestos, viņu joprojām pieņems. Tikai tad, kad viņas jaunā ģimene pierādīja, ka pieņem viņu bez nosacījumiem, bērna brūces varēja sākt dzīt. Tikai tad viņa atklāja, ka nepaklausība vairs nav vajadzīga.
Kļuva nedaudz vieglāk, kad viņa skaidri izprata dažādu rīcību sekas. Sekas bija godīgas, nevis rupjas. Bet viņai nebija atļauts slikti uzvesties “par velti”. Tajā pašā laikā viņa lēnām sāka saprast, ka pēc nepaklausības viņa netiks atraidīta un padzīta. Kamēr viņa bija gatava uzturēties šajā namā, viņas vieta bija nodrošināta.
Dažreiz mēs uz Dievu raugāmies tāpat kā šis bērns uz saviem jaunajiem vecākiem. Mēs esam ļoti pārliecināti, ka Viņš mūs atraidīs tikai par to, kas mēs esam, tāpēc turpinām pretoties jebkādām izmaiņām. Mēs turpinām grēkot, jo neticam, ka mums ir piedots. Mēs paliekam sakauto lomā, jo mums nav pārliecības, ka Viņš mūs pieņems pat tad, ja augsim.
Vai tas nozīmē, ka grēkot nav slikti, ka varam pārkāpt Viņa likumus un mūs nesodīs? Nē, pārkāpumiem ir sekas. Bet tas nenozīmē, ka Dievs no mums novēršas, — kamēr vien mēs paliekam “ģimenē” un turpinām nākt pie Viņa pēc dziedināšanas, piedošanas un spēka.
Dažiem šķiet: viņiem ir noteikts pārbaudes laiks un tiem jāpierāda Kungam, ka ir mainījušies, pirms drīkst saņemt Viņa svētības. Bet viņi var iegūt Dieva svētības jau tagad. Viņiem ir jāsaņem Viņa žēlastība, Kristus Gars, lai Tas palīdzētu viņu nepilnībās. Pretējā gadījumā viņi nespēs atvairīt ļaunumu. Jēzus priecājas, kad nākam pie Viņa tādi, kādi esam: grēcīgi, bezpalīdzīgi, atkarīgi. Mēs varam nākt ar visām savām vājībām, neprātu, grēcīgumu un nožēlā krist Viņam pie kājām. Viņa varenība apskauj mūs ar mīlestības rokām, sadziedē mūsu brūces, un mēs tiekam šķīstīti no visiem sārņiem.
1. Jāņa 3:2 teikts: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir [uzsvērums pievienots].”
Mūsu pienākums ir nodrošināt, lai tagad mēs uzturētu attiecības ar savu Kungu kā Viņa dēli un meitas. Viņa uzdevums ir nodrošināt, lai savlaicīgi tiktu izdarīts viss nepieciešamais, ka mēs varētu kļūt līdzīgi Viņam.
Jēzum patīk, ka mēs nākam pie Viņa tādi, kādi esam, jo tas ir vienīgais veids, kā varam nākt pie Viņa. Viņš nenosaka ierobežojumus tam, cik bieži varam nākt pie Viņa un joprojām tikt pieņemti. Viņš mūs mīl tāpēc, ka mēs esam Viņa bērni, nevis tāpēc, ka mūsos būtu kas labs. Un, kad mēs beidzot saprotam, ka Viņš mūs mīl un pieņem, mūsu brūces sāk dzīt. Atšķirību nosaka tas, vai mēs pieņemam to, ka Viņš savukārt pieņem mūs.