Dieva piedošana nav ierobežota, bet tāda var būt mūsu vēlme šo piedošanu pieņemt.
Šim cilvēkam šķita, ka viņš ir izgudrojis shēmu, kā ideāli veikt noziegumu. Vairākus gadus izskatījās, ka viņa plāns darbojas nevainojami. Darbs valsts pārvaldē izrādījās pakāpiens uz finansiālo labklājību. Viņa ikmēneša alga bija pavisam smieklīga — tā bija tik maza, salīdzinot ar summu, kuru viņš regulāri piesavinājās.
Dažreiz viņš nedaudz uztraucās. Jo vairāk viņš ieguva, jo vairāk tērēja. Bet viņa sievai patika jaukas lietas, viņa bērni bija pieraduši pie labas dzīves, tāpēc savas bailes viņš nolika sāņus un turpināja īstenot iesākto plānu.
Tad kādu dienu visa pasaule sabruka. Negaidot viņa darījumus pārskatīja revidenti, un alkatīgajam ierēdnim vairs nebija laika noslēpt pēdas. Šim cilvēkam par lielām šausmām, viņš tika apcietināts un apsūdzēts 20 miljonu dolāru lielā parādā valstij. Viņš nevarēja iedomāties, kur visa šī nauda bija iztērēta. Viņš nevarēja iedomāties, kas ar viņu notiks turpmāk. Viņa sieva un bērni tiks apkaunoti. Tiks atsavināts viņa skaistais nams, un ienākumi no tā pārdošanas tiks iemaksāti, lai nolīdzinātu viņa parādu. Bet pat tad, ja likvidētu visus viņa īpašumus, viņš joprojām būtu parādā miljonus. Un kā viņš varēs izdomāt jaunu plānu, ja viņam būs jāatrodas cietumā?
Beidzot pienāca tiesas diena. Bijušais ierēdnis izdarīja vienīgo, ko varēja. Viņš devās pie tiesneša un pilnībā atzina savu vainu. Viņš nodeva sevi tiesas žēlastības varā, lūdzot laiku, lai nolīdzinātu parādu. Viņam par lielu brīnumu, tiesnesis atcēla sodu, lai gan atzina apsūdzēto par vainīgu.
No tiesas zāles viņš izgāja kā brīvs cilvēks. Bet viņš nebija patiesi brīvs, jo savā prātā bija apņēmies, ka parādu kādā veidā atmaksās — citādi viņš justos valdībai parādā visu mūžu.
Pa ceļam uz mājām viņam radās pirmā iespēja. Viņš satika darba kolēģi, kurš viņam bija parādā divdesmit dolāru. Tas nebija daudz, bet vismaz sākums, turklāt viņam tagad būs jādzīvo no tā, ko viņš nopelnīs, nevis no ienākumiem, kas gūti negodīgos darījumos. Tāpēc bijušais ierēdnis vēlējās atgūt savus divdesmit dolārus.
Darba kolēģis apgalvoja, ka viņam pašlaik nav nepieciešamo divdesmit dolāru. Bet parāds bija jāatdod sen, un aizdevējs jau bija izturējies pietiekami dāsni. Tāpēc viņš pret šo cilvēku iesniedza prasību tiesā.
Dažas dienas vēlāk, kad šī lieta tika izskatīta, izrādījās, ka sēdi vada tas pats tiesnesis, kas bija dāvājis brīvību negodīgajam ierēdnim. Kad tiesnesis ieraudzīja, ka prasītājs ir vīrietis, kurš pats nesen bija sēdējis uz apsūdzēto sola, viņš kļuva ļoti dusmīgs. Nekavējoties tika veiktas visas procesuālās darbības, lai atceltu apžēlošanu. Un šo cilvēku aizveda uz cietumu, bet viņa prasību pret darba kolēģi noraidīja.
Šis stāsts, kas atspoguļots Mateja evaņģēlija 18. nodaļā, rāda būtisku patiesību par piedošanu. Dieva piedošanai nav robežu. Tieši mēs bieži vien to ierobežojam, nespēdami šo piedošanu pieņemt, tādējādi izjaucot Viņa plānu atbrīvot mūs no grēkiem.
Šī Jēzus līdzība bija atbilde uz Pētera jautājumu par to, cik bieži viņam vajadzētu piedot savam tuvākajam. Jēzus sniedza slaveno “septiņdesmit reiz septiņi” atbildi, uzsvērdams Dieva nebeidzamo žēlastību pret mums.
Septiņdesmit reiz septiņi nenozīmē, ka Dievam ir garš saraksts un ka tad, kad mums ir piedots četrsimt deviņdesmit reizes, ar to viss beidzas. Viņa piedošanai nav robežu. Bet mēs bieži kļūstam mazdūšīgi, nokaunamies un pārstājam lūgt piedošanu. Mēs pārtraucam pēc tās tiekties, jo domājam, ka esam aizgājuši pārāk tālu. Tādējādi Viņa piedošanai mēs izveidojam robežas, kādas Viņš nekad nav plānojis.
Varbūt mēs jūtam līdzi valsts ierēdnim no sākumā minētā stāsta? Šis cilvēks, kuram piedeva divdesmit miljonu dolāru lielu parādu, patiesībā nekad nepieņēma piedošanu, kas viņam tika piedāvāta. Protams, ka viņš lūdza žēlastību, bet tad, kad līdzībā parādnieks lūdza savam kungam pēc žēlastības, viņam nebija pilnīgas izpratnes par parāda patieso apjomu. Viņš neapzinājās savu bezpalīdzīgo stāvokli. Viņš cerēja, ka spēs glābt pats sevi.
Viņa attieksme pret darbabiedru parādīja, ka viņš ir noraidījis piedošanu. Un, kad tiesnesis mainīja soda mēru un nosūtīja bijušo ierēdni uz cietumu, patiesībā viņš vienkārši pieņēma šī cilvēka lēmumu. Jo Dievs nekad neuzspiež Savu piedošanu.
Kad mēs aptveram savu grēku patieso apjomu un apzināmies, ka neesam spējīgi sevi glābt, mums nevajadzētu kļūt mazdūšīgiem. Jo lielāks mūsu parāds, jo lielāka vajadzība pēc Dieva žēlastības un piedošanas. Un, pateicoties Viņa varenajai mīlestībai, nav nekas, ko Dievs vēlētos vairāk, kā mūs glābt un darīt brīvus.