Ir vairāki pamatiemesli, kādēļ es Bībeli uzskatu par ļoti īpašu grāmatu, no kuras, kā es ticu, varu uzzināt par Dievu, un kura man pastāsta par to, kā Viņš ietekmē manu dzīvi. Es vēlos tos īsumā uzskaitīt. Es apzinos, ka daudzi no jums, kas lasa šo grāmatu, nespēs pilnībā spriest par to, vai šie argumenti iztur kritiku, pirms jūs paši nebūsiet izlasījuši salīdzinoši lielu informācijas apjomu gan par Bībeli, gan pašā Bībelē. Taču pat tad būs jāvirzās maz pamazām. Jo viena lieta ir piekrist, ka Bībele ir visneparastākā grāmata, bet apgalvot, ka tā satur uzticamu (pilnībā patiesu) informāciju par Dievu (Patiesību), jau ir daudz kas vairāk. Un tomēr – aplūkosim dažus no tiem faktiem, kas liek Bībelei izcelties citu grāmatu vidū, pat starp tā sauktajām „svētajām” grāmatām kā, piemēram, Korāns.
Pirmkārt, Bībelei ir neparasti sasniegumi. Tā ir visvairāk iespiestā, visvairāk tulkotā, visvairāk lasītā un, iespējams, visvairāk apspriestā grāmata cilvēces vēsturē. Tās pilnais teksts ir pieejams vairāk nekā 2000 valodās, un tās daļas ir tulkotas vēl vairāk dažādās valodās un dialektos. Salīdzinājumam – Viljama Šekspīra darbi, kuru daudzi uzskata par angļu valodas rakstniecības meistaru, ir tulkoti tikai piecdesmit valodās. Neviens īsti nezina, cik daudz Bībeles kopiju ir izdots, sākot ar mobilās drukas iekārtas izgudrošanu piecpadsmitajā gadsimtā. Salīdzinoši piesardzīgs aprēķins sniedz skaitli 7 miljardi! Tādēļ es noteikti neesmu viens pats vai kādas minoritāšu grupiņas dalībnieks, tik augstu vērtējot Bībeli. Protams, fakts pats par sevi, ka vienai grāmatai ir vairāk lasītāju nekā citai, nepierāda neko daudz par šīs grāmatas patiesumu. Taču tas noteikti raisa interesi par šo grāmatu.
Otrkārt, ievērojams fakts, ka šī grāmata ir daudzu autoru grāmata, bet ne tikai. Bībeles sešdesmit sešas daļas sarakstījuši aptuveni četrdesmit dažādi autori, kam katram savādāks dzīves gājums: gani, zemnieki, telšu meistari, ārsti, zvejnieki, priesteri, filosofi un ķēniņi. Šie autori nedzīvoja visi vienā laikā, tos atdala pat gadsimtiem ilgs laika periods. Agrākie teksti ir datēti ar piecpadsmito gadsimtu pirms Kristus, bet pēdējie sarakstīti simts gadus pēc Kristus dzimšanas. Sākot ar ceturto gadsimtu, pastāvēja vispārējs uzskats, ka šie sešdesmit seši traktāti apkopojami Bībelē. Bet ne mazāk apbrīnojams ir fakts, ka par spīti šīm atšķirībām autoru izglītībā, arodā un sociālajā statusā, kā arī daudzo gadu ilgajam laika posmam, kāds bija nepieciešams, lai to uzrakstītu (trīs dažādās valodās – ebreju, aramiešu un grieķu) un sakopotu vienā sējumā, Bībele ir ārkārtīgi saistīta un vienota grāmata. Tās sešdesmit seši segmenti veido grāmatu ar vienotu filosofiju. Nav jābrīnās, ka simtiem miljonu cilvēku tā ietekmē ir secinājuši, ka Bībelei jābūt kaut kam vairāk nekā tikai cilvēku roku darbam.
