Vienīgās a p z i n ā t ā s pūles kristiešu dzīvē ir tiekšanās pēc Dieva. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti.
Pieņemsim, ka kādā svētdienas rītā jūs izlemjat mainīt savai automašīnai riepas. Jūs paceļat transporta līdzekli ar domkratu un noņemat visas četras riepas. Tieši tad sieva jūs aicina pusdienot.
Pirms esat beidzis ēst, jūsu četrgadīgā meita iziet pagalmā rotaļāties. Viņas bumba paripo zem automašīnas, un bērns parāpo zem tās, lai rotaļlietu atrastu, netīšām pagrūžot vienu no balstiem.
Jūs dzirdat viņas kliedzienus un paskatāties ārā pa virtuves logu. No vietas, kur sēžat, var redzēt automašīnu, un jūs momentā saprotat, kas ir noticis. Tad jūs...
Ko jūs darāt šajā brīdī? Vai jūs atgāžaties savā krēslā un sievai sakāt: “Izskatās, ka Mērijai ir uzkritusi automašīna. Laikam būs jāiziet ārā un viņa jāatbrīvo. Bet varbūt vispirms tu man varētu nogriezt vēl vienu gabalu kūkas...”
Vai arī jūs steidzaties uz pagalmu un ar pārcilvēcisku spēku paceļat automašīnu un atbrīvojat savu meitu?
Kas jums būtu vieglāk? Pagaidiet — neatbildiet pārāk strauji! Kas ir vieglāk, ja runājam par apzinātu piepūli? Sēdēt pie galda un apēst vēl vienu gabalu kūkas vai arī pacelt automašīnu — pat ja tā ir neliela? Kam nepieciešams vairāk enerģijas? Kas sadedzina vairāk kaloriju? Kas prasa vairāk pūļu?
No otras puses, ja jūs vispār mīlat savu bērnu, kas būtu grūtāk izdarāms? Nav divu domu, vai ne? Varbūt būs nepieciešams pārcilvēcisks spēks, lai paceltu automašīnu un jūsu bērns tiktu glābts, bet būtu vajadzīgas neaprakstāmas pūles, lai jūs varētu palikt sēžam pie galda.
Atšķirība starp apzinātām pūlēm un spontānu rīcību ir svarīga, lai varētu saprast, cik daudz pūļu nepieciešams, dzīvojot kristīgu dzīvi. Kad mēs runājām par to, ka nav jācīnās ar grēku un sātanu saviem spēkiem, dažreiz cilvēkiem rodas domas, ka mēs runājam par reliģiju, kurai nav jāvelta pūles. Pagājušajā gadsimtā bija kāda dīvaina kustība — kviētisti —, kuri ticēja, ka mums vispār nekam nav jāvelta kaut vismazākās pūles. Mums vienkārši būtu jāsēž un jāatpūšas — pat tas patiesībā būtu pārāk daudz. Mums vajadzētu vienkārši sēdēt. Lai arī ko vajadzētu izdarīt, Dievs par to parūpēsies bez mums.
Bet Dievs nekad nenodrošina mums glābšanu bez mūsu piepūles. Mūsu problēma, kas tik bieži rodas, ir tā, ka mēs nezinām, kurp virzīt savas pūles. Šīs dilemmas dēļ bieži vien teoloģiskas debates ieilgst līdz pat pusnaktij, bet atbilde uz to ir rodama divos tekstos, kas ir saīsinātais kurss par taisnošanu ticībā.
Šie divi teksti ir Jāņa 15:5 un Filipiešiem 4:13. Jēzus vārdi: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt,” — un Pāvila komentārs: „Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru,” — atbild uz visiem jautājumiem, kas šai sakarā varētu rasties. Ja bez Kristus mēs nevaram izdarīt neko, bet kopā ar Viņu varam paveikt visu, tad kas mums atliek? Atrast Viņu un palikt ar Viņu kopā.
Vienīgais, ko cilvēks var darīt savas glābšanas labā, ir pieņemt aicinājumu. “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atklāsmes 22:17) Un neaizmirstiet, ka ar vārdu “glābšana” ir domāta ne tikai grēku piedošana, bet spēks paklausīt, kā arī taisnošana, svētošana un paaugstināšana.
Kā mēs varam nonākt pie Kristus? Kā mēs varam padzerties dzīvības ūdeni? Šajā saskarsmē ar Kristu, lūdzot un pētot Viņa Vārdu, mūs pabaros kā izsalkušas dvēseles, kā izslāpušos mūs atspirdzinās pie dzīvības straumes.
Reizēm vecākiem ir ļoti jāsaņemas, lai viņi ik dienas spētu pūlēties savu bērnu labā. Bet, kad pienāk krīzes brīdis, nepieciešamās pūles attiecīgajā situācijā tiek ieguldītas gluži neapzināti. Neviens no vecākiem, kurš mīl savu bērnu, neapstātos, lai apsvērtu, vai pūles ir tā vērtas, bet steigtos palīdzēt savam bērnam, kurš iekļuvis nepatikšanās.
Tāpat ir arī ar kristiešiem. Kristīgajā dzīvē ir nepieciešamas dažādas pūles. Apzināti pūlēties nozīmē meklēt sadraudzību ar Dievu. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti.