Izlasot daudz atziņu un tās rūpīgi pārdomājot, personīgi es piekrītu, ka „tīkla” metafora šķiet pārliecinošāka par „fundamenta” metaforu. Parasti identificētie fundamenti pilnībā pārliecina tikai tos, kurus jau sākotnēji var uzskatīt par fundamentālistiem. Taču tas nenozīmē, ka patiesība neeksistē. Es esmu pārliecināts, ka iepriekšējā nodaļā diskutētie jautājumi – saprātīgas radīšanas pierādījumi, kas tik skaidri norāda uz saprātīgu Radītāju, un ievērojamais absolūtas atkarības sajūtas fenomens, ar ko sastopas tik daudz dažādu vecumu un kultūru cilvēki – tie visi ir spēcīgi pavedieni šajā zināšanu tīklā. Vēl vairāk – nākošajās nodaļās mēs atklāsim, ka ir daudz citu pavedienu, kurus var ieaust šajā tīklā – saprotamā attaisnojamas ticības sistēmā.
Meklējot tālāk patiesību par šo saprātīgo Radītāju un „mūsu esības mīklaino pamatojumu”, no kura, kā daudzi apgalvo, viņi kaut kādā veidā izjūt pilnīgu atkarību, mums jābūt drošiem, ka nepieļausim būtiskus pārpratumus. Starp ticēšanu absolūtajam un absolūtu ticību ir ārkārtīgi liela atšķirība. Ir daudz mīklu, kuras mēs nekad neatminēsim, un eksistē tik daudz jautājumu, par kuriem mums nekad nebūs jābūt pilnīgi pārliecinātiem. Taču ir kāds pamatapsvērums: ja ir Dievs, kura roku darbs – viss eksistējošais, tad šis Dievs acīmredzot ir bezgalīgi pārāks un zinošāks par jebkuru cilvēku vai pat visu cilvēci. Ja eksistē šāds Dievs, mums būtu jārēķinās ar to, ka starp Viņu un mums ir plaisa, iespējams, pat nepārvarama. Un visticamāk, ka cilvēkiem vienmēr paliks neatbildēti jautājumi. Daudzas lietas mums vienkārši ir par sarežģītām, un daudzos gadījumos nāksies samierināties ar pieņēmumiem. Iespējams, ka mēs nespējam saprast tik daudz no patiesības, kā mēs to vēlētos. Un mēs darītu labi, ja paliktu ārkārtīgi skeptiski pret tiem, kuri apgalvo, ka ir iepazinuši absolūti visu patiesību par Dievu. Daudzi no viņiem nepieļauj dialogu, ja tas kaut mazākā mērā apšauba to patiesību, sevi uzskatot „par Dieva ieceltiem kareivjiem un patiesības sargiem, kas sevi uztver kā tos, kuru pašizveidotajai teoloģiskajai sistēmai uzspiests „dievišķības zīmogs”. Pie tam – mums vienmēr jāpatur prātā, ka, pētot patiesības jautājumu, mums katram jau piemīt savas zināšanas, sava izpratne, pieredze un uz lietām raugāmies caur savas kultūras un iegūtās izglītības prizmu. Mēs nekad pilnībā neatbrīvosimies no jau pastāvošiem uzskatiem. Mums nepiemīt tā sauktā „Dieva acs” perspektīva, kas visu eksistējošo lietu savstarpējo saikni uztver pilnībā objektīvi.
Informācijai skat.: Nancy Murphy, Beyond Liberalism and Fundamentalism. How Modern and Postmodern Philosophy Set the Theological Agenda. Harrisburg, PA: Trinity Press International, 1996; 85 – 109. lpp.
Bet es esmu pārliecināts, ka tas nenolemj mūs pilnīgam relatīvismam. Jo, kā jau mēs iepriekš redzējām šajā pašā nodaļā, loģikas likumi mums skaidro, ka ne visi apgalvojumi var būt pareizi, un tas ietver faktu, ka tieši tāpat arī ne visi apgalvojumi par reliģiju un Dievu var būt pareizi. Nu piemēram: par kristietības centru – Jēzu Kristu – ir atrodami daudzi dažādi un konfliktējoši uzskati; visi no tiem nevar vienlaicīgi būt pareizi. Klasiskā kristietības pozīcija, kādu tā ieņem kopš baznīcas pirmsākumiem un kādu to vēl joprojām turpina praktizēt „ortodoksālie” kristieši mūsdienās, saka, ka Jēzus nebija tikai cilvēciska būtne, bet Viņa izcelsme ir dievišķa. Viņš bija Dievs cilvēka izskatā. Lai ko tas patiešām nozīmētu, ir pilnībā skaidrs – ja šis klasiskās kristietības apgalvojums ir patiess, tad Jēzus nebija tikai pravietis (kā tam tic musulmaņi) vai nepareizi domājošs reformators (jūdu uzskats), Brahmas iemiesojums (hinduistu pārliecība) vai Dieva iecelts guru (saskaņā ar New Age apgalvoto), iedvesmots, bet ne dievišķs ierindas pravietis (kā tam tic daudzi „liberāli” kristieši) u.t.t.
Greer, citētajā darbā, 41. lpp.
Vai apskatīsim citu klasisku kristiešu pārliecību: Dievs ir personiska Būtne un sastāv no neredzama Tēva, Dēla un Svētā Gara? Šobrīd nesatrauksimies par ārkārtīgi grūti uztveramo Trīsvienības jēdzienu – „trīsvienība vienā” un „vienotība trīsvienībā” – ko cilvēku valoda nespēj adekvāti aprakstīt. Taču, ja tā ir taisnība, musulmaņu, jūdu, hinduistu, budistu, New Age piekritēju, animistu un politeistu izplatītie pamatjēdzieni par Dievu nevar būt patiesi, jo daudzas no šo nekristiešu reliģiju idejām atklāti konfliktē ar kristīgo Dieva uztveri. Pat ja kristietības uzskati būtu kļūdaini, tad taisnība būtu tikai vienai (vai nevienai) no pārējām.
Tātad, manuprāt, ne viss, kas tiek stāstīts par Dievu vai kādu citu reliģisku tēmu, ir personiskas gaumes jautājums.
Groothuis, citētajā darbā, 166. lpp.
Varētu būt grūti vai pat neiespējami zināt atbildes uz visiem ar Dievu saistītiem jautājumiem. Un es uzskatu, ka jāuzsver, lūk, kas: ne visas atbildes ir vienlīdz ticamas, jo bieži tās viena otru izslēdz. Kā tad lai mēs turpinām virzīties uz priekšu savos patiesības meklējumos? Kā lai mēs ieaužam kārtējo pavedienu mūsu „tīklā” tā, lai tas saskanīgi iederētos kopā ar tur jau esošajiem?