Tas, kurš dzīvo atšķirtībā no Dieva, dzīvo grēkā.
Ja pietiesā grēka būtība ir attiecību jomā, nevis uzvedībā, tad visi, kas dzīvo šķirti no Dieva, dzīvo grēkā. Pat “labie” darbi, kas tiek darīti bez ticības attiecībām ar Dievu, ir grēks. “Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Romiešiem 14:23) Kad Jēzus raksturoja Svētā Gara darbību, lai atgrieztu cilvēkus no grēka, Viņš sacīja: “Grēku — jo tie netic Man.” (Jāņa 16:9) Kamēr mēs cenšamies izprast šo patiesību, paraudzīsimies uz atraitnes mauriņu.
Pieņemsim, ka man pretējā ielas pusē dzīvo atraitne un katru svētdienas pēcpusdienu es pļauju viņas mauriņu. Vai tas ir labs vai slikts darbs? Cik tālu tas attiecas uz manu kaimiņieni, droši vien tas ir labs darbs. Bet kā ir ar manu sirdi? Šī tēze varētu likt saprast, ka pat pļaut atraitnes mauriņu būtu grēks, ja es dzīvotu atšķirtībā no Dieva.
Ateists varētu pieņemt lēmumu nopļaut kaimiņa mauriņu. Vai tas padarītu viņu par kristieti? Kāds, kurš vienkārši ir labs draudzes loceklis, kurš nedomā darīt neko nepareizu, bet kuram nav laika lūgšanām, Dieva Vārda pētīšanai un sadraudzībai ar Viņu ikdienā, varētu arī nopļaut atraitnes mauriņu. Bet, ja šī darbība tiek veikta bez dzīvām attiecībām ar Dievu, sirds ir ļauna, un tādējādi šī darbība kļūst grēcīga.
Starp citu, es varbūt pļauju šīs atraitnes mauriņu, jo vēlos, lai kaimiņi domātu, ka esmu labs cilvēks. Varbūt es pļauju šīs atraitnes mauriņu, jo cenšos atlīdzināt par kādu pagātnes grēku savā dzīvē. Varbūt es pļauju atraitnes mauriņu, jo esmu dzirdējis, ka viņa ir iekrājusi diezgan daudz naudas, un ceru, ka viņa minēs mani savā testamentā. Bez Dieva klātbūtnes manā dzīvē mani motīvi būs egoistiski un jebkura mana darbība, laba vai slikta ārēji redzamā formā, tomēr būs grēcīga.
Ir iespējams, ka pat šķietami patīkama formāla rīcība var slēpt sevī visļaunāko grēku. Gadsimtiem ilgi Visumu ir pārsteidzis fakts, ka bieži vien visvājākie un tie, kas visbiežāk klūp, ir ļaudis, kas beigu beigās ir vistuvākie Dievam, bet stiprākie un tie, kam ir vislabākā uzvedība, Viņu bieži vien pilnībā noraida.
Ir taču zināms, ka māceklis, kurš tika uzskatīts par vislabāko, galu galā nodeva Jēzu. Tā laika reliģiskie vadītāji Viņu noliedza un sita krustā, bet muitnieki, ielasmeitas un zagļi kļuva par Viņa uzticamākajiem sekotājiem. Kārdinātājs bieži vien veiksmīgi darbojas ar tādu ļaužu starpniecību, uz kuriem krīt vismazākās aizdomas par to, ka viņš tos kontrolē. Daudzi intelektuāli attīstīti un skoloti cilvēki ar patīkamām manierēm, kas šķietami nenolaistos līdz tā saucamajiem amorālajiem darbiem, ir nekas vairāk kā uzspodrināts instruments sātana rokās. Vēlēšanās atstāt iespaidu un gūt cieņu citu acīs var būt ārēji labi veidotas dzīves iemesls. Pašcieņa var mūs atturēt no ļauna. Pat savtīga sirds var darīt cēlus darbus.
Ja sirds ir grēcīga, šķietami kārtīga dzīve var būt pat vēl lielāka krāpšana. Kas ir bīstamāk: tumši brūna pudele zem izlietnes, uz kuras uzzīmēta miroņgalva ar sakrustotiem kauliem un kurā ir inde, vai arī atspirdzinošā dzēriena 7-up pudele ledusskapī, kurā ir tieši tāda pati inde?
Vai jūs šodien dzīvojat grēkā? Nav lielas nozīmes, vai jūs esat vāji un bieži klūpat, vai arī “bauslības lietās farizejs” kā Pāvils, pirms viņš sastapa Jēzu uz Damaskas ceļa. Ceļš uz brīvību no grēka (neatkarīgi no tā, vai šis grēks izpaužas “labā” vai “sliktā” uzvedībā) ir nākt pie Jēzus pēc pestīšanas un turpināt šo ceļu. Tikai Jēzus var mūs aizvest no grēka pie taisnošanas.
Piezīme. Atcerieties, ka neviens apustulis vai pravietis nekad nav teicis, ka būtu bezgrēcīgs. Ļaudis, kuri mita ļoti tuvu Dievam un kuri drīzāk upurētu savu dzīvību, nekā apzināti veiktu kādu nepareizu darbību, ir atzinuši, ka viņu daba ir grēcīga. Mēs nevarēsim teikt, ka esam bezgrēcīgi tik ilgi, kamēr Jēzus atnāks otru reizi un mūs pārveidos.