Atļaujiet man būt pilnīgi atklātam! Šī grāmata stāstīs par reliģiju un ticību, un tajā par dažādām lietām tiks runāts no kristieša perspektīvas. Es nevēlos, lai kādam par to rastos šaubas, jo, postmodernie lasītāji, ja arī ir kas tāds, ko jūs patiešām gribat, tad tas ir pilnīgs godīgums, integritāte un caurskatāmība. Jūs negribat kādā brīdī tikt apmuļķoti. Tādēļ jūs tiekat pienācīgi brīdināti, un, ja rakstītais jums nav pa prātam, šis ir brīdis grāmatas nolikšanai malā. Es tomēr ceru, ka atļausit man izteikt savas domas par labu kristiešu ticībai un pievienosities man šajā atklāsmju ceļā.
Esmu sadalījis mūsu svētceļojumu desmit secīgos soļos jeb nodaļās, un katrs no tiem mūs vedīs arvien tālāk pa atklāsmes ceļu. Pirmajā nodaļā es rakstu par nozīmi. Vai cilvēces vēsturei un mūsu pašu personīgajai pieredzei ir dziļāka nozīme? Ja ir, tad kur un kādā veidā mēs to varam atklāt? Es piedāvāju šo jēdzienu sasaistīt ar jautājumu – vai pastāv kaut kas vai kāds, ko mēs drīkstētu apzīmēt ar vārdu „Dievs”? Ja Dievs eksistē, mums varētu būt interesanti, kā viņu uztvert – vīriešu vai sieviešu dzimtē (2. nodaļā)? Ja Dievs patiešām eksistē, mums varētu rasties zināmi priekšstati par to, kāds viņš ir un ko dara. Vai ir kaut kas, ko mēs par Dievu varam zināt pilnīgi droši, vai tomēr esam atstāti savas iztēles varā? Un vai tas būtu tikai kāda pieņēmums par to, kāds ir Dievs? Tradicionāli kristieši ir ticējuši, ka Bībele sniedz uzticamu (un pārdabisku) informāciju par šo tēmu. Vai tai vēl joprojām iespējams ticēt? Bet varbūt Bībele ir vienīgi stāsts par to, kā attīstījās ebreju un kristiešu ticība un kā cilvēki salīdzinoši tālā pagātnē savu ticību īstenoja dzīvē?
Ja saskaņā ar to, kam esam iemācījušies ticēt, mēs varam būt pārliecināti par dažādām lietām attiecībā uz Dievu, ja patiešām varam atrast uzticamu informāciju par viņu Bībelē, tad varam spert nākamo soli (trešā nodaļa). Zināt par Dievu – tas ir tikai mazliet vairāk nekā mūsu intelektuālo iespēju realizēšana. Bet pazīt Dievu, nodibinot ar viņu kaut kāda veida attiecības, ir daudz vairāk nekā vienkārši kaut ko zināt. Un tas mūsu pārliecībai par Dieva esamību sniedz eksistenciālu nozīmi. Uzticība un ticība ir galvenie jautājumi, kas rodas šajā kontekstā.
Nesenā pagātnē kristieši aizrautīgi ir diskutējuši par to, vai Dievam ir kāds noteikts dzimums un vai pret ‘viņu’ ir jāattiecas kā pret ‘vīrieti’ vai ‘sievieti’. Mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies nākošajā nodaļā. Grāmatā es pret Dievu attiekšos kā pret vīriešu dzimtas pārstāvi, lai gan saprotu, ka tas nav adekvāts lēmums.
Ar to saistīts cerības jēdziens (ceturtā nodaļa). Ja mēs varam saprātīgi attiekties pret Dievu, kurš kaut kādā veidā ir atbildīgs par visu, kas pastāv un notiek, tad pasaule (mūs visus ieskaitot) nav atstāta pati savā vaļā. Tas sniedz pārdabisku cilvēces un mūsu pašu personiskās vēstures kontekstu. Lai arī daudzi dzīves aspekti mums var palikt neatklāti, pastāv zināms atskaites punkts, kas ļauj rast virzienu un cerību.
Kopīgi noskaidrojot šos četrus fundamentālos jautājumus, turpināsim ar pieciem neatdalāmiem kristiešu ticības elementiem. Nonākot līdz uzskatam, ka Dieva esamība ir visa eksistējošā pamatā, mēs saskarsimies ar milzīgu dilemmu. „Dievs” nevar būt Dievs, ja viņš pašos pamatos nav labs. Un tomēr šajā pasaulē un mūsu pašu dzīvēs sastopamies ar milzum daudz lietām, kas nepavisam nav labas. Tās liek mums kļūt skumjiem, neapmierinātiem un nedrošiem. Pastāv slimības un nāve, karš un bads, nabadzība un ienaids. Kā lai to visu izskaidro? Būšu atklāts – šis ir jautājums, uz kuru es nespēšu dot pilnvērtīgu atbildi. „Ļaunuma” pastāvēšana vienmēr bijusi milzīga dilemma, kas daudzus cilvēkus novērsusi no kristiešu ticības, jo kā gan mīlošs Dievs, it kā visu zinošs un visu varošs, pieļauj visas tās šausmas, ko mēs redzam sev apkārt? Tas ir īpaši grūts jautājums postmoderniem cilvēkiem. Piektā nodaļa apskatīs šo problēmu un, es ceru, rosinās jūs ar atvērtu sirdi pārdomāt dažādas iespējas. Es dalīšos savā dziļajā ticībā, ka Dievs sagādājis tādu līdzekli, par kādu nedz es, nedz kāds cits pat nespējam iedomāties. Viņš ir pavēris ceļu atjaunošanai. Jāatzīst, ka tā pieņemšana prasīs vēl lielāku ticību.
Tad (6. nodaļā) mēs pieskarsimies kādam ļoti praktiskam elementam, kas darbojas kā daļa no šī atjaunošanas procesa. Kristietība neaicina savus sekotājus atteikties no reālās dzīves un ikdienas pienākumiem, tomēr, skatoties no otras puses, pastāv iespēja regulāri „uzlādēt savas baterijas”, atrast patiesu atpūtu un īstu dziļumu. Es uzskatu to par lielisku pretindi mūsu stresa pilnajai ikdienai, kurā mūs pastāvīgi apdraud pārdegšana un hronisks nogurums. Ja vispār kristīgie principi mums atklāj šādu iespēju, tad tā noteikti ir iknedēļas atpūtas diena ar visu tajā ietverto. Kad būsim nonākuši tik tālu, es ceru uz lasītāju pārdomām – vai pievienoties manam uzskatam (7. nodaļā), ka patiešām ir vērts tikties ar citiem ticību Dievam sevī atklājušajiem. Ir patiešām liels prieks satikt citus cilvēkus, kuri tāpat uzsākuši savas attiecības ar Dievu. Bez tam, tas mums palīdz kļūt garīgi spēcīgākiem.
Ticīgo sadraudzība nav tikai kopējais tās sastāvā ietilpstošo indivīdu skaits, bet tā ir cieši saistīta ar priekšstatu par jēgpilnām attiecībām ar apkārtējo pasauli (astotā nodaļa). Ja patiešām Dievs ir sākotnējais Konstruktors – Radītājs visam, kas pastāv, tad šī pārsteidzošā fakta novērtējumu mēs varam izrādīt, rūpējoties par pasauli un pieejamajiem resursiem pēc labākās sirdsapziņas.
Galu galā viss nonāk līdz vairāku skaidru lēmumu pieņemšanai, kā mēs varam veidot savu dzīvi, ņemot vērā pārliecību, kas rada mūsu garīgās dzīves struktūru (9. nodaļa). Lai gan šķiet, ka postmoderniem cilvēkiem izveidojies pieradums norobežoties no saistību uzņemšanās, tomēr esmu pamanījis, ka daudzos ir iesakņojusies tendence palikt atvērtiem dažādām iespējām un nenodoties pilnībā kādai vienai lietai. Acīmredzot viņiem nepavisam negribas nodedzināt kādu no tiem tiltiem, kas varētu piedāvāt atkāpšanās ceļu pēdējā mirklī. Jāatzīst gan, ka reizēm šo tieksmi esmu atklājis arī sevī. Tomēr – ja kristīgā ticība ir tāda, par kādu mēs to pasludinām, tad, es domāju, nevar būt cits risinājums, kā vienīgi simtprocentīgi pārliecināta atsaukšanās. Nevar pastāvēt „nogaidīsim un tad paskatīsimies” attieksme.
Kristietības centrā ir Kristus. Tā apgalvo, ka kristiešu Dievs atklājās unikālajā Jēzus Kristus personā. Būt kristietim nenozīmē piekrist rindai teorētisku apgalvojumu par to, kāds ir Dievs, ko darījis ar Jēzus Kristus starpniecību, bet, pirmkārt, tās ir attiecības, dzīvesveids, attieksme pret ideāliem. Tas ir solījums Personai, kurai mēs esam parādā visu savu lojalitāti. Tas viss var izklausīties kā no citas pasaules vai pat dīvaini, tomēr atcerēsimies: mēs atrodamies devītajā pakāpē, gandrīz pie pašām mūsu atklāsmju ceļojuma beigām. Jūs labāk spēsit novērtēt manis teikto, kad būsim kopā nonākuši tik tālu.
Desmitā nodaļa pievieno vēl vienu soli – pēdējo. Nonākot šeit un, cerams, atklājot savas dzīves visapbrīnojamākās attiecības, mēs vēlēsimies dalīties savās atklāsmēs. Galu galā, kurš gan vēlas kaut ko patiešām labu paturēt tikai sev?
Iespējams, daudziem lasītājiem šī nebūs „ērta” grāmata. Pat daži no manas draudzes locekļiem nejustos ērti, uzzinot, kādā veidā šajā grāmatā esmu izteicies. Viņi neieraudzīs pazīstamas tēmas un brīnīsies, kādēļ esmu runājis aplinkus un neskaidri par (viņiem) pašsaprotamām lietām. Redziet, šī grāmata nav rakstīta viņiem. Ir pietiekami daudz citu grāmatu, kurās šie cilvēki atradīs visus ticības pieturas punktus sev patīkamā izklāstā. Es rakstu tiem, kuri atrodas uz draudzes sliekšņa, kuri nepieder pie manas draudzes vai vispār – ne pie vienas draudzes.
Šī grāmata nebūs sarežģīta lasāmviela tajā izmantoto filosofisko un teoloģisko jēdzienu daudzuma dēļ, kam nepieciešamas padziļinātas zināšanas, lai tos pareizi izprastu. Taču, lai gan es centīšos saglabāt izteiksmes vienkāršību, tikai paretam piezīmēs dodot dziļāku skaidrojumu, grāmata nepavisam nebūs vienkārša. Vismaz tāds nav mans nolūks. Viegli nebūs tai ziņā, ka šī grāmata pieprasa tiem, kam netrūks drosmes doties kopā ar mani šajā desmit pakāpju pašatklāsmes ceļojumā, nodoties tam visā nopietnībā. Šeit pastāv zināms risks. Dažas no paustajām domām var nesakrist ar līdz šim pierasto un, lasot grāmatu arvien tālāk, varat sastapties ar idejām, kas vairs nedos mieru. Nebūs iespējams palikt neitrālam. Jo galu galā, kad cilvēks aci pret aci sastapsies ar viņu, kurš personificē kristietību, nebūs citas izvēles, kā skaidri atbildēt „jā” vai „nē”.
Tātad vēlreiz – atļaujiet man būt tiešam: es ceru, ka šī grāmata vismaz dažiem lasītājiem palīdzēs ieraudzīt, cik brīnišķīgas var būt attiecības ar apbrīnojamo un mīlošo Dievu.