Ja ir Dievs, kurš atrodas it visa iesākumā, ieskaitot cilvēka dzīvību, būtu pavisam dīvaini, ja šis Dievs nevēlētos kaut kādā veidā atklāt patiesību par sevi tām būtnēm, ko Viņš ir radījis, vēl jo vairāk tādēļ, ka valoda un komunikācija starp personām ir tik ļoti dominējoša šo būtņu iezīme. Tiklīdz jūs pieņemat to, ka Dieva eksistence ierindojama „attaisnojamās ticības” kategorijā, pat ļoti ticama liekas doma par to, ka šis Radītājs – Dievs kaut kādā veidā atklātu sevi tiem, kam par savu eksistenci jāpateicas Viņam. Taču kādā veidā šī dievišķi – cilvēciskā komunikācija varētu norisināties? Viens no priekšnosacījumiem būtu, ka Viņam jāizmanto tāda valoda un simboli, ko šie cilvēki spētu saprast. Tas, protams, krietni ierobežo komunikācijas saturu, jo jāņem vērā tā neizbēgamā nevienlīdzība starp Sūtītāju un saņēmēju. Taču tāpat tas nozīmētu, ka cilvēku stāstītajam par Dievu var būt reāla nozīme. Galu galā – veids, kā Dievs sevi izsacījis cilvēku valodas vārdos un simbolos, nozīmē, ka šie vārdi nav tikai cilvēciska konstrukcija, bet parāda ārpus cilvēku pasaules esošu realitāti. (Ir svarīgi uzsvērt šo viedokli, jo daudzi postmodernie filosofi ir izteikuši šaubas, vai mūsu sacītais norāda tikai uz to, kā mēs uztveram lietas, vai arī tas var attiekties uz realitāti, kas nav mūsu tiešās sniedzamības robežās.)
Kā lai mūs sasniedz šie dievišķie vēstījumi? Vai tiem būtu jābūt kā iespaidiem, kas baro mūsu intuīciju un apziņu? Vai tie līdz mums nonāktu ar sapņu vai ekstrasensorās uztveres starpniecību? Vai Dievs izmantotu ausīm sadzirdamu runu? Vai arī Viņš dotu priekšroku rakstiskai saskarsmei un savu vēsti sniegtu, izmantojot kādu autoritatīvu tekstu, ko mēs varētu lasīt un pārdomāt? Vai pasaules izplatītākās reliģijas vismaz atsevišķus no šādiem kanāliem uztver kā iespējas, lai gan to starpā attiecībā uz potenciāli noraidīto saturu pastāv nozīmīgas atšķirības? Vairākas no pasaules reliģijām (lielākā mērā jūdaisms, islāms un kristietība) balsta savu mācību uz svētiem tekstiem, kas pēc viņu domām ir Dieva inspirēti, bet cilvēka roku rakstīti. Pastāv atšķirīgas teorijas attiecībā uz to, kā tam īstenībā bija jānorisinās un cik lielā mērā šie cilvēciskie instrumenti ir ietekmējuši šīs komunikācijas saturu.
Tātad – vai tāds svētais teksts kā Bībele vai Korāns, spēj mums palīdzēt patiesības meklējumos? Vai ir pamats uzskatīt, ka grāmata var atklāt nozīmīgus faktus par šo Radītāju Dievu – par to, kas Viņš ir un kāds Viņš ir, ko Viņš dara un kā attiecas pret sevis radīto? Ja Dievs „runāja” uz cilvēkiem, kas pēc tam visu Viņa teikto pierakstīja, kā lai mēs esam pārliecināti, ka tas, ko Viņš „pateica,” patiešām tika nodots tālāk pareizi, ka tas vēl joprojām ir nozīmīgs arī mums, kas dzīvojam tūkstošiem gadu pēc Dieva „rakstnieku” tekstu pierakstīšanas laika? Un kuru no grāmatām mums izvēlēties?
Pat ja mēs sašaurinām izvēli līdz pašiem izplatītākajiem tekstiem – Korānu un Bībeli – kādēļ gan mums izvēlēties Bībeli? Šis ir svarīgs jautājums, jo grāmatas turpinājumā esmu nolēmis vairākas reizes atsaukties uz Bībeli.