Vai jūs nekad neesat aizdomājušies par dzīves jēgu? Kad ieraugāt tās šausmas, nežēlību un sāpes, kas nozib jūsu televizora ekrānā, kad dzirdat stāstus par cilvēkiem, kuriem, kā šķiet, savā dzīvē jāsastopas ar visām iespējamām nelaimēm un ciešanām, kad apmeklējat slimnīcā nedziedināmi slimu bērnu nodaļu, kurā viņi pavada pēdējās savas jau tā īsās dzīves nedēļas vai mēnešus...
Vai šis nav jautājums, kurš aizvien atkārtojas: vai vispār vērts dzīvot? Vai dzīvei ir jēga? Dzīvei vispār? Manai dzīvei? Kāda gan dzīves jēga iespējama šim neilgajam ciešanu brīdim tiem miljoniem bērnu, kuri mirst nevērības, nabadzības, bada vai slāpju dēļ? Kāda dzīves jēga iespējama tiem bērniem, kuri piedzimst ar ārkārtīgi smagām garīgām vai fiziskām nepilnībām un par kuriem var rūpēties tikai specializētās iestādēs? Kāda gan jēga ir to dzīvēm, kuri Kairas vai Mehiko atkritumu izgāztuvēs tik tikko savelk galus kopā minimālai eksistencei? Un kāda dzīves jēga tiem miljoniem sieviešu, kuras diendienā tiek izmantotas un kurām nav tiesību spert kaut soli ārpus savām mājām? Kāda gan dzīves jēga ir tiem, kuri visu mūžu spiesti ļoti smagi strādāt, atvēlēt pārāk maz laika miegam un neredzēt neko citu, kā vien pūlas vienkārši nodrošināt savu eksistenci?
Mēs tiekam ieņemti un dzemdēti bez mūsu piekrišanas. Mūsu vidējais dzīves ilgums ir mazāks par simt gadiem. Par vienu lietu gan mēs varam būt pilnīgi pārliecināti – kādu dienu mēs mirsim. Daudzi jo daudzi piedzīvo pavisam maz prieka tajā laika posmā, kas tiem atvēlēts no viņu eksistences iesākuma līdz galam.
Arī samērā pasargātajā Rietumu pasaulē dzīvojošajiem jēgas meklējumi ir tikpat nozīmīgi. Daudzi, kam solīdi konti bankās, pastāvīgs darbs, sava māja ar garāžu divām automašīnām, mēdz prātot – vai tas ir viss, ko dzīvē var gūt? Ko var paņemt no dzīves, ja tā sastāv tikai no darba un atpūtas? Kādu apmierinājumu no dzīves var gūt cilvēks, kurš izmēģinājis visu iespējamo, pabijis visās iespējamajās vietās, redzējis šo, darījis to utt.? Pat ja jums ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu visu, ko kāro sirds, var pienākt brīdis, kad sāksit domāt – kamdēļ pirkt vēl vairāk absolūti nevajadzīgu lietu? Protams, daudzi iebildīs, ka dzīves jēga nav saistīta vienīgi ar materiālām lietām. Viņi apzinās, ka dzīvē ir arī attiecības: ar partneri, bērniem, draugiem un kaimiņiem. Taču atzīsim: tik daudz attiecību noārdās un izbeidzas dzēlīgos strīdos. Tik daudz daudzsološu laulību un ilgstošu draudzību tiek sabojāts. Tik daudz bērnu saviem vecākiem sagādā vienas vienīgas sirdssāpes un problēmas. Tik daudz cilvēku beidz savu dzīvi pilnīgā vientulībā vai izmisumā sauc, ka viņu dzīve ir zaudējusi jebkādu patiesu jēgu.
Nav jābrīnās, kāpēc Albērs Kamī (1913–1960), pazīstamais franču romānu un lugu rakstnieks, kādreiz rakstīja: „Ir tikai viena patiesi nozīmīga filosofiska problēma, un tā ir pašnāvība. Jautājums – ir vai nav vērts dzīvot? – pielīdzināms atbildei uz fundamentālo filosofijas jautājumu. Viss pārējais
... tās ir tikai spēles....”