Augoši kristieši piedzīvo mainīgu nodošanos. Dažreiz viņi paļaujas uz Dievu, dažreiz paši uz sevi.
Mācekļi bija ceļā uz Kapernaumu. Viņu solis kļuva aizvien lēnāks, līdz viņi atpalika tik tālu no Jēzus, ka gandrīz vairs nevarēja savu Kungu saskatīt. Šo vīru starpā risinājās spraiga diskusija, un viņi gandrīz nemanīja, ka Jēzus vairs nebija kopā ar tiem, — vienīgi ik pa laikam tie pārliecinājās, vai Viņš nevar runāto dzirdēt.
Viņu diskusijas tēma bija mīluļi jeb favorīti — kurš Debesu Valstībā būs lielākais? Dažreiz mācekļi pat iesaistīja savās debatēs Jēzu, cerēdami saņemt kādu tiešu atbildi, lai varētu izbeigt šo tēmu. Bet Viņš nesniedza tiem nekādu skaidru nepieciešamo darbu aprakstu, uz ko viņi cerēja; Viņš bija atbildējis tikai ar līdzību par maziem bērniem. Tagad viņiem bija kauns no Jēzus, ka tie joprojām par šo tēmu strīdējās.
Kaut arī Jēzus vairākkārt bija centies mācekļus pamācīt, šī nebija pēdējā reize, kad tie sāka minēto ķildu. Vēlāk tajā pašā dienā šie vīri klausījās Viņa vārdos kādā namā Kapernaumā un saprata, ka, meklēdami augstāko vietu, tie bija pieļāvuši kļūdu un darījuši to pašu grēku, ko pirmsākumos Lucifers. Bet nepaies sevišķi ilgs laiks, kad, savas mātes mudināti, nāks Jēkabs un Jānis un atklāti lūgs Jēzum, lai viņiem tiktu piešķirtas visaugstākās vietas — pie Glābēja labās un kreisās rokas. Un mācekļu vidū atkal izvērsīsies diskusijas par šo tēmu. Nedaudz vēlāk Pēteris, Jēkabs un Jānis tiks aicināti piedalīties noslēpumainajā gājienā uz kalna virsotni, un tad deviņi atlikušie pavadīs nakti, strīdēdamies par to, kuram ir lemts būt lielākajam. Pat piedzīvotais pazemojums, kad nākamajā rītā mācekļi nevarēja izdzīt dēmonus, nebija pietiekams iemesls, lai viņi gūtu mācību, jo augšistabā pirms krustā sišanas tie atkal strīdējās, nevēlēdamies atteikties no augstākās vietas un veikt kalpa pienākumus.
Mācekļi grēkoja. Viņi zināja, ka tas ir grēks. Tomēr viņi to turpināja darīt atkal un atkal.
Kas šie mācekļi bija? Vīri, kuriem bija gods pavadīt trīs gadus Jēzus tuvumā. Dienu no dienas tie ar Viņu sarunājās. Tie bija glābti ļaudis, jo, kad viņi atgriezās no saviem misijas ceļojumiem, priecājoties par sniegto varu pār dēmoniem, Jēzus tos aicināja vairāk priecāties par to, ka viņu vārdi ir ierakstīti Debesīs (sk. Lūkas 10:20). Dzīvības Grāmatā nav ietverti to vārdi, kas nekad nav tikuši glābti (sk. Jāņa ev. 3. nod.).
Dažus šis stāsts par mācekļiem uztrauc. Tas ir tikpat īsts, cik jūsu Bībele, un patiesībā šāds svārstīgums nav raksturīgs tikai mācekļiem. Arī Ābrahāmam, Jēkabam, Elijam, Dāvidam, Marijai, Martai un pat Pāvilam piemita šī īpašība. Tā ir realitāte, kas precīzi aprakstīta Svētajos Rakstos.
Agrāk mēs noskaidrojām, ka nav tāda lieta kā daļēja padošanās. Vai nu cilvēks padodas pilnībā, vai nedara to nemaz. Bet ir tāda lieta kā nepastāvīga padošanās. Pamatojoties uz dzīvesstāstiem, kas atrodami Bībelē, mēs pat varētu teikt, ka nepastāvīga padošanās nav tikai iespējamība. Ļoti bieži bija vajadzīgs laiks, pārbaudījumi un kļūdas, pirms cilvēks, kurš bija nodevies Dievam, iemācījās palikt šādās attiecībās ar Viņu bez svārstīšanās.
Par šīm svārstībām kristiešu dzīvē mēs sīkāk runāsim 72. tēzes komentārā. Bet tagad iedomājieties, ka jūs esat mācekļu vietā: jūs pēkšņi atklājat, ka kādu brīdi esat pilnībā paļāvies uz Dievu, un izbaudāt uzvaru, bet nākamajā mirklī sākat vairāk paļauties uz sevi un saprotat, ka esat atkal kritis un grēkojis. Ko jūs darītu?
Dieva Vārdā rodami norādījumi un iedrošinājumi tieši šādiem cilvēkiem (sk. 1. Jāņa 2:1). Ja cilvēks, kurš ik dienas sarunājas ar Dievu, nomaldās no pareizā ceļa, ja viņš tikai uz brīdi novēršas no Jēzus, tas nav tāpēc, ka viņš grēko labprātīgi, jo, kad viņš redz savu kļūdu, viņš atkal atgriežas un lūkojas uz Jēzu, un tas, ka viņš ir pieļāvis kļūdu, nemazina Dieva mīlestību pret viņu.