Ikviens piedzimst grēcīgs (vai patmīlīgs), jo ikviens nāk pasaulē, būdams šķirts no Dieva.
Mums visiem kā cilvēkiem ir vismaz divas kopīgas lietas. Pirmkārt, mēs esam piedzimuši. Otrkārt, mēs esam piedzimuši grēcīgi. Mūsu grēka problēma sākās brīdī, kad piedzimām, jo mēs ienācām šajā pasaulē, būdami šķirti no Dieva.
Dažreiz cilvēkiem ir problēmas ar šo patiesību. Viņi skatās uz jaundzimušo un saka: “Kā tāds mazs, bezpalīdzīgs cilvēciņš varētu būt grēcīgs?” Bet tikai dažiem cilvēkiem ir problēma samierināties ar faktu, ka tikko piedzimis bērniņš ir egoistisks. Tam nav nekādas nozīmes, ka māte ir nogurusi un ka tēvam rīt visu dienu jāstrādā. Ja bērniņš vēlas, lai viņu pabaro, izklaidē, kā arī nomaina autiņus, viņam ir veids, kā darīt to zināmu. Bērns ir pilnīgi egoistisks.
Piedzimt šajā pasaulē ir traģisks pārdzīvojums. Bērnu mantojums ir grēks. Grēks ir šķīris tos no Dieva. Ādama grēka dēļ viņa pēcteči dzima ar mantotu noslieci uz nepaklausību.
Pirmajās septiņās tēzēs mēs esam runājuši par taisnīguma tēmu. Tā kā taisnīguma pretstats ir grēks, liekas, ka tas ir loģisks šīs tēmas turpinājums. Jebkurā pētījumā par taisnošanu ticībā ir būtiska pareiza izpratne gan par taisnīgumu, gan grēku. Nepareiza izpratne par jebkuru no šīm tēmām var būt klupšanas akmens tālākiem pētījumiem.
Mūsu līdzšinējo pētījumu par taisnošanu varētu apkopot, sakot, ka taisnīgums iegūstams attiecībās ar Jēzu; tas nav pamatots uz uzvedību. Ja tā ir patiesība, tad arī grēks mums jādefinē kā kaut kas vairāk nekā tikai uzvedība. Mēs esam grēcīgi no dzimšanas; mēs esam grēcīgi pēc dabas. Tā ir mūsu daba, ka mēs esam ļauni; mūsu ļaunie darbi ir tikai rezultāts.
Vēstulē efeziešiem 2:3 Pāvils uzsver, ka mēs pēc dabas esam dusmības bērni. Savukārt Psalmos 58:4 sacīts: “Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām.” Ja jūs vēl neesat pārliecināti, kurus var saukt par bezdievjiem, tad atcerieties Romiešiem 3:10: “Nav neviena taisna, it neviena.”
Ir kāds stāsts par skorpionu, kas vēlējās šķērsot upi. Upes krastā viņš sastapa vardi un palūdza, lai tā viņu pārnes pāri.
“Ak, nē!” izsaucās varde. “Ja es tev ļaušu kāpt sev uz muguras, tu mani sadzelsi un es nomiršu.”
“Kāpēc lai es to darītu?” jautāja skorpions. “Ja es tevi sadzeltu un tu nomirtu, mēs abi noslīktu un es netiktu upes otrajā krastā.”
Vardei šis skorpiona arguments šķita loģisks, tāpēc tā atļāva skorpionam uzkāpt sev mugurā un sāka peldēt pāri upei.
Apmēram pusceļā skorpions vardi sadzēla. Varde mirstot dvesa: “Kāpēc tu tā darīji? Tagad mēs abi mirsim!”
Skorpions skumīgi atbildēja: “Es zinu, bet es tur nekā nevarēju darīt. Tāda ir mana daba.”
Tā ir arī cilvēces dilemma. Mūsu daba ir kritusi. Mēs sev nevaram palīdzēt. Pat tad, kad saprotam, ka iznīcinām sevi, mēs atskārstam, ka neesam spējīgi pārstāt grēkot, jo mūsu daba ir ļauna. Katra cilvēka piedzīvojumos parādās laba un ļauna atzīšanas koka augļa baudīšanas sekas. Viņa dabā ir tieksme uz ļaunu — kāds spēks, kuram viņš pats no sevis nevar pretoties. Ādama grēka dēļ mūsu daba ir samaitāta, un mēs paši nevaram kļūt taisni.
Ņemot vērā to, ka mūsu grēka problēma ir dziļāka nekā vienkārši sliktu darbu darīšana, jo mēs esam grēcīgi no dabas, sākot ar brīdi, kad piedzimstam šajā grēcīgajā pasaulē, arī grēka problēmas risinājumam ir jābūt dziļākam par uzvedības līmeni. Dievs sniedz mums iespēju sākt visu no jauna. Viņš mums piedāvā jaunu piedzimšanu un jaunu dabu.
Savā pusnakts svētrunā, kas bija domāta vienai dvēselei — Nikodēmam —, Jēzus paskaidroja: ja vien cilvēks nepiedzimst no jauna, mums nav cerību ieraudzīt Debesu Valstību. Pirmā piedzimšana neder mūžīgajai dzīvībai — ir jāseko otrajai piedzimšanai. Glābšanas labā vēsts ir tā, ka, pateicoties Jēzum, mēs varam iegūt jaunu dabu, un, dalīdamies Viņa dievišķajā dabā, varam izvairīties no šīs grēcīgās pasaules pagrimuma.