Grēks (vienskaitlī) — dzīve atšķirtībā no Dieva — sekmē grēkus (daudzskaitlī) — nepareizu rīcību.
Ir atšķirība starp grēku vienskaitlī jeb dzīvi savrup no Dieva un grēkiem daudzskaitlī jeb nepareizu rīcību. Dzīve atšķirtībā no Dieva ir grēka pamats; nepareizā rīcība, ko mēs bieži saucam par grēku, ir tikai mūsu grēcīgā stāvokļa rezultāts.
Dažreiz mēs to skatām ačgārni. Mēs domājam, ka no Dieva mūs šķir tas, ka darām nepareizas lietas. Bet patiesībā mūsu atšķirtība no Dieva ir cēlonis turpmākai nepareizai rīcībai. Grēks vienskaitlī aizved mūs pie grēka daudzskaitlī.
Paraudzīsimies uz Salamanu. Acīmredzot valdīšanas laika sākumā viņa sirds bija saskaņota ar Dievu. Bet, gadiem ritot, notika pārmaiņas. “Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.” (1. Ķēniņu 11:4)
Kas notika ar Salamanu? Vai viņš sāka rīkoties nepareizi un to turpināja, līdz viņa sirds vairs nebija pilnīga? Nē, viss bija otrādi. Visu Salamana grēku un pārkāpumu cēlonis ir tas, ka viņš pieļāva kļūdu, pārstādams paļauties uz Dieva gudrību un zaudēdams pazemību.
Tāpat notika ar Ievu. Daži domā, ka viņa grēkoja, jo apēda ābolu; bet patiesība ir tā, ka viņa apēda ābolu, jo bija grēkojusi. Vienā brīdī, pirms viņa pasniedzās un paņēma augli, viņa pārstāja uzticēties Dievam un sāka paļauties uz sevi. Darbība, kas sekoja, bija tikai rezultāts.
Varbūt kādam, kas dzīvo atšķirtībā no Dieva, būs nepieciešams laiks, lai sāktu atklāti grēkot. Arī Salamanam pagāja zināms laiks. Varbūt paies zināms laiks, kamēr kāds, kurš meklē Dievu un attiecības ar Viņu, piedzīvos nemainīgu uzvaru. Ir iespējams meklēt Dievu un turpināt uzlabot uzvedību. Bet galu galā noteicošais faktors gan ārējai, gan iekšējai dzīvei ir sirds attieksme pret Dievu.
Ja grēks (dzīve atšķirtībā no Dieva) ir grēku (nepareizas rīcības) cēlonis, no kurienes rodas šie grēki, kad augošs kristietis dienu no dienas meklē attiecības ar Dievu?
Kāds ir teicis: “Kad mēs iepazīsim Dievu — un šāda iespēja mums ir dota —, tad mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi.”
Pat tad, kad mēs dienu no dienas meklējam Viņu, mēs varbūt nepazīstam Viņu pilnībā. Tādējādi būs brīži, kad mēs nolaidīsim savas acis no Viņa. Būs brīži, kad mēs vairs nepaļausimies uz Viņu, bet atkal centīsimies paļauties paši uz sevi. Un kad tā notiks, mēs cietīsim neveiksmi. Bet, turpinot Viņu meklēt, Viņš mūs vadīs līdz tādai pakāpei, ka mēs Viņam uzticēsimies visu laiku, lai arī mūsu uzvedība kļūtu atbilstoša.