Jēzus ir taisnība.
Bez Viņa mums nav taisnošanas.
Mans profesors koledžā sāka pirmo semestra nodarbību, palūdzot mūs katru definēt taisnīgumu.
Katram no mums bija sava definīcija. Taisnīgums nozīmē darīt pareizi. Taisnīgums ir Dieva likuma ievērošana. Taisnīgums ir svētums. Un varbūt pat labāk — taisnīgums ir mīlestība. Ne tikai klātesošie studenti bija formulējuši šādas definīcijas — tās jūs varat atrast arī Bībeles komentāros.
Pēc tam, kad profesors bija mūs aicinājis iedziļināties un meklēt šī vārda definīciju, viņš mūs pamudināja domāt un palīdzēja nonākt pie secinājuma, ka vislabākā, vispilnīgākā taisnīguma definīcija ir Jēzus. Visas pārējās ir nepilnīgas.
Ja, piemēram, taisnīgums tiek definēts kā pareizu lietu darīšana, tad vienīgā lieta, kas jums jādara, lai kļūtu taisnots, būtu kas? Darīt to, kas ir pareizi. Jums vairs nevajadzētu Glābēja, ja taisnošana būtu pamatota tikai uz labu uzvedību.
Bet taisnīgums nepastāv pats par sevi. Tas nav kaut kas, ko cilvēce varētu kaut kādā veidā saražot vai izveidot. Mums visiem pietrūkst taisnīguma. Jesaja ir teicis: “Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” (Jesajas 64:6) Ne tikai mēs nespējam paši kļūt taisnīgi, bet mēs nespējam arī šādu stāvokli uzturēt. Mēs to nevaram iegūt vai izveidot bez Jēzus. Tādēļ vislabāk mēs varētu definēt taisnīgumu kā Personu. Tātad: kamēr mums ir Jēzus, mums ir arī taisnīgums. Bet bez Viņa mums nav cerību to iegūt.
Grēcīgs cilvēks var rast cerību un taisnīgumu tikai Dievā, un neviens cilvēks nevar būt taisnīgs bez ticības Dievam un dzīvas saistības ar Viņu.
To var formulēt arī kā vienādojumu. Ja Jēzus = taisnība un taisnība = Jēzus, tad mēs varam iegūt taisnošanu vienīgi ar Jēzus starpniecību un paliekot ar Viņu. Tādēļ mēs varētu teikt, ka cilvēce + Jēzus = taisnošana.
Šo tēmu es pārrunāju ar koledžas studentu grupu, kad ieraudzīju, ka kādam jauneklim, kurš sēdēja pēdējā rindā, bija dīvaina sejas izteiksme. Viņš pacēla roku un sacīja: “Ja jau Jēzus ir tas pats, kas taisnīgums, un ja cilvēce plus Jēzus ir taisnīgums, tad iznāk, ka cilvēce pati par sevi nav nekas!” Un viņš to izteica tā, it kā es būtu dziļi aizvainojis visu cilvēci.
Bet vai tad tā nav lielākā cilvēces problēma, ka mums pašiem par sevi nav nekāda taisnīguma? Debesu skatījumā mēs esam vērtīgāki par visu. Jēzus, mirdams pie krusta, pierādīja cilvēka dvēseles vērtību. Bet tad, kad ir runa par taisnīgumu jeb taisnošanu, mēs esam bezpalīdzīgi. Mēs to nevaram sniegt, jo mums šīs īpašības nav.
Ir kāds stāsts par sievieti, kura gāja pirkt audumu jaunai kleitai. Šī kundze apskatīja dažus no izliktajiem paraugiem, salīdzināja krāsas un rakstu, līdz beidzot atrada drānu, kas tai šķita piemērota. Kamēr pircēja joprojām vilcinājās, vēlēdamās pārliecināties par savu izvēli, pienāca pārdevēja un sacīja: “Es pamanīju, ka jūs aplūkojat šo audumu, un apstākļu sakritības dēļ no tā tikko ir uzšūta kleita. Varbūt jūs to nepamanījāt, kad ienācāt veikalā.”
Tad viņas abas aizgāja līdz veikala skatlogam, un sieviete pārsteigta iesaucās: “Tā ir tik skaista! Tas ir tieši tas, ko vēlos. Audums šķita tik jauks, bet tagad, kad redzu, kā tas izskatās, esmu pilnīgi pārliecināta!” Un viņa audumu nopirka.
Tāpat ir ar Dieva likumu. Mēs varam apbrīnot tā principus; mēs varam piekrist tā idejām. Bet, pirms varam patiesi to novērtēt un pieņemt, mums tas jāredz dzīvē — Jēzus dzīvē. Kad mēs redzam Viņu, mūsu sirdis ir uzvarētas. Un kad mēs Viņu pieņemam, mēs saņemam arī Viņa taisnīgumu.