Kristietis rīkojas pareizi t ā p ē c, k a viņš ir kristietis, nevis t ā d ē ļ, l a i par tādu kļūtu.
Tas notika pirmajās nedēļās, kad strādāju kādā jaunā draudzē. Lai visus iepazītu, mans mērķis bija apciemot katru ģimeni. Bet ir ļoti viegli samierināties ar pieklājīgām sarunām. “Vai tā ir Minijas kundzes fotogrāfija virs kamīna?”
“Jā.”
Tādēļ es izdomāju triku: nolēmu uzdot vienu un to pašu jautājumu katrā mājā, kur ciemojos: “Kāda ir jūsu definīcija vārdam “kristietis”?” Un es rūpīgi pierakstīju, ko katrs teica.
“Kristietis ir cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar zelta likumu.”
“Kristietis ir godīgs.”
“Kristietis ir cilvēks, kurš ir laipns un mīlošs.”
“Kristietis ir labs kaimiņš.”
Es uzklausīju daudz dažādu atbilžu, bet tajās visās bija viens kopsaucējs. Katra no tām bija saistīta ar cilvēka uzvedību. Kristus vārds nemaz netika minēts.
Varbūt esat lasījuši, kā kāds žurnālists šo vai līdzīgus jautājumus uzdod cilvēkiem ielās. Atbilžu modelis ir tāds pats.
“Kristietis dara tā, kristietis dara šitā. Kristietis nedara to un to.” Cik bieži jums ir nācies dzirdēt atbildi: “Kristietis ir cilvēks, kurš pazīst un mīl Kristu”?
Kas ir kristietība? Vai tā dziļākajā būtībā ir pamatota uz uzvedību? Vai varbūt tā ir pamatota uz attiecībām? Minēsim galveno, lai izprastu un piedzīvotu glābšanu ticībā Kristum. Kristietība nozīmē pazīt Kristu. Un uzvedība, kas atšķir kristieti no cilvēka, kurš tāds nav, ir rezultāts attiecībām ar Jēzu, kas pamatotas uz ticību, — uzvedība nekad nav pamats.
Nedaudz pārfrāzēsim šo tēzi. Ābele ražo ābolus tāpēc, ka tā ir ābele, nevis tādēļ, lai par tādu kļūtu. Jēzus piedāvā tādu pašu salīdzinājumu: “Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.” Mateja 7:17, 18.
Ja jūs interesē labi augļi, sākumpunkts ir labs koks. Tādējādi jūsu uzdevums ir laistīt koku, varbūt to mēslot un ļaut saulei, lietum un vējam darīt savu darbu. Nav nepieciešams sūri pūlēties, lai radītu augļus. Ja jums ir veselīgs koks, būs pašsaprotami, ka tas nesīs augļus.
Tāpat notiek arī kristiešu dzīvē. Tas, kurš cenšas dzīvot kristieša dzīvi, pamatojoties uz darbiem un uzvedību, ir nokļuvis strupceļā. Kā tas ir ar miltos iejauktu raugu, kas savu darbību vērš uz āru, tā ir arī ar sirds atjaunošanos, kad Dieva žēlastība darbojas, pārveidodama dzīvi. Lai nonāktu saskaņā ar Dievu, nepietiek ar ārēji redzamām izmaiņām vien. Ir daudzi, kas cenšas mainīties, izlabojot vienu otru sliktu ieradumu, un tā cer kļūt par kristiešiem, taču viņi nesāk no īstās vietas. Vispirms darbam jātiek paveiktam sirdī.
Lai cik taisna šķistu jūsu dzīve, lai cik labus darbus jūs darītu, lai cik reliģiozs jūs izliktos, jūs neesat patiess kristietis, līdz jūs iepazīstat Kristu viens pret vienu. Jūs nekad nekļūsit par kristieti, darot “pareizās” lietas. Tādā veidā jūs kļūsit par morāli labu cilvēku.
Agrīnā draudze tik ļoti koncentrējās uz Kungu Jēzu Kristu, ka Viņš bija visu viņu domu un sarunu temats. “Kristus darīja to, un Kristus teica to.” Visbeidzot kāds sacīja: “Sauksim viņus vienkārši par krist-iešiem.”
Kā sauktu jūs, ja jūs būtu jānosauc saskaņā ar to, par ko jūs visvairāk runājat un domājat? Vai jūs esat labs cilvēks? Vai jūs tiešām esat kristietis? Padomājiet par to!