Jautājums par dzīves jēgu sniedzas daudz tālāk par mūsu katra atsevišķo dzīvi. Kāpēc uz mūsu planētas (un, iespējams, arī kaut kur citur Universā) eksistē dzīvība? Vai tā attīstījās kā dažādu nejaušību ķēdes reakcija bez nepieciešamības un kāda īpaša nolūka? Vai ir nozīme vēsturei, pasaules impēriju uzplaukumam un sabrukumam, tās nācijas vēsturei, kuras daļa mēs esam?
Viena no atbildēm uz jautājumu par jēgu ir pašsaprotama. Daudzi teiks: dzīvei nav jēgas, nav nekāda pārāka mērķa. Nepastāv tāds morāls ietvars, pēc kura mēs varētu vadīties, spriežot par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Un patiešām, ja mums nav noteikta standarta, uz kura pamata būvēt savu morāles sistēmu (Dievs, likums, brīvības ideāli, taisnīgums utt.), tad jebkurš lēmums, kas skar pareizu vai nepareizu rīcību, var likties diskutējams. Taisnība varētu būt kā vienā, tā otrā pusē. Mēs atrodamies šeit, bet nekad neuzzināsim, kāpēc šeit esam, un mēs tā arī ne pie kā nenonāksim. Šādu ideju skolu dēvē par nihilismu. Šī vārda sakne latīņu valodā nihil nozīmē nekas. Tā pietiekami skaidri pasaka, kas tiek piedāvāts: absolūts nekas. Tas atstāj mūs tukšām rokām. Tādi jēdzieni kā mīlestība, taisnīgums, solidaritāte un prieks paliek vien tukšas čaulas, un jebkura neveiksme var likt cilvēkam sākt prātot, kāpēc viņam vispār turpināt dzīvot. Un mēs atgriežamies pie Albēra Kamī nepatīkamā apgalvojuma!
1955. Camus, The myth of Sisyphus. Penguin, Londona, UK, 1955. – 11.lpp.
Daži mēģina būt praktiski, uzskatot, ka nepastāv nekas „augstāks” – nekas vairāk par to, ko mēs paši varam piedzīvot. Viņi tomēr noprot, ka mums neatliek nekas cits, kā vien izspiest maksimāli daudz no šī bēdīgā stāvokļa. Tādēļ, viņuprāt, būtu labi, ja mēs ieviestu dažus noteikumus, kas sakārtotu mūsu sabiedrību un padarītu dzīvi nedaudz ciešamāku. Viens no šādu uzskatu piemēriem kļuva ārkārtīgi populārs Amerikas Savienotajās Valstīs, norādot, ka mums ir jātiecas pēc maksimāla apmierinājuma maksimāli lielam cilvēku skaitam. Šādu filosofisko novirzienu dēvē par utilitārismu. Mums jāpieņem neizbēgamais. Ne katram ir lemts būt laimīgam un nodzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnīgāk. Daudzi dažādi faktori darbojas pret mums, tomēr mēs vismaz varam mēģināt kontrolēt nodarītos postījumus un pragmatiski vienoties par veidu, kā panākt vislabāko rezultātu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.
Vēl citi piedāvā pilnīgi citādu pieeju jautājumam par jēgu. Viņi uzskata, ka dzīvei ir jēga, jo tā dota kāda noteikta iemesla dēļ. Visam, kas eksistē, ir iemesls. Par šo pamatlikumu mēs pārliecināmies sev visapkārt. Tas ir viens no tiem saprātīguma pamatprincipiem, pēc kuriem funkcionē sabiedrība. Faktu, ka es guļu ielas vidū, gaidot ātrās palīdzībasierašanos, izraisīja fakts, ka mani notrieca automašīna. Šo nelaimes gadījumu, savukārt, izraisīja tas fakts, ka automašīnas vadītājs bija neuzmanīgs. Viņš bija neuzmanīgs tādēļ, ka domāja par sagaidāmo nepatīkamo tikšanos birojā, kas tika organizēta, jo viņa vadītās pārdošanas nodaļas rezultāti bija mazāk iespaidīgi nekā agrāk. To savukārt ietekmēja ārzemju uzņēmumu pieaugošā konkurence, ko izraisīja... utt., utt.
Tādējādi ikvienam cēlonim ir savs cēlonis un šīs garās iemeslu ķēdes sākumā jābūt Pirmajam Iemeslam, ko mēs tradicionāli saucam par „Dievu”. Tādējādi Dievs ir visa eksistējošā Fundamentālais Iemesls. Viņš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu lielo un mazo lietu eksistenci, sākot ar gigantisko Universu, no kura mums redzama tikai maza daļiņa, beidzot ar mikrobiem, kuri neapbruņotai acij paliek nesaskatāmi.
Un tieši tādēļ, ka ir Dievs, šie cilvēki apgalvo, ka pastāv lietu morālā kārtība. Jo Dievs, kurš ir visu lietu sākums, noteicis pamatnosacījumus tam, kas „labs” un kas pretrunā ar šo „labo”. Un vēl tas norāda, ka cilvēks šeit neatrodas tikai gadījuma pēc, bet kā dievišķā plāna sastāvdaļa. Cilvēka eksistence nav tikai kāda dīvaina apstākļu sagadīšanās, bet tai ir nozīme visaptverošajā lietu kārtībā.
Daudziem šī šķiet pievilcīga iespēja dzīves jēgas meklējumos, galveno lomu piešķirot Dievam, Visuma Pirmajam Iemeslam, kurš jau ar savu eksistenci vien nodrošina jēgas jēdzienu. Es jūsu vērtējumam nododu to, kam ticu pats – hipotēze, ka pastāv Dievs, kurš vienpersoniski atbildīgs par itin visu, kas radies un pastāv zemes virsū un Universā, ir tikpat neticama, cik nožēlojamā ideja par to, ka visam eksistējošajam nav itin nekādu kopsakarību vai vadības principu un ka nepastāv nekāds noteikts morālais ietvars, uz kura mēs varētu balstīt savu dzīvi.
Pilnīgi droši šī ir hipotēze, kas rada vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Viens no jautājumiem, kas pastāvīgi rada apmulsumu – kāpēc tik daudz lietu Universā, uz šīs planētas vai mūsu pašu dzīvēs nedarbojas tā, kā tām pēc mūsu domām būtu jādarbojas? Vai šis hipotētiskais „Dievs” patiešām spēj veiksmīgi tikt galā ar ikvienu darbu, pie kā ķeras – pēc tā, kā mēs esam iedomājušies, kādam Dievam vajadzētu būt? Jeb mums ir darīšana ar Dievu, kurš atstājis daudz nepadarītu darbu, un, par nelaimi, nav bijis spējīgs savaldīt dabas stihijas tā, lai plūdi Bangladešā, šausmīgie sausuma periodi Āfrikas tuksnešu joslā un postošie cunami dienvidaustrumu Āzijā ietu secen? Kā gan lai mēs ticam Dievam, kurš radīdams ne tikai ietērpa mūs mirstīgos ķermeņos, bet arī pieļauj, ka daži no mums jau piedzimst ar nopietniem funkciju traucējumiem, kurš nespēja radīt mūsu ķermeņa šūnas tā, lai tās spētu pretoties leikēmijai un nekļūtu par mājvietu dažādām vēža formām? Kā lai mēs ticam Dievam, kurš, spriežot pēc visa tā pasakaini skaistā, ko redzam sev apkārt, ir īsts skaistuma eksperts, tomēr pieļauj, ka dabā redzam tik ārkārtīgi daudz nežēlības un posta?
Par spīti daudzajiem jautājumiem, kas mums rodas, es tomēr gribu uzsvērt, ka hipotēze par Dieva esamību ir pietiekami pievilcīga, lai mēs tai pievērstu vairāk uzmanības. Dieva esamība izskaidrotu daudzas lietas, bet mūsu atklāsmju ceļojumam būtu sākumpunkts. Tas mums lielā mērā palīdzētu atrast savas dzīves pamatjēgu. Ja mēs ar prātu spētu pieņemt, ka pastāv Kaut Kas vai Kāds, ko mēs varam saukt par „Dievu”, tad, protams, mēs censtos pēc iespējas vairāk par šo Dievu uzzināt.
Taču nesteigsimies sev pa priekšu. Jo fakts, ka pastāv hipotēze par Dievu, kurš spēj mūsu dzīvei piešķirt jēgu, nepavisam nenozīmē, ka šī hipotēze automātiski ir uzskatāma par kaut ko vairāk nekā tikai par hipotēzi. Galu galā tā var izrādīties tikai vēlamā uzdošana par esošo.