Treškārt, Bībeles pārsteidzošā precizitāte vēsturiskajā izklāstā. Tas daudzus pārsteidz. Kad deviņpadsmitajā gadsimtā kā teologu, tā arī draudzes locekļu starpā kļuva populāras jaunas teorijas par Bībeles izcelsmi, cilvēku prātos rosījās šaubas par daudzu Bībeles stāsta detaļu vēsturisko ticamību. Jāatzīst, ka vēl joprojām eksistē ziņojumi, kurus grūti ierāmēt tās antīkās pasaules kontekstā, kādu mēs to pazīstam šodien, un kas turpina mulsināt vēsturniekus. Taču kopumā Bībeles vēsturiskā precizitāte ir pierādīta. Bībeliskā arheoloģija atkal un atkal atklājusi, ka Bībelē minētie vīri un sievas patiešām ir reālas vēsturiskas personas un ka viņiem piesaistītie notikumi patiešām ir norisinājušies tā, kā tie ir aprakstīti.
Ceturtkārt, pastāv pārsteidzošais pravietojumu fenomens. Ikdienas sarunvalodā jēdziens „pravietojums” tiek saistīts ar pareģošanu. Bībelē šim terminam ir daudz plašāka nozīme, bet Bībeles pravieši arīdzan izteica paziņojumus par nākotni un bieži vien par notikumiem, kuriem bija jāpiepildās pat simtiem gadu tālā nākotnē. Piemēram, Bībeles pirmajā lielajā daļā – Vecajā Derībā – ir dučiem un pat simtiem paziņojumu, kas norāda uz Jēzus Kristus dzimšanas, dzīves un nāves detaļām, un ikviens no tiem – pilnībā precīzs.
Kā jau agrāk minēju, jums nav maniem vārdiem uzreiz jānotic, bet pašiem daudz jālasa un jāpārdomā. Tomēr lasīšana par Bībeli nekad nedrīkst aizstāt pašas Bībeles lasīšanu. Patiesībā, šī ir viena no lielākajām problēmām, ar kādām mēs saskaramies, kad gribam runāt par Bībeli. Pat tā sauktajā kristiešu pasaulē vairākums cilvēku Bībeli nepazīst. Un līdz ar to ir samērā grūti nonākt pie kāda līdzsvarota sprieduma par grāmatu, kuru neesi izlasījis. (Tas, protams, ir tikpat patiesi arī, ja mēs izsakām savu galīgo spriedumu par citām „svētajām” grāmatām, piemēram, Korānu.)
Bet – vēl kas. Daži labi pazīstami Bībeles eksperti paziņojuši, ka manis šeit uzskaitītie argumenti nav tie paši svarīgākie. Viņi saka, ka jautājuma pati būtība ir tā, ka Bībele liecina par sevi jau tad, kad tu to sāc lasīt, jeb, lietojot tehnisku terminu – tā ir pašautentificējoša. Saprotamākā valodā tas nozīmē, ka Bībelē eksistē kaut kas tāds, kas mūs dziļi pārliecina par tai piemītošo unikālo dimensiju, pieprasot mūsu uzmanību, un ka tajā ietverts kas vairāk par cilvēciskiem vārdiem.
Patiešām, pats par sevi saprotams – ja Dievs ir papūlējies, lai sniegtu mums kaut kādu informāciju, Viņš noteikti pievērstu mūsu uzmanību arī šīs informācijas avotam. Es tam noteikti piekristu. Tas visnotaļ pastiprina iepriekšējās rindkopās minētos argumentus par Bībeli kā nozīmīgu papildus „pavedienu” mūsu pamata zināšanu „tīklam”.
Bībeles lasīšana var būt pamatīgs izaicinājums. Ja jūs atverat Bībeli pirmoreiz un izlemjat to izlasīt no vāka līdz vākam, jūs varat iestrēgt teksta fragmentos, kas, maigi izsakoties, nav viegli pieejami. Tādēļ būtu ieteicams sākt ar vieglāk saprotamām daļām, piemēram, četrām īsajām Jēzus biogrāfijām , un tad turpināt ar citām vēsturiskajām sadaļām. Tāpat ir ieteicams izlasīt ievadu Bībelei, kas sniegs zināmu pamatinformāciju un paskaidros, ka visa Bībele nav sarakstīta vienā un tai pašā stilā. Dažas nodaļas ir vēsturiskā proza, citas – dzeja vai kāds cits literārais stils. Svarīgi apzināties šādus pamatfaktus. Bībeles lasīšana ir izaicinājums arī pieredzējušiem lasītājiem, jo, pat ticot (skat. nākošo nodaļu), ka Dievs sarunājas ar cilvēkiem caur Bībeles lappusēm, tomēr pavisam noteikti un daudzējādā ziņā Bībeles tekstiem ir tādas pašas iezīmes kā citiem senajiem tekstiem. Autori pauda to, ko viņi bija „iedvesmoti” teikt, lietojot sev zināmos vārdus un simbolus savā pasaules izpratnes kontekstā. Lasot šos vārdus tagad, ne tikai jāmēģina atklāt būtisko vārdos un simbolos, kas mums varētu nebūt pilnībā izprotami, bet arī jāapzinās, ka mēs šos senos tekstus lasām ar saviem divdesmit pirmā gadsimta cilvēka iepriekšpieņēmumiem, ar savu moderno vai postmoderno domāšanas veidu. Mēs tiecamies lasāmajā tekstā izlasīt savus iepriekšpieņēmumus un kultūru. Postmodernajam filosofam, apgalvojot, ka tekstam pastāv tik daudz tulkojumu, cik ir tā lasītāju, pieder zināma taisnība. Un tomēr, es nopietni uzskatu – ja jūs ieguldīsit laiku un pūles un labprāt ieklausīsities tajā, ko ir atklājuši citi, mēģinot senos vārdus piemērot mūsdienām, jūs pamanīsit, ka šiem senajiem vārdiem vēl joprojām piemīt ievērojamas spējas uzrunāt mūs arī šodien.
Daļas ir nosauktas to autoru vārdos: Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa. Mans ieteikums iesācējiem ir sākt ar Marka evaņģēliju.
Es nezinu nevienu cilvēku, kurš apgalvotu, ka saprot ikkatru Bībeles fragmentu. Vienmēr ir kaut kas vēl, ko uzzināt, vienmēr dziļākas zināšanas, ko izpētīt. Daudzu pieredze ir tāda, ka Bībele turpina uzrunāt lasītāju un turpina atklāt arvien dziļāku nozīmi pat pēc tam, kad noteikta nodaļa ir izlasīta jau n-to reizi. Daudzi lasītāji kā senāk, tā arī šodien pasvītrotu, ka pat viņiem nespējot izprast visu vai arī saskaroties ar kādu grūti aptveramu paziņojumu, Bībele piedāvā daudz pārliecinošāku pasaules, dzīves un cilvēka eksistences skatījumu nekā jebkura cita grāmata, ko tie ir lasījuši. Viņi atklājuši, ka Bībele piedāvā saistošu un apmierinošu postmodernās realitātes alternatīvu, un secinājuši, ka tā norāda – Universam par savu radīšanu jāpateicas Radītājam – Dievam, arī vienīgajam objektīvajam Likumdevējam. „Rezultātā,” viņi saka, „Bībele spēj sniegt pilnīgu izpratni par atšķirību starp labo un ļauno.”
Es piekrītu. Patiešām – Bībele nedod atbildes uz visiem jautājumiem par dzīvi, ciešanām un nāvi, bet tā sniedz loģisku un pārliecinošu skaidrojumu cilvēces nepatīkamajam stāvoklim. Tā arī sniedz vislabāko un visapmierinošāko Jēzus Kristus personības skaidrojumu. Un tajā ir atrodama recepte jēgpilnai un apmierinošai dzīvei kā šobrīd, tā arī turpmāk. Bībeliskais viedoklis vislabāk izskaidro lielu daudzumu dažādu faktu (par universu, cilvēkiem, vēsturi) saskaņā ar būtiskākajiem loģikas principiem un kritiskās domāšanas pieprasītajiem pierādījumu kritērijiem. Un vēlreiz – šis viedoklis nav pilnībā zinātniska liecība, kas nešaubīgi pierāda Bībeles pārdabisko dimensiju, bet gan miljoniem cilvēku atklājums lasot Bībeli, kas sniedz atbalstu „attaisnojamai ticībai”, ka Radītājs Dievs ir atklājis efektīvu veidu, kā sarunāties ar cilvēkiem.