Ticība soli pa solim

Vai jūs esat postmoderni?

Pirms turpinām tālāk, paraudzīsimies uz to, kāda tad ir postmoderna persona. Par ko viņa domā? Ar ko nodarbojas? Kur viņu, visticamāk, var sastapt? Netrūkst grāmatu, kurās var izlasīt postmoderna vīrieša un sievietes raksturojumu. Lielākā daļa autoru norāda, ka pastāv virspusēja postmodernisma paveids, kas savā ziņā ir radniecīgs patēriņa un seklas baudas meklējumam, pieļaujot, ka tā sekotāji lielu daļu savas dzīves pavada virtuālā pasaulē. Taču postmodernisms sevī ietver daudz vairāk, un lielā daļā gadījumu šāds virspusējs postmodernisma raksturojums nebūtu godīgs. Tā vietā, lai postmodernu cilvēku raksturotu kā izklaides meklējošu, ierīču aplaimotu vienas dimensijas indivīdu, vairāk piemērota varētu likties metafora – klejotājs jeb klaidonis. Vēl jāpiezīmē, ka nereti vienā cilvēkā iespējams ieraudzīt interesantu modernisma un postmodernisma īpašību sajaukumu.

Lūk, uzskaitīšu tikai dažas no postmodernās domāšanas visatzītākajām vērtībām un ideāliem. Ja šie domāšanas procesi līdzinās jūsējiem (un paturiet atmiņā, ka šīs ir tikai pamattēzes), tad pilnīgi iespējams, ka arī jums ir postmoderna attieksme pret dzīvi.

• Progresa ideja lielā mērā ir pamesta novārtā. Postmoderns cilvēks vairs netic tam, ka viss kļūs arvien labāk un labāk. Zinātne vairs netiek uzskatīta par beznosacījumu svētību, kā tas bija agrāk.
• Nepastāv absolūtas lietas. Mums katram ir sava personīgā patiesība. Sabiedrībām un kultūrām – pašām savas „valodu” spēles. Nav garantēts, ka tēmām, par kurām tās sarunājas, un lietām, kam tic, būtu saikne ar kādu objektīvu realitāti. Viss ir subjektīvs, relatīvs, neskaidrs un nenoteikts.
• Pagātnes varenie stāsti un varenie ideāli ir pagaisuši. Mums jāsamierinās ar daudz ierobežotākiem un daļējiem skaidrojumiem, kam nepieciešama bieža pārskatīšana.
• Postmoderniem cilvēkiem patīk apvienot nesaderīgus elementus. Mākslā mēs sastopamies ar salīdzinājumiem, dažādu mākslas stilu jaukšanu, izplūdušām robežlīnijām starp reālo dzīvi un izdomājumiem, starp reālo un virtuālo.
• Zinātnieki kļūst arvien pieticīgāki savos paziņojumos. Viņi atzīst, ka bieži vien ierauga to, ko vēlas ieraudzīt, un ka daudzi no tā sauktajiem zinātniskajiem pamatojumiem, iespējams, vairs nemaz nav tik pārliecinoši.
• Cilvēki arvien vairāk pārliecinās, ka dzīvo vienā globālā ciematā. Dators – postmodernisma izcilības simbols – vienā mirklī sniedz tiem pieeju visai pasaulei. Tajā pašā laikā globālām stratēģijām un savienībām vairs neuzticas un vairāk uzmanības tiek pievērsts reģionālām un vietēja rakstura problēmām.
• Postmodernam cilvēkam ir skeptiska attieksme pret reliģiskām organizācijām, bet tai pašā laikā viņš ir atvērts garīgumam. Patiesībā, daudzi aizstāv nepieciešamību no jauna savaldzināt pasauli. Mistērija – tas ir labi. Populāra kļuvusi iracionālā, „New Age” sludinātā pieeja dzīves pamatjautājumiem. Uzsvars pārvietojies no reliģiskās patiesības, kas atrodama doktrīnās, uz reliģisko piedzīvojumu.

Tiklīdz sākat apzināties, kādas ir postmodernas domāšanas pamatiezīmes, jūs tās varat ieraudzīt it visur – sevī un līdzcilvēkos, arī pasaulē visapkārt.

Pavērojiet pēdējā laika arhitektūru lielajās Rietumu pilsētās. Vairs nevar sastapt līdz šim „modernās” kastīšu veida celtnes no betona, tērauda un stikla. Atgriežas dažādu laiku ornamentu kombinācijas, tādējādi postmodernai celtnei stāstot pašai savu nevis „moderno” stāstu par varu, kārtību un efektivitāti. Jūs viegli ieraudzīsit postmodernas tendences pēdējā laika literārajos darbos, kur savijas dažādu laiku stāsti un reālā pasaule tiek sajaukta ar fantāziju pasauli; filmās, kuras liek jums prātot, kur beidzas vēsture un sākas izdoma; arīdzan televīzijas šovos un seriālos. Šādu nenoteiktību var novērot arī politiskajā arēnā, piemēram, Eiropas valstīs, kur vairākums iestājušies „par” Eiropas Savienību, tomēr vienlaicīgi par katru cenu cenšas saglabāt savu vietējo kultūru un vietējo dialektu.

Ļoti viegli postmoderno pieeju var ieraudzīt Rietumu cilvēku attieksmē pret reliģiju un baznīcu. Reliģija, tas ir OK, bet institucionālā baznīca ir „garām”. Pieredze un emocijas ir OK, bet smalkajā drukā rakstītās doktrīnas vairs netiek uzskatītas par būtiskām. Absolūtā, sentenciālā taisnība bieži vien tiek aizstāta ar to, „kas man ir pa prātam”, un daudzi Bībeles zinātnieki apgalvo, ka pastāv tik daudz leģitīmu veidu, kā tulkot Bībelē rakstīto, cik daudz ir tās lasītāju. Kristietība kļuvusi tikai par vienu no opcijām daudzo pasaules reliģiju starpā – un visas tiek uzskatītas par vienlīdz derīgām, vēsturiski un kulturāli nozīmīgām, atbilstošām cilvēka esībai un tālāk aiz tās!