Mēs grēkojam tāpēc, ka esam grēcīgi. Mēs neesam grēcīgi tāpēc, ka grēkojam.
Medicīnas studentu grupai studiju nolūkos tika uzdots izpētīt līķi. Viņi ienāca telpā, kur tas atradās, un pārrunāja šo problēmu.
“Viņš izskatās diezgan bāls,” sacīja pirmā studente.
“Un viņš vienkārši tur guļ, neko nedarīdams,” piebalsoja otrā.
“Manuprāt, lai saglabātu veselību, viņam nepieciešams vairāk vingrot,” komentēja trešais.
“Manuprāt, vispirms mums vajadzētu piecelt viņu kājās un likt viņam staigāt, lai stimulētu asinsriti,” savu slēdzienu izteica ceturtais.
Tad šie jaunieši centās pārliecināt līķi, lai tas sāktu kustēties, bet mirušais vienkārši gulēja uz galda — auksts un kluss —, lai ko viņi darītu un teiktu.
Tā, protams, ir līdzība. Jūs droši vien to jau esat sapratuši. Bet, izmantojot šo nedaudz grotesko analoģiju, vēlreiz apstiprināsim 10. tēzi: “Līķis nekustīgs guļ uz galda, jo ir miris. Viņš nav miris tāpēc, ka nekustīgs guļ uz galda.” Uzvedība, kas tipiska līķim, ir rezultāts tam, ka tas ir miris; tas nav nāves iemesls.
Garīgā ziņā mēs visi piedzimstam miruši. Pāvils Vēstulē efeziešiem 2:1 ir teicis: “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.” Grēcīgie darbi, ko izdara grēcīgi cilvēki, ir tikai rezultāts šim stāvoklim, nevis iemesls vai cēlonis.
Es necenšos pateikt, ka grēkošana nav grēcīga! Bet es saku, ka grēkošana nepadara mūs grēcīgus. Ja jūs tagad varētu pārtraukt grēkot, vai tas jūs padarītu taisnus? Nē, tas padarītu jūs par cilvēkiem ar labu uzvedību.
Grēks rodas no pašlabuma meklēšanas. Padomājiet par to dažas minūtes! Lucifers tika iecelts par visu Debesu eņģeļu vadītāju. Viņš bija augstākais no visām radītajām būtnēm. Bet tā vietā, lai turpinātu sekot Dievam, uzturēt attiecības ar Viņu, tiekties pēc Dieva varenības un goda kā augstākā mērķa, Lucifers pats sāka meklēt iespējas, kā viņš varētu kļūt slavens. Grēks nesākās, kad Lucifers zaga ābolus no Dzīvības koka. Tas sākās ar pašlabuma meklēšanu un brīdi, kad viņš pagodināja radību, nevis Radītāju.
Tas ir Visuma likums, ka ir neiespējami vienlaicīgi pagodināt Dievu un sevi. Pirmais no trīs eņģeļiem Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā nes vēsti katrai nācijai, katram cilvēkam: “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu.” (7. pants) Evaņģelizācijas darbā nav vietas sevis slavināšanai. Taisnošana ticībā ir Dieva darbs, atstājot cilvēka pagodināšanu putekļos un darot viņa labā to, ko cilvēks pats savā labā nevar izdarīt. Visu grēku iemesls jeb cēlonis ir tas, ka mēs godinām sevi, nevis Dievu.
Stipra rakstura cilvēks varbūt spēj kontrolēt savu uzvedību. Bet pat stiprākais nespēj izmainīt savu grēcīgo stāvokli. Mēs paši nevaram izglābties no grēka bedres, kurā esam iestiguši. Mūsu sirdis ir ļaunas, un mēs tās nespējam pārmainīt.
Jebkādas ārēji redzamas jeb formālas izmaiņas, kuras mēs izdarām bez Kristus, sekmē to, ka mēs sākam godināt sevi un aizmirstam godināt Dievu. Un tādējādi mēs varam attapties, ka esam tālāk nekā jebkad no Kristus dzīves, kas mums tiek piedāvāta, ja uzturam attiecības un sadraudzību ar Viņu.
Līķi var nomazgāt, apkopt un apģērbt vislabākajās drānās. Tas varbūt nav izdarījis neko sodāmu. Mirušā ķermeni pat var aizvest uz baznīcu. Bet tas joprojām ir līķis. Tikai jauna dzīve no iekšienes, kas ir Dieva dota, spēj mainīt nāvi pret dzīvību. Šo jauno dzīvi var saņemt attiecībās ar Viņu. “Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības.” (Romiešiem 8:2)