Vienīgais zināmais grēks, ko nevar piedot, ir grēks, kuru nenožēlojam un par kuru nelūdzam piedošanu.
Reiz pēc dievkalpojuma mani aiz žaketes stūra paraustīja apmēram deviņus gadus veca meitene un teica, ka vēlētos ar mani runāt. Mēs devāmies uz kādu klusu stūri baznīcā, un asarām acīs viņa nomurmināja: “Es laikam esmu izdarījusi nepiedodamo grēku.”
Arī daudziem citiem ļaudīm ir šādas raizes. Ir kaut kas biedējošs frāzē “nepiedodamais grēks”. Tā mēs varam sākt iedomāties, ka Dievs ir dusmīga būtne, kura krata galvu un saka: “Šoreiz tu esi gājis par tālu.” Un kristieši, kuri cīnās, gan deviņu, gan arī deviņdesmit deviņu gadu vecumā uztraucas par to, ka varētu pārsniegt Dieva žēlastības robežu.
Sieviete, kuru notvēra laulības pārkāpšanas brīdī, bija pārliecināta, ka ir pārsniegusi šīs robežas. Ar noliektu galvu un nolaistām acīm viņa klusi gaidīja, kad beidzot tiks mesti akmeņi. Viņa bija pārsteigta, kad atklāja, ka žēlastības durvis viņai joprojām ir atvērtas. Viņa nebija nolādēta. Dievs joprojām piedāvāja Savu piedošanu un spēku.
Lasīsim par nepiedodamo grēku Mateja 12:31. Jēzus sacīja: “Ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos.”
Pirmā panta daļa ir uzmundrinoša. Katru grēku piedos. Bet ko nozīmē Gara zaimošana? Tas nozīmē vienkārši, lūk, ko: tā kā Gara darbs ir iedvest vainas apziņu par grēku (sk. Jāņa 16:8, 9) un tā kā visa veida grēkus var piedot, tad grēks pret Svēto Garu nozīmētu atraidīt Viņa mudinājumus un atteikties nožēlot.
Piedošana tiek dota ar nosacījumu. Ja tā nebūtu, tad visi pasaules iedzīvotāji būtu glābti. Kādi ir nosacījumi, lai saņemtu piedošanu? Vispirms mums jāatzīst savi grēki. Mums ir sacīts: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Tādējādi par nepiedodamo grēku būtu uzskatāms jebkurš grēks, kuru mēs atsakāmies nožēlot un par kuru nelūdzam piedošanu.
Daži ir nolēmuši, ka grēku izsūdzēšana nav svarīga. Viņi saka, ka Dievs ir mīlošs Tēvs un ka neviens tēvs taču neuzstātu, lai viņa bērni atzīstas savos pārkāpumos. Viņi saka, ka tēvs piedod saviem bērniem, jo viņš tos mīl. Bet Bībelē tā nav teikts. Bībele māca, ka nožēla un grēku izsūdzēšana ir svarīga. Lai varētu saņemt piedošanu, mums ir jālūdz pēc tās un tā jāpieņem.
Kā mēs varam pieņemt Dieva piedošanu? Ja jūs ticat apsolījumam, ticat, ka jums ir piedots, tad Dievs to piepilda.
Dažreiz mums rodas domas, ka nosacījums piedošanai ir tas, ka mēs vairs nekad negrēkosim. Mēs solām Dievam: “Ja vien Tu man piedosi vēl šo vienu reizi...” Un tad mēs atkal un atkal pieļaujam šo pašu grēku un baidāmies nākt pie Viņa pēc piedošanas. Tas bieži vien liek cilvēkiem baidīties, ka viņi ir izdarījuši nepiedodamo grēku.
Bet Bībelē ir apsolīts: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Šim apsolījumam nav derīguma termiņa. Nekur nav teikts: “Šis apsolījums ir nederīgs ar tādu un tādu datumu.” Tas, kurš nāk pie Kristus, vienmēr un ik reizi tiek pieņemts.
Nav svarīgi, kas jūs esat vai ko jau esat izdarījuši. Ja jūs šodien nākat pie Jēzus, lūdzat Viņa piedošanu, pieņemat Viņa nožēlas un attaisnošanas dāvanas, jums taps piedots. Jēzus priecājas, kad nākam pie Viņa tādi, kādi esam — grēcīgi, bezpalīdzīgi, atkarīgi. Mēs varam nākt ar visām savām vājībām, neprātu, grēcīgumu un nožēlā krist Viņam pie kājām. Viņa varenība apskauj mūs ar mīlestības rokām, sadziedē mūsu brūces, un mēs tiekam šķīstīti no visiem sārņiem